Foto - Gunārs Janaitis, dailesteatris.lv
 
Recenzija
09.12.2014

Mīlestība spogulī

Komentē
2

Dailes teātra Kamerzāle Dmitrija Petrenko iestudētās izrādes "Visas viņas grāmatas" otrajā izrādīšanas vakarā bija stāvgrūdām pilna: žurnāla "Ir" jūsmīgā atsauksme un sociālajos tīklos skatītāju paustais prieks bija darījis savu. Teātris, atbildot uz publikas pieprasījumu, decembra repertuārā atrada vietu papildizrādei. Uzvedums var kļūt par Dailes sezonas hitu, līdzīgi kā Nacionālajā teātrī notika ar Elmāra Seņkova inscenējumu "Ezeriņš", bez visa cita apliecinot arī mazo spēles laukumu lielās iespējas.

Izrādes pamatā ir vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāns "Priekšlasītājs" (1995), pēc kura amerikāņu režisors Stīvens Doldrijs (Stephen Daldry) 2008. gadā uzņēma filmu "Lasītājs" ar Keitu Vinsletu un Deividu Krosu/Ralfu Fainsu galvenajās lomās. Romāns tulkots latviski, tā kinoversija bijusi skatāma mūsu kinoteātros. Jaunā dramaturģe Justīne Kļava, kura vēl mācās Latvijas Kultūras akadēmijā, rakstot Šlinka romāna dramatizējumu, veiksmīgi atrisinājusi vairākus grūtus uzdevumus. Pirmkārt, romāna plašo personu loku rakstniece sapresējusi divos personāžos, neko nezaudējot no vēstījuma sarežģītās daudzpusības. Otrkārt, Kļavai ir laba teātra specifikas izjūta – viņa tver notikumus to savstarpējā saistībā, pat ja šī saistība ir slēpta, radot nepārtrūkstošu lugas iekšējās darbības līniju. Treškārt, izteiksmes stils ir lakonisks, kas padziļina paradoksālā sižeta noslēpumainību.

"Visas viņas grāmatas" ir Dmitrija Petrenko trešais iestudējums valsts teātrī. Iepriekšējie darbi – "Biedre Zariņa" Dailes teātrī un Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīca" Valmierā. Nevalstiskajā teātrī "Dirty Deal Teatro" viņš veicis vairākus mācību darbus. Kad uzzināju, ka Dmitrijs pametis daudzsološu TV žurnālista karjeru, šaubījos, vai viņš rīkojās pareizi, visu atstādams, lai no jauna sēstos skolas solā, studējot teātra režiju LKA maģistrantūrā. Jo zināms taču, ka aicināto ir daudz, bet izredzēto ievērojami mazāk. Pēc "Visas viņas grāmatas" noskatīšanās nešaubīgi varu teikt – Dmitrijs toreiz rīkojās pareizi. (Šai sakarā varētu attīstīt veselu sižetu par to, cik svarīgi cilvēkam uzticēties savam sapnim, pat ja pasaule viņu nesaprot, un – cik dažādi, netradicionāli ir ceļi, kas ved uz mākslu.) Izrāde nav iesācēja godkārīgu ambīciju apliecinājums, bet neapšaubāms mākslas darbs, ko radījis cilvēks, kurš pazīst mīlestību, kuram nav vienaldzīga vēsture ar tās traģiskajām dilemmām un kurš neticami labi prot strādāt ar aktieriem, atraisot to radošās potences un padarot par saviem domubiedriem darba tapšanas procesā. Uzmanību saista arī tāda mūsu teātros ne pārāk bieži sastopama īpašība kā rūpība, ar kuru apbrīnojami precīzi ir izstrādāti kā fiziskie, tā psihiskie skatuves notikumi.

Netradicionālais mīlasstāsts starp sešpadsmitgadīgu skolnieku un trīsdesmit sešus gadus vecu sievieti, kuru lomās – Dainis Grūbe un Esmeralda Ermale, izrādē risinās divās scenogrāfes Sintijas Jēkabsones iekārtotās darbības ligzdās. Pa labi ir atklāta gulta, no kuras pāris metru attālo sienu aizņem milzīgs vecs nosūbējis spogulis, kas novietots tā, ka ļauj aktierus, respektīvi, viņu tēlus skatīt divās dimensijās: ja varoņi sēž pret mums ar muguru, redzam viņu pretskatu vai profilu – un otrādi. Viena no spoguļa tēla mākslinieciskajām funkcijām tādējādi kļūst simboliski atklāt mākslas, šai gadījumā teātra, tiekšanos un spēju iedziļināties sarežģītajā, atklājot personas un notikumus vismaz divnozīmīgi. Apsūbējums savukārt palīdz radīt laika dubulto dimensiju, savienojot esošo mirkli ar tā momentānu pārvēršanos par pagātnes faktu. Bet iespējams, ka spogulis ir Grūbes Mihaela atmiņu simbols, jo tieši viņš vēsta par notikumiem. Stāsts iesākas, kad viss jau beidzies, lai, vēlreiz izdzīvojot reiz bijušo, atkal finālā nonāktu pie tā paša, ar ko stāsts iesākās, – Ermales Hannas pašnāvības fakta. Kaltētie ziedi, ko Mihaels pasniedz Hannai viņu romāna sākumā, ir tie paši, ar ko viņš sagaida sievieti pēc divdesmit gadiem, tai iznākot no cietuma. Ar šādu izrādes struktūru tiek emocionāli spēcīgi pasvītrots laimes un mīlestības trauslums, apdraudētība, mirklīgums. Un vienreizība, ko cilvēks apzinās tikai tad, kad viss pagājis. Kaut kādā maigā veidā izrāde rosina dzīvot vaļējām acīm, jo mīlestība, ja tā ir īsta, kaut arī vērotājam no malas var likties dīvaina, pat nelikumīga, jo ir pret visiem noteikumiem, otrreiz dzīvē var arī neatnākt. Aktuāla kļūst arī tēma par dzīvi pēc nāves, kas, to izrādē redzam, ir iespējama vienīgi tad, ja dzīves laikā tev izdevies kādā raisīt mīlestību. Otrā skatuves pusē slienas telpas stūris, kas izklāts ar sīkām, apskretušām flīzītēm un kas atgādina publisko pirti, metro staciju vai cietuma satikšanos telpu. Katrā ziņā kaut ko publisku – pretēji intīmi personiskajai guļamistabai telpas otrā galā.

Pirms izrādes sākuma, kad publika vēl tikai sarodas zālē, Grūbe kā Mihaels sēž gultā ar muguru pret skatītājiem un veras grāmatā; aktieri, kā jau teikts, redzam divās dimensijās. Sākoties izrādei, Grūbe veic virkni sīku darbību, lai koncentrētos, – nodzēš uz flīzēm ar ogli uzrakstītos vārdus "stāsts patika. Muļķis", atstājot ceturto vārdu "kucēns", tad mazgā un slauka rokas, līdz nostājas mūsu priekšā, paceļ acis un sāk stāstu. Šķietami neitrālo, bet īstenībā spraiga, apslāpēta pārdzīvojuma uzlādēto komentētāja intonāciju aktieris plūstoši nomaina pret dzīvi tēlā, pārvēršoties līdz nepazīšanai. Grūbes Mihaels precīzi atbilst vārdiem, kādos viņu dēvē Hanna, – kucēns un puika. Tik pilnīgu transformāciju tēlā reti nākas teātrī redzēt – sākotnēji tas ir kautrīgums (līdz ģībonim) un pusaudža erotiska interese pret Hannu kā jebkuru sievieti, kas izpaužas stūrainās, sasprindzinātās kustībās, sastrēdzinātās vārdu straumēs, strauji mainīgos noskaņojumos – no sajūsmas līdz izmisumam. Pirmā fiziskā tuvība veicina strauju Mihaela personības nobriedumu, Hanna viņa dzīvē no jebkuras sievietes pārvēršas par vienīgo, ievadot īso, bet intensīvo (un kā izrādīsies vēlāk – vienīgo) neaptumšotas laimes laiku galvenā varoņa biogrāfijā. Entuziasms un ļoti jauna cilvēka optimisms nezūd, bet kļūst mierīgāks, jo viņš ir pārliecināts par sevi un savu mīlestību. Ermale Hannu spēlē kā ļoti atturīgu, emocionāli apvaldītu sievieti, kura negribīgi ļaujas mīlestībai, nevis to iniciē. Visai bieži viņa audzina Mihaelu, izvirzot dažādus noteikumus un aizliegumus, bet ar acs kaktiņu piesardzīgi vēro drauga reakcijas, lai to neatgrūstu, pārkāpjot pieļaujamo skarbuma robežu. Kopīgās laimes laiku raksturo mizanscēna gultā – Hanna puskaila atlaidusies spilvenos, bet Mihaels sēž, zem sevis sakrustojis kājas, un lasa Hannai priekšā grāmatu.

Skatoties "Visas viņas grāmatas", īstenībā jau pēc izrādes, bija jādomā par to, kāpēc dažkārt izrāde atstāj pilnīgi vienaldzīgu, lai arī ar to šķietami viss ir kārtībā, bet citreiz iedarbojas ļoti personiski, ienāk tevī, ne tikai aizkustinot emocijas, bet ļaujot pēkšņi saprast lietas, kas iepriekš mulsinājušas, rosinot asociācijas, ko izrādes veidotāji varbūt nemaz nav paredzējuši. Šādas negaidītas atklāsmes, turklāt veselas divas, mani piemeklēja Dailes teātra jaunās izrādes sarežģītākajā no ainām, kas atveido notikumus Hannas – bijušās koncentrācijas uzraudzes –tiesāšanas sēdes laikā. Ermales Hanna sēž krēslā tieši pretī skatītājiem, salikusi rokas klēpī, – un izskatās tik vientuļa, visu atstāta. Pratinātāja jautājumi atskan no magnetofona, kur tos ierunājusi Mihaela balss. Šāds šķietami tikai tehnisks paņēmiens iegūst saturisku jēgu – oficiālu, publisku tiesas procesu padara par intīmu grēksūdzi, kurā nav iespējams melot, jo pratinātājs ir mīļotais cilvēks. Abu aktieru darbs šai ainā ir apbrīnas vērts – liekas pat neticami, ka mūsdienu teātrī, kur mūs nemitīgi izklaidē ar lielākām vai mazākām falsifikācijām, iespējams tik daudz dzīvu, patiesu jūtu. Īstenībā šī ir vistīrākā mīlestības aina, kas caur sāpēm apliecina Hannas un Mihaela derību uz mūžu.

Bet kur tad solītās atklāsmes? Skatoties reālistisko filmu, neticams šķita fakts, ka Vācijā 20. gadsimta 50.–60. gados būtu iespējams analfabētisms, jo, izrādās, Hanna neprot lasīt, tādēļ ne tikai Mihaelam, bet arī ieslodzītajām kara laikā lūgusi/likusi sev lasīt priekšā. Veids, kā Esmeralda Ermale atbild uz jautājumiem par savas varones līdzdalību divsimt ebreju sieviešu sadegšanā, sniedz atklāsmi, ka analfabētisms īstenībā ir simbols, apzīmējums cilvēka emocionālās pasaules aprobežotībai, var teikt arī – personības nepilnvērtīgai attīstībai. Aktrises acīs ir asaras, balss viegli trīs, kad viņas Hanna maksimāli godīgi cenšas izstāstīt, kas tad toreiz īsti notika. Jā, viņa neslēdza vaļā sabombardētās baznīcas durvis, kaut arī tas, iespējams, bija viņas spēkos, jo ieslodzītās varēja aizbēgt un viņu pašu apsūdzēt pienākuma nepildīšanā...  Labāk (un baisāk) šo skatu nav iespējams nospēlēt. Emocionālo triecienu, ko tikpat lielā mērā kā Mihaels saņem arī skatītājs, veido konflikts starp Hannas antihumāno pārliecību, kas raksturīga represīva režīma pārstāvim, galēji depersonalizētai skrūvītei, un viņas pievilcīgo ārieni, spēju mīlēt, ko viņa pirms neilga skatuves laika apliecinājusi attiecībās ar Mihaelu, kā arī viss aktrises radošais mūžs t.s. pozitīvo, cildeno sieviešu tēlos, sākot jau ar Raiņa Baibiņu kinofilmā "Pūt, vējiņi!". Tik pretēju īpašību apvienojums vienā cilvēkā šķiet pilnīgi neiespējams, bet tomēr tas tāds ir.

Romāna autors iežēlojas par savu varoni, jo, izrādās, Hanna ir apmelota, viņa nav galvenā vainīgā, bet tikai viena no vairākām; šo pārpratumu varētu novērst, tiesai atklājot, ka analfabēte Hanna nevarēja parakstīt baiso nāves instrukciju. Taču dīvaina pašlepnuma vārdā klusē ne tikai Hanna, bet arī Mihaels, kurš acīmredzot baidās kā no sabiedrības negatīvas reakcijas, ja viņš aizstāvētu nometņu uzraudzi, tā no iespējamās jurista karjeras sabrukuma. Lai arī izrādē Mihaela komentārs par savu klusēšanu ir "tā bija ērtāk", Grūbe nospēlē daudz sarežģītāku sava varoņa rīcības motivāciju. Pirmkārt, kaut kādā neizskaidrojamā kārtā aktieris situāciju no Vācijas konteksta asociatīvi pārsviež uz Latvijas sabiedrības kolektīvās zemapziņas dzīlēs noglabātajām mūsu personiskajām šausmām, ļaujot Hannu iedomāties kā Sibīrijas nometņu uzraudzi. (Vai daudzi no mums būtu gatavi publiski iestāties par Sibīrijas nometņu uzraugiem?) Otrkārt un galvenokārt – Mihaela mīlestība ir tik patiesa, ka tieši mīlestības vārdā viņš nevar izlikties, ka Hanna nav vainīga. Tādējādi tikai kaut kur visai tālā plānā paliek savtīgie apsvērumi, ka noklusēt ir izdevīgāk.

Desmit gadus pavadot cietumā, Hanna iemācās lasīt: viņa ņem no ieslodzījuma vietas bibliotēkas grāmatas un mācās burtus, klausoties Mihaela sūtītās audiokasetes ar viņa lasītiem klasikas autoru – Servantesa, Čehova, Brontē un citiem – tekstiem. Taču arī lasītprasmes apgūšana ir simbols, kas apzīmē Hannas humanizēšanās, cilvēciskās izaugsmes procesu, kas kļuvis iespējams, pateicoties (Mihaela) mīlestībai un grāmatām, respektīvi, kultūrai.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2