#01 Rīkojums Nr. 2
Jaroslavs Streļčenoks juta, ka viņa kreisā roka Anna Potapova, saukta arī par Jutu Strīķi, ir īsts cietais rieksts sātana brunčos. Tā nu viņi pa biroju viens gar otru visādi berzējās un strīķējās, līdz kādudien Jaroslavs nenoturējās un Jutai, cik zīmīgi vien varēdams, paziņoja: "Šovakar droši vari tā pamatīgāk atlaist krodziņā. Jo, zini, rīt uz darbu vairs nav jānāk."
Taču tikmēr, kā gadījās, kā ne, darbu bija zaudējis arī Mūsu Valdis, kurš, vakarā vientuļi klausoties "Dzelteno pastnieku" ierakstus, tikai pa īstam saprata, kā visas šīs nedēļas jutusies Juta. Pilnīgi ne savā ādā – kā toreiz, kad Karīna bija Kārlis, kad Juta bija Anna. Tā nu Valdis nolēma glābt, kas glābjams, un, kamēr vēl gods valdīja pār darbu, atjaunoja Jutu amatā. Diemžēl miera laiki arī šoreiz nebija ilgi. Neatlaidīgais Jaroslavs ņēma un izdeva rīkojumu Nr. 2. Atlaist Jutu! Nu, varbūt tā arī nemaz nebija, bet tā noteikti varētu būt bijis.
#02 Atbildība
Artuss Kaimiņš, nolēmis, ka tam kārojas iekost kādu ābolu un ieēst putru, saposās un jautrā noskaņojumā devās uz "K. Suni". Suni šoreiz līdzi neņēma, tikai pleieri. Lausks sārtoja Artusa vaigus, tomēr dzestrais ziemas rīta gaiss raisīja labu omu un skats uz dzīvi Artusam vērās cerīgs. Te pēkšņi no nekurienes to aizēnoja Arta Volfa īsais stāvs. Volfs, nometis pie kājām izsmēķi, bez nekādas sasveicināšanās un citām pieklājības etiķetēm lietišķi jautāja: "Artuss, kāpēc tu esi tik atbildīgs?" Artuss TANDANKŠ Artim pa seju, nikni piebilzdams: "Mājās arī benčikus uz grīdas met, tu, mudak?" Bet Artis tikai vienaldzīgi nosmēja un prom bija, lol. Varbūt arī nebija, bet simtu viens punkti tā varētu būt bijis.
#03 Vēstule
Imants Kalniņš atradās veikalā, kur tikko bija palūdzis pārdevēju nosvērt gabaliņu smilšu rauša. "Trīs eiro un piecdesmit pieci centi," laipnā balsī, atpazinusi cienījamo komponistu, teica pārdevēja. Imants pavēra vaļā maka banknošu nodalījumu, un viņa seja tūliņ pat savilkās gailošās dusmās: "Nē, es nemaksāšu skaidrā! Skaidrā lai maksā Raimonds Pauls!" Imants uzkliedza apjukušajai pārdevējai un pasniedza viņai kredītkarti, kuru rotāja kādas zviedru bankas logo.
Pārnākot mājās, komponists konstatēja, ka smilšu rausis ir pilnīgi izjucis, tāpēc jau minētajā makā uzmeklēja pirkuma čeku un posās atpakaļ uz veikalu. Tikmēr pagalmā, pie sevis dungojot "Nedzīvojam Āfrikā, sals nāks un dzels, nananā...", no vienas kājas uz otru mīņājās kāds kungs ar sirmu bārdu. "Sveiks, Kaspar!" Imants padeva labudienu un nekavējoties izstāstīja par ķibeli ar rausi. "Imant, mīļais, čekas laiki taču ir beigušies!" Kaspars viņam visgudri nodungoja iepriekš dziedātās dziesmas meldiņā. Imantam šai dienai bija gana. Viņš devās mājās un atvēra programmu "Microsoft Word". Iespējams, ka tas nenotika tieši tā, bet katrā ziņā – tā tas katrā ziņā varēja notikt.
#04 Zvans
Artis Pabriks, vēlā vakarā pārnācis mājās un vēl pat lāga neatraisot kaklasaiti, ielēja sev glāzē plūmju sulu un dziļām, bēdu ieaustām rievām pierē apsēdās uz palodzes. Mirkli pasēdējis, Artis tvēra pēc tālruņa, otrā rokā joprojām filigrāni virpinādams sulas glāzi. Bez liekas minstināšanās Artis no galvas savariēja nepieciešamo taustiņu kombināciju un lika telefonu pie auss. Jo ilgāk signāls sauca, jo vairāk tas disonēja ar Arta sirdspukstiem. Pēkšņi tomēr līnijas otrā galā atbildēja kāda dezorientēta balss.
– Sveiks, Jurģi! Te Artis traucē.
– Sveiks… Kas uz sirds…
– Es tev vēlējos padomu vaicāt. Tu tomēr labāk šito visu zini. Saproti, vēl pirms pāris nedēļām viņi gribēja mani par Ministru prezidentu. Par prezidentu! Bet šonedēļ es jau vairs neesmu pat gana labs, lai būtu ministrs. Trūkst loģikas, trūkst vienotības! Es nesaprotu, Jurģi!"
– Tā ir dzīve, Arti… Šis mirklis… Tagad…
– Es zinu. Tev taisnība. Paldies, vecais. Tu vienmēr atrodi īstos vārdus. Paldies, ar labunakti.
Un Artis nolika klausuli, izdzēra pēdējo sulas malku un devās pie miera. Varbūt arī nedevās, bet noteikti būtu varējis tā darīt.
#05 Metroseksuāļi
Kārlis Leiškalns ar Raimondu Gerkenu nolēma sacensties – kurš lielāks metroseksuālis. Raimonds pasūtījis no Kubas vislielākos cigārus, devies uz Milānu pēc modernākā piegriezuma bikšturiem un tauriņiem, kā arī verandā, malkojot konjaku, izšķirstījis pāris laikmetīgās mākslas katalogu. Kārlis tikmēr sācis sastādīt savu pavārgrāmatu, iegādājies zirgu un uztetovējis uz kreisās lāpstiņas kādu mazpazīstamu Rembranta mākslasdarbu. Paklusām noklausījies abu lielīšanos ar jaunākajiem sasniegumiem kādā Tērbatas ielas restorānā, pie viņiem mundri piesoļojis Einars Repše. "Draugi, nekļūstiet smieklīgi!" viņš tiem draiski uzsaucis, noslaukot pēdējās drupaču paliekas no uzvalka gludās ādas. Var jau būt, ka tā arī nebija, bet tā varēja arī būt bijis.
4