Blogs
24.11.2017

Piecdesmit četras filmas dienā

Komentē
0

Dienasgrāmata #1 no Tallinas starptautiskā kinofestivāla "Melnās naktis" ("Black Nights"). 

Es mazliet šaubījos, vai vēlos sākt rītu ar Indijas filmu "Vecmāmiņa" – smagu sociālpolitisku drāmu, kuras centrā ir desmitgadīgas meitenītes izvarošana. Tomēr, ja kritiķi stāstu, kurš nesaudzīgi attēlo mūsdienu Indijas reālijas, salīdzina ar "Džonu Viku" (jeb zemākajam sabiedrības slānim piederošu indiešu vecmāmuļas tēlu salīdzina ar Kianu Rīvsu atriebīga algota slepkavas lomā) – bez jau paredzamajām ciešanām tur jābūt vēl kaut kam. Tāpēc es apņēmīgi devos uz kino un tikpat apņēmīgi nokavēju pirmās septiņas minūtes no preses seansa, meklējot presei paredzēto ieeju. E-pasta aprakstā bija norādīts "preses ieeja no ziemeļiem". Vairākkārt apgāju apkārt ēkai, saskaitīju astoņas dažādas aizslēgtas durvis un ļoti izmisīgi mēģināju atcerēties vēl kādas citas ziemeļu pazīmes, izņemot "sūnas uz koka stumbra". Padevusies ierados informācijas centrā un paziņoju, ka esmu pārāk neattapīgs preses pārstāvis ieeju atrašanas jautājumos. Abi festivāla pārstāvji pārmija tos skatienus, ar kuriem cilvēki parasti viens otram signalizē skumjas par to, ka nu jau neskaitāmo reizi ir noticis neizbēgamais. "Jā, tur laikam vajadzētu norādi," secināja sieviete. "Aiziesi, parādīsi?" viņa jautāja kolēģim. Ārā bija sācies viegls sniegputenis, kas pieņēmās spēkā. "Es jau šorīt trīsreiz biju," viņš nīgri novilka. Mēs kopīgi nolēmām, ka filma tāpat ir nokavēta, un izmantojām internetā pieejamās trīsdimensionālā attēlojuma iespējas, lai es iegaumētu īstās un vienīgās durvis. Es iegādājos biļeti uz vakara seansu. "Mums ļoti žēl par tām durvīm. Varbūt jūs pēc tam gribat uz tramvaja ballīti?" puisis piedāvāja. Es gribēju zināt, kas ir tramvaja ballīte. Tramvaja ballīte esot tāda ballīte, kur kinofestivāla viesi ar tramvaju brauc līdz galapunktam, visi esot ļoti līksmā noskaņā un galā rādot filmu. "Tā ir ļoti interesanta pieredze," teica puisis. Es pierakstīju savu vārdu tramvaja ballītes viesu reģistrācijas lapā. Un drošības labad divreiz pārjautāju, tieši kurā pieturā jāgaida tramvajs.

Tallinas starptautiskais filmu festivāls "Melnās naktis" jeb vienkārši PÖFF noris jau divdesmit pirmo reizi. Apzinoties, ka šis festivāls nekad neizaugs līdz tādai atpazīstamībai, kāda piemīt Berlinālei vai, piemēram, Venēcijai, PÖFF ļoti lepojas ar to, ka izdevies nostabilizēt tā dēvēto A līmeņa (A list) festivāla statusu. Visas galvenajā konkursā izvēlētās filmas šajā festivālā piedzīvo savu pasaules, Eiropas vai starptautisko pirmizrādi, kas nozīmē, ka to veidotāji uzskata Tallinas "Melnās naktis" par pietiekami spēcīgu platformu filmas pirmajiem soļiem festivālu pasaulē. Igaunijas filmu konkurss ir atsevišķa festivāla sadaļa: tajā startē arī "Riga IFF" galvenās balvas ieguvēja – Rainera Sārneta – filma "Novembris". Īpašs konkurss paredzēts arī režisoru debijas pilnmetrāžām no visas pasaules. Līdztekus skatāmas arī citas programmas, kuru ir tik daudz, ka uzskaitīšu tikai dažas. Arī Somijai paliek simts gadu, turklāt šogad, tāpēc igauņi piedāvā 48 stundu Somijas kulta filmu maratonu, sākot ar Kaurismeki, beidzot ar ārpus Somijas mazzināmām, ekscentriskām un ļoti somiskām filmām. "Dumpinieki ar iemeslu" ("Rebels with a Cause") iepazīstina ar filmu izlasi, kas lauž konvencionālā kino robežas. To vidū arī "Riga (Take one)", Rīgā (ik pa brīdim) rezidējošā franču mūziķa un režisora Zigfrīda veidotais darbs ar Elitu Kļaviņu, Ivetu Poli un Elīnu Vasku galvenajās lomās. Savukārt Japānu, ierasti tikai un vienīgi vīriešu režisoru atspoguļotu zemi, pārstāv programma "Unrevealed Snapshots: Films of Contemporary Japanese Female Directors" jeb mūsdienu Japānas sieviešu režisoru veidots kino. Lai izskaidrotu festivāla apmērus, varu minēt, ka šodien, piemēram, skatāmi piecdesmit četri dažādu filmu vai īsfilmu izlašu seansi, lielākā daļa no tām Tallinā, pārējās – Tartu.

Savā pirmajā festivāla vakarā, izvēloties starp nevienam nezināmu filmu, ko, visticamāk, nekur un nekad vairs nerādīs, un filmu, ko noteikti būs iespēja noskatīties arī vēlāk, izdaru ierasti nepareizu lēmumu un dodos uz grieķu režisora Jorga Lantimosa (Jorgos Lantimoss) ("Omārs", "Dogtooth", "Alps") jaunāko filmu "Svētās briežumātes nogalināšana" ("The Killing of a Sacred Deer"). Tā kā Lantimoss pašlaik jau ļoti pārliecinoši sevi nostabilizējis kā eleganta un gudra autorkino veidotāju, pastāv iespējamība, ka filmu izplatītāji būs žēlīgi un filma nonāks arī līdz Latvijai. Šo iespējamību ievērojami palielina fakts, ka galvenajās lomās ir Nikola Kidmena, Kolins Farels un grūti atpazīstama Alīsija Silverstouna. Lantimosa spēja rotaļāties ar cilvēka dabas netīrajiem stūrīšiem, tomēr netapt par patiesu mizantropu, rada kino, kas fascinē, biedē, no kura brīžiem gribas distancēties, tomēr novērsties ir grūti. Pat neiespējami. Jau no pirmās ainas, kas rāda sirds operācijas tuvplānu, konvulsīvu kunkulīti, kas kādu tur pie dzīvības. Tas ir estetizēts un brutāls kadrs vienlaikus, kas jau uzreiz informē skatītāju, ka neviens šeit īpaši maigs pret viņu nebūs un nedos laiku pierast pie filmas noteikumiem, bet uzreiz vilks ārā no komforta zonas. Lantimoss parasti būvē alternatīvas realitātes ar mainītiem noteikumiem, kur cita starpā cilvēki ir neprasmīgi tērzētāji un, šķiet, spēj teikt tikai to, ko patiešām domā, un tas paradoksālā kārtā liek viņiem izskatīties neveikliem, dīvainiem un pastāvīgi samulsušiem. Ja viņi spītīgi mēģina uzturēt sarunu, tad tajās cilvēcība parādās tieši caur šo nemākulīgo mēģinājumu imitēt cilvēcīgumu. Ja "Omārs", izsmejot kultūru, kur romantiskas attiecības nozīmē dzīves jēgu un vienīgo piepildījumu, rādīja pilnīgu antiutopiju, kur cilvēkiem bija vai nu jāatrod partneris, vai arī jāpārvēršas par "zemāku" radījumu, tad "Svētā brieža nogalināšana" aizņemas tikai dažus fantastiskus elementus no kāda grieķu mīta. Izstāstīt nozīmētu sabojāt stāstu, taču pats sākums rāda Kolinu Farelu kā sirds ķirurgu un laimīgu ģimenes tēvu (sajūtot, cik ļoti īru aktierim nepiestāv šāda paraugloma, jau pirmajās minūtēs rodas sajūta – kaut kas nav un nebūs kārtībā), kuram, lai arī mazliet savādas, ir siltas un sirsnīgas attiecības ar kādu pusaugu zēnu, kāda pacienta dēlu. Bet, ja vien jūs neiedomājāties, ka šis pusaugu zēns sevī iemieso dievietes Artemīdas taisnīgās, bet nežēlīgās dusmas, jūs nepareizi iztēlojāties, kas tieši nav īsti labi ar šo pieauguša vīrieša un sešpadsmitgadīga zēna draudzību. Vispirms filma ir neparedzama, taču, kad tā kļūst paredzama, parādās precīzi izplānota un viegli mokoša trillera iezīmes. Aktierspēle ir brīnišķīga, bet visvairāk savu spēju būt niansētai un neatšifrējamai demonstrē Nikola Kidmena. Un brīžos, kad viss nav briesmīgi, viss ir ļoti smieklīgi. Vai varbūt – viss ir ļoti smieklīgi tieši tad, kad viss ir ļoti briesmīgi. Kad kāds ir nomiris uz operāciju galda, galvenais varonis paziņo, ka vainīgs var būt tikai anesteziologs, ķirurgs nekad nevar būt vainīgs pie pacienta nāves. Pēc pāris mirkļiem gandrīz to pašu paziņos anesteziologs – ka vainīgs var būt tikai ķirurgs. Tie, kuriem nepatīk Jorga Lantimosa darbi, režisoram varētu pārmest zināmu cietsirdību vai pat bezsirdību. Bet grūti iztēloties vēl precīzāku metaforu šai rūpīgi aprēķinātajai, zemtekstiem bagātajai, šķietami aukstasinīgajai un cilvēka trauslumu un vājumu eksponējošajai filmai kā sirds ķirurģija. Sirds nenoliedzami ir klātesoša. Lantimosam vienkārši nav bail tajā iegriezt.

 

Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendijai braucienam uz Tallinas starptautisko kinofestivālu "Melnās naktis".

 

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0