Recenzija
14.01.2014

Miljons dolāru

Komentē
1

– Jūsu tēvam ir Alcheimers, vai?
– Nē, viņš vienkārši tic tam, ko cilvēki viņam saka.
– Ak tā. Nelāgi.
Un meitene, kura ikdienā lētticīgajiem paskaidro, ka pastkastītē iekritusī lapiņa ar paziņojumu par miljonu dolāru laimestu nenozīmē, ka viņi pie šī miljona tiks, nopūšas un uzdāvina vecajam vīram mierinājuma balvu – cepurīti ar uzrakstu "Prize Winner".

Kad tapa šis raksts, “Forum Cinemas” mājas lapā jau bija norādīts "Nebraskas” Latvijas pirmizrādes datums. Diemžēl tagad tas ir nozudis, un kinoteātra pārstāvji informē, ka visticamāk vienu no šī gada kritiķu apjūsmotākajām Holivudas filmām Latvijā nerādīs vispār. Tomēr ir cerība. 16. janvārī tiks paziņoti ASV kinokadēmijas balvas nominanti, un pastāv liela iespēja, ka "Nebraska” saņems vairākas nominācijas, tostarp kategorijā "Labākā filma”. Tas parasti ir brīdis, kad izplatītāji attopas, ka vietējo publiku tomēr varētu mazliet interesēt kvalitatīvs kino, par spīti tam, ka stāsta centrā ir kaut kas tik komerciāli nepievilcīgs kā vecs cilvēks.

Studējot kino, tu neizbēgami atkāpies no spējas uztvert filmu kā vienotu veselumu. Redzot skaistas sievietes tuvplānu, tu iztēlojies nosvīdušus gaismotājus, kas maigi pārlej gaismu viņas sejai. Garlaikojoties lēna ritma dēļ, tu sāc uztvert katru kadru kā sīku vienību, kā mozaīkas gabaliņus, kas perfekti ieslīd savās vietās vai tieši otrādi, jo tur kāds ir nolažojis. Pēc filmas, kad vajadzētu klusi izjust pēcgaršu, tu pieķer sevi tērgājam ar kursa biedriem par operatora darbu, par caurumiem scenārijā, par mākslas departamenta pieeju, par jebko, tikai ne par pašu sajūtu. Tev ir iemācīts, ka kino ir viskonservatīvākā māksla pasaulē, kur valda akmenī iecirsti likumi, dzelžaina organizācija, nauda, protams, un tikai tāda kripatiņa talanta, kas spēj izšķirt visu, bet spēj arī izkust starp paviršību un neveiksmju birumu. Katram ir sava definīcija par to, kas īsti ir labs kino. Es spītīgi turos pie kaut kā ļoti primitīva un pat bērnišķīga – man "labs kino" vēl aizvien ir filma, kas liek smieties, liek raudāt un liek vēlēties kļūt par labāku cilvēku, lai arī ko tas nozīmētu. Vismaz no brīža, kad kinoteātrī iedegas gaisma, līdz brīdim, kad tu atgriezies savā realitātē, kur lieli vārdi izplēn sīkā ikdienā un tu turpini dzīvot. Bet cerība paliek.

Tādēļ Aleksandra Peina "Nebraska" ir labākā mana šogad redzētā filma. Tik vienkārši.

Peins ir cilvēcības meistars. Viņa varoņi mēdz būt dzīves noguruši ļautiņi, kam tik labi piestāvētu neko neizsakošais, bet nicinošais apzīmējums "neveiksminieki". Tādi, kas visu dzīvi mocījušies vienā darbā, cerot uz paaugstinājumu, tādi, kas jau novecojot pamana, ka dzīve paslīdējusi garām, viņiem pašiem tajā īsti nepiedaloties.  Tādi, kas attopas par vēlu. Tādi, kas ar vērienu vēlētos apskaut visu pasauli, bet nekad nav spējuši apskaut pat paši savus ģimenes locekļus. Tāds ir Pola Džiamati Mailss "Krustcelēs" (Sideways, 2004), neizdevies rakstnieks, kurš meklē mierinājumu ceļojumā uz Kalifornijas vīna dārziem. Tāda ir vientulības mocīta amerikāņu dāmīte (Margo Martindeila), kas izstāsta savu dzīvesstāstu lauzītā franču valodā "Parīze, es tevi mīlu" (Paris, je t’aime, 2006) segmentā "14. rajons". Tāds ir Džeka Nikolsona pensionētais ierēdnis Vorens Šmits filmā "Par Šmitu" (About Schmidt, 2002), kurš pagalam neveikli pēc sievas nāves cenšas salabot brūkošas attiecības ar savu pieaugušo meitu. Un tagad tāds ir arī Vudijs Grants, kuru līdz sāpīgumam atklāti atveido Brūss Derns. Par šo tēlojumu viņš šogad Kannās ieguva labākā aktiera titulu, un kritiķi pelnīti dēvē Vudiju par septiņdesmit septiņus gadus vecā Derna mūža lomu.

Vudija Granta vārds visticamāk ir atvasināts no amerikāņu mākslinieka Granta Vuda, kura viens no slavenākajiem darbiem ir "Amerikāņu gotika". Vudija tēls ir versija par Vuda amerikāņu fermeri 21. gadsimtā. Tā pati vienmuļība, likteņa neizbēgamība, mazais cilvēks Amerikas vidienē – kaut kur starp ikonu un parodiju. Alkohols, vecums, slimības un, šķiet, zināms nīgrums pret dzīvi, ir darījuši savu, un Vudijs vairs nav īpaši klātesošs tagadnē, viņu ciniski varētu dēvēt par tādu, kas "jau ar vienu kāju kapā". Tomēr, izlasot, ka viņš, Vudijs Grants, ir laimējis miljonu dolāru, viņš izvēlas noticēt, ka gaidītais beidzot ir noticis, viņa dzīve ir atguvusi jēgu. Lai arī cik uzstājīgi ģimenes locekļi skaidrotu, ka bezvērtīgā lapele nav nekas vairāk kā mārketinga triks, vecais vīrs ietiepīgi turas pie sava – viņš dosies pēc šīs naudas no Montānas uz Nebrasku. Pats. Ar kājām. Jo uz pastu mūsdienās nevar paļauties, bet kašķīgā sieva viņam neuztic automašīnu. Distance ir savi tūkstoš kilometri, bet vietējais šerifs ārtri vien noceļ viņu no trases – pārāk savādi izskatās drebelīgais onkulītis, kas soļo pa autostrādi. "Es nemaz nezināju, ka vecais maitasgabals gribēja būt miljonārs, vajadzēja par to domāt agrāk un strādāt," secina Vudija enerģiskā, prātīgā un ļoti šerpā sieviņa Keita, nelaižot garām nevienu izdevību ieknābt savam laulātajam draugam. Aktrise Džūna Skviba jau pazibēja Peina filmā "Par Šmitu", bet "Nebraskā" viņa ir nesalīdzināmi krāšņāka un nozog katru ainu, kur parādās. Vienalga, vai tā būtu dzimtas kapsēta, kur viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem izklāsta katra nelaiķa piederīgā seksuālo vēsturi, vai kārtējā reize, kad viņa skumji secina, ka ir vienīgā saprātīgā būtne savā ģimenē. Viņas pēc Vudijs var sapņot par savu miljonu, cik vien vēlas. Citādi reaģē viens no Vudija dēliem – Deivids (Vils Forts no "Saturday Night Live"), kurš, atmetis cerību pārliecināt tēvu, ka miljonārs no viņa nesanāks, iesēdina viņu savā mašīnā. Lai būtu. Brauksim pēc miljona. 

Deivids naivi cer, ka kopīgi pavadītais laiks kļūs par pēdējo iespēju abiem satuvināties. Bet viņa tēvs, kas jau nodzēris savu dēlu bērnību, ir noslēgts, aprauts un īgns. Un Deivids ar skumja kucēna acīm, uz mirkli novērsies pats no savām sīkajām raizēm, tā arī paliek labu brīdi stāvam, bezpalīdzīgi pastiepis roku tēva virzienā. Deivida bezspēcība sava novecojošā tēva priekšā ir viena no "Nebraskas" universālākajām sajūtām, katram no mums, kam ir vecāki, vecvecāki, kāds tuvs cilvēks, kas nenovēršami peld projām no dzīves, katram ir pazīstama šī banālā traģēdija, šī šausmīgā atvadu nojausma. Ne visiem pietiek spēka atrast īstos vārdus, nepazust neiecietībā pret otra vai paša kaitinošajiem ieradumiem, pat nerunājot par izvēli vest cilvēku pretī viņa pēdējajam sapnim, labi zinot, ka tas pārvērtīsies par vilšanos. Tā ir milzīga drosme, apzināti doties nelaimīgo beigu virzienā, būt blakus brīdī, kad sagrūs kāda maza pasaule. Apbrīnojot šo uzdrošināšanos, es kā skatītājs sajutu dīvaino impulsu, tikpat ļoti kā agrīnos padsmit gados, cerot, ka "Titāniks" tomēr nenogrims un Džeks un Roza dzīvos laimīgi mūžīgi mūžos, tikpat ļoti es pēkšni vēlējos, kaut pilnīgi neizskaidrojami Deivids un Vudijs Nebraskā tiktu pie sava miljona, ja reiz tas Vudijam nozīmētu to, ka par spīti visam dzīve ir izdevusies.

"Nebraska" nav stāsts par izdevušos vai neizdevušos dzīvi. Varbūt pavisam mazlietiņ tā ir satīra par veco labo amerikāņu sapni, par desmit minūtēm slavas, par provinciālu interpretāciju tam, kas īsti ir Būtiskais. Bet Aleksandra Peina režija un viņa ilggadējā operatora Fēdona Papamikaēla kameras darbs ir tik smalks un jūtīgs, ka spēj nobalansēt uz robežas, pārlieku neizsmejot savus varoņus,  neiekrītot cukurainā Holivudas sentimentā, neiegrimstot melanholijā, neiebraucot nevienā no grāvjiem, ko tik dāsni paver sižets par veca vīra pēdējo ceļojumu. Savu devu īstuma piešķir ne tikai melnbaltā un apbružātā ainava, bet arī Peina apzinātā izvēle izmantot neprofesionālus aktierus vai izteiktus raksturlomu tēlotājus. Ierodoties tēva dzimtajā pilsētiņā, citu starpā Deivids sastop savus sen neredzētos brālēnus: būdīgus, aprobežotus un garlaikotus tipiņus, kas kavē savu laiku, ar bērnišķīgu sajūsmu iesaistoties visa veida kriminālās aktivitātēs. Viens no viņiem, Kols, šķiet kaut kur redzēts. Viņa huligāniskā nekaunība, robustie vaibsti, kaut kas tik atpazīstams... Es ilgi smaidīju, kad uzzināju. Pirms divdesmit trim gadiem aktieris Devins Ratrejs ir nospēlējis gandrīz identisku lomu. Filmā "Viens pats mājās" (Home Alone, 1990) viņš atveidoja riebīgo vecāko brāli, kas izsmēja mazo Kevinu un visādi citādi viņam darīja pāri. Tik rūpīgi un savdabīgi Peins izmeklē visus savus aktierus, jo galu galā – kas gan būtu domājis, ka Brūsam Dernam, kurš parasti manāms otrā, trešā vai vēl tālāka plāna lomās (tālajā 1979. gadā gan viņš tika nominēts "Oskaram") būtu pa spēkam iznest tik smagu lomu, kur vesels dzīvesstāsts jāizstāsta caur žestiem un izteiksmēm, jo atklāts vai runīgs viņa Vudijs nav nemaz. Bet beigu beigās mēs viņu salasīsim no sīkām detaļām. No svešām atmiņām, no skatieniem, no sīkstuma izpausmēm. Un nāksies iemīlēt pusjukušo, izspūrušo un raupjo vīru, kas lepni vicina savu papīra gabalu, uz kura uzdrukāts maģiskais cipars.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1