Miervaldis Polis. Ļeņins. 1974. Kartons, eļļa. 98 × 69 cm
"Ieskatieties, draugi un naidnieki,
Ļeņina acu oglītēs spožajās!"
Ārija Elksne
Domīgi saraucis pieri, glīts, visai jauneklīgs Ļeņins, šis darbaļaužu Kristus, cieši veras uz mums. Ko viņa skats teica laikabiedriem septiņdesmitajos? “Vai esi komunistiskā darba trieciennieks? Vai plānu izpildīji ar uzviju? Vai nenovirzies no marksisma-ļeņinisma līnijas? Vai forši dzīvot valstī, kur gleznotājiem jātaisa vadoņu portreti?” Un ko tas saka tagad?
Ļeņina portrets 70. gadu vidū tapis, pateicoties Mārim Ārgalim, kurš Miervaldim Polim izkārtoja pasūtījuma darbu – Ļeņina portretu – kādā zvejnieku kolhozā. Kolhoza vadība, saņēmusi gleznu, atzina to par pārāk “rietumniecisku” un baidījās novietot publiskā vietā. Tagad, atšķirībā no latviešu padomju laika dzejnieku vārsmām, kurās brīvprātīgi obligātā Ļeņina daudzināšana krīt uz nerviem, Poļa glezna joprojām šķiet jauna, svaiga un stilīga. Gluži kā uzskates līdzeklis padomju kultūras darbiniekiem-sofistiem, kuri izmantoja Ļeņinu kā visa labā un progresīvā simbolu, lai protestētu pret personības kulta paliekām vai stagnāciju.
Poļa fotoreālisma šausminošā precizitāte, kas saglabājusi katru Ļeņina ūsu spalviņu, vienlaikus pietuvina mums Ļeņinu un arī aiznes kaut kur bezgalīgi tālu – šis Ļeņins ir kopija, un mēs nezinām, pirmā vai desmitā, vai varbūt simtās kopijas kopija – to var ieskaut zelta rāmis, tā var būt izgriezta no žurnāla lappuses vai nosperta sarkanajā stūrītī, tā var būt apsveikuma kartīte vai šokolādes tāfelītes papīriņa bilde.
Īpašu nozīmi glezna iegūst, ievietota katalogā kopā ar citām. Gluži kā cilvēki Ingmara Bergmana filmu tuvplānos, arī šis Ļeņins ir atbrīvots no jebkāda interjera un vēstures, ap viņu nedrūzmējas ne Smoļnija apmeklētāji, ne latviešu strēlnieki. Palicis tikai zaļš, caurspīdīgs fons, uz kura Ļeņina seja izsaka tikpat daudz kā citi Poļa varoņi – pūcīte, pārgriezts sunītis, milzīgs, apdrupis pirksts vai kaila sieviete. Nozīme ir tikai baudai, ko rada mākslas amatnieciskā perfekcija, kas kļūst par pašvērtību, koncepciju, šīs mākslas pastāvēšanas jēgu.
Google izmet fotogrāfiju, pēc kuras tapusi šī glezna. Tas ir mūslaiku žurnāla “Ogoņok” vāks, uz kura Ļeņinam uzinstalētas rokas, kas tūlīt cels pie mutes veselu karoti sarkano ikru. Šo bildi bez rokām un citiem mūslaiku uzslāņojumiem atrast neizdodas. Varbūt Poļa glezna beigu beigās ir pārdzīvojusi oriģinālu? Ja vien tāds vispār ir bijis.
Kārļa Vērdiņa teksts pārpublicēts no izdevuma, kas pavada Miervalža Poļa darbu izstādi "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde ir aplūkojama vēl līdz šī gada 24. jūlijam un ir vērienīgākā mākslinieka darbu retrospekcija, ko apskatījuši jau gandrīz 68 tūkstoši interesentu.
P.S. Redakcijas piebilde – fotogrāfijas oriģinālu izdodas atast:
3