Pēc skriešanas no rītiem parasti izstaipos Atgāzenes stacijas nojumē. Tā ir aprakstīta no augšas līdz apakšai ar neizprotamiem ķeburiem, grafiti līkločiem, dažām pat nejaušam lasītājam aizvainojošām frāzēm un klasiku, kā Dana ir lose, Kiki + Beāte = friends forever, drop in the ocean, un nez kāpēc pašā priekšā lieliem burtiem uzskribelēts – naktī peldēties aizliegts! Nojumē un tās tuvumā parasti grozās pusaudži – četrpadsmit, sešpadsmit gadus veci. Pieļauju, ka tie arī uzrakstus ir uzšņāpuši. Nekas sirdi plosošs, vienkārši faktu konstatējumi, kā ir, tā arī raksta turpat uz sienas stacijas nojumē.
Ar oriģinālliteratūru jauniešiem nereti ir tāpat kā ar Atgāzenes stacijas nojumi, uz kuras sienām tiek rakstīts viss, kas pašam rakstītājam tobrīd liekas aktuāls, bez īpašas atlases un profesionālas attieksmes, tādēļ rodas bezformīgi krāsu plankumi, Banksy grafiti stila vāji atdarinājumi, angliski dziedošo grupu tekstu tieši latviskojumi, gadās arī pa kādam oriģinālam tīrradnim.
Ko šodien lasa jaunieši Latvijā, pareizāk sakot, ko jauniešiem raksta, un kādā veidā tas tiek darīts? Jauniešiem domātās orģinālliteratūras ir pietiekami, lai varētu izvēlēties. Apskatot pēdējos gados izdotās orģinālliteratūras grāmatas jauniešiem, ievēroju, ka tajās bieži ir pedagoģiska, vecišķi pārgudra, moralizējoša vai, tieši otrādi, saldi pārspīlēta, lipīga (kā saulē aizmirsts cukurgailītis) intonācija.
Mūsdienu pasaules literatūrā jauniešu grāmatām ir raksturīgs spraigs sižets, aktuāla tematika, viegla, vienkārša un saprotama valoda. Apskatot pēdējos gados izdoto jauniešu orģinālliteratūru, izvēlējos tipiskākos darbus, kuri visskaidrāk uzrāda tendences jauniešiem domātajā literatūrā vispār.
Jāatzīmē, ka uzkrītoši bieži netiek domāts par grāmatas dizainu, bet tas jau ne tikai jauniešu orģinālliteratūras grāmatām vien. Lai grāmatu kāds vēlētos izlasīt, tai ir jābūt tādai, ko ir patīkami turēt rokās, tādai, kurā lappuses var pāršķirt, nesabojājot pašu grāmatu, kurā burtu lielums un izkārtojums lappusēs lasītāja acij būtu uztverams bez liekas piepūles.
Dzeltenīgi košs, ar viegli iezīmētu kādas vecpilsētas ainu ir Arnolda Auziņa romāna jauniešiem "Aste gaisā" grāmatas vāks. Vāku rotā ne vien nosaukums, bet arī norāde, ka šis darbs ir romāns jaunatnei. Romāna galvenie varoņi ir jaunlaulāts pāris – "zaļš gurķis" vidusskolnieks Harijs un viņa jaunā sieva Ligita, kura strādā "solīdā firmā" par direktora sekretāri. Vēlāk izrādās, ka Ligita ir tikko precētajam vīram melojusi un patiesībā strādā "seksa bodē" par pārdevēju. Romāns nav garš – 165 lappuses – un tikpat labi varētu tikt publicēts reģionālajā laikrakstā turpinājumos pirms gadiem divdesmit. Kopējās dzīves sākumā Harijs sievai atzīstas, ka esot "pagale, kuru Karlo tētis vēl nav apstrādājis", atcerēdamies "zēnībā lasīto pasaku par Buratīno ar garo degunu". Medusmēnesī jaunais pāris dodas organizētā ekskursijā ar autobusu uz Itāliju. Sagadās tā, ka autobusā ir arī Harija vidusskolas laika mīlestība Gundega, no kuras viņš šķīrās, jo nebija vajadzīgā ''garīgā brieduma", tāpēc ''klusi un nemanāmi piezagās ieradums un pārvērtās par apnikumu". Grāmatā galvenais varonis min, ka tieksmi pret vīriešiem nekad nav jutis, un vēlāk, kad pensionētais ekskursijas dalībnieks Uldis ķeras pie viņa džinsa bikšu siksnas, Harijs dodas prom pretīgumā, visu nakti murgo un no rīta nestājas arī zem dušas, jo vakarvakarā to jau izdarījis. Pārējo ekskursijas laiku Harijs pavada mokošās pārdomās: ''Diemžēl dvēseles sārņus nomazgāt neizdevās. Kaut arī laiks solījās būt debešķīgs, sirds bija smaga. No prāta neizgāja notikums restorānā. Kaut arī to es būtu nosapņojis!” Viesnīcā sastaptais melnādainais šveicars izraisa īpašu interesi un tiek nodēvēts par šokolādes krāsas kalpotāju, mori un melno. Autora vienkāršotais skatījums atklājas arī šajā epizodē:
– Fantastisks miers.
– Maz krievu, – Ligita pavīpsnāja.
Mani fascinēja plašā krievu dvēsele. Es mīlēju viņu literatūru vairāk nekā rietumnieku zemjostas bestsellerus, tāpēc sievas piezīme man likās ne tikai netaisna, bet arī tumsonīga." Romānā jaunatnei tiek tēloti 90-tie gadi – tūristu autobusi, garās rindas uz robežām, kāzu dāvanā – dzīvoklis, darbs intīmpreču veikalā, neveikla saziņa angļu valodā. Romāna valoda ir vienkāršota, doma skaidra, darbība romānā tieša un nepārprotama, autora balss pārgudra – tā čukst un žļurkst no paplānā romāna lappusēm dzīves noguruša vīra balsī. Ar jaunatni tam nav nekāda sakara. Grāmatā "Aste gaisā" raksturīgā pamācoši nomācošā intonācija, līdz banalitātei novienkāršotie dialogi, neargumentētie sižeta pavērsieni, pliekanā valoda un dziļi stereotipiskās epizodes "iz dzīves" padara to par mūsdienu jaunietim lasīšanai nepiemērotu.
Pavisam cita aina atklājas Jāņa Joņeva grāmatā "Jelgava 94". Autors ar apsveicamu dokumentālu precizitāti atklāj jauniešu dzīvi Latvijā deviņdesmitajos gados – automašīnu stopēšanu, banānu mizu uzlīmju krāšanu un līmēšanu uz galda lampas, ārzemju mūzikas ierakstu pārrakstīšanu kasetēs, šausmu videofilmu skatīšanos, brišanu pāri upei, lai tiktu uz diskotēku estrādē par velti, alkohola lietošanu, lai pēc iespējas ātrāk piedzertos.
"Jūs jautāsiet – te ir rakstīts par rokenrolu, par narkotikām, bet kur tad sekss? Tas taču bija laiks, kad pasaule bija brīva un meitenes ar flomāsteriem rakstīja uz savu džinsu dibeniem "Rape me"?" Toreiz mūzika bija dzīves vadmotīvs un saturs, no vienas ierakstītas kasetes līdz otrai, no viena koncerta līdz otram, un pa vidu kaut kāds liķieris, džauri un kautiņi. "Tas ir tik neticami: tu pavisam skaidri jūti, ka brīvība līst pār pilsētu, bet pilsēta guļ kā sprāgusi. Tas ir kā stāvēt uz ielas, skatīties logā, aiz kura kāds, ko tu mīli, un liet visu savu mīlestību uz to logu – nav taču iespējams, ka logs neatvērsies?" J. Joņevs lasītāju uzrunā tieši, bez liekiem pārspīlējumiem, valoda ir skaidra un patīkama, bagāta ar salīdzinājumiem, asprātīga, tā rada asociācijas, rosina atmiņas, izraisa smaidu. Autors ar lasītāju runā draudzīgi, nepamāca, drīzāk otrādi, it kā pats pasmejas par sevi, un tas tuvina, liek sajusties līdzīgi, ļauj viegli identificēties ar galveno varoni un viņa domu gaitu. Rakstot jauniešiem, ir svarīgi uztrāpīt uz īstās stīgas. Jaunietis grāmatā meklēs kādu, ar ko sevi identificēt, J. Joņeva varonis ir cilvēcisks, saprotams, tāds, ko ikdienā var sastapt 19. maršruta trolejbusā.
Salīdzinājumam ienāca prātā igauņu autora Sasa Henno romāns "Šeit biju es" (tulkotāja Maima Grīnberga-Preisa) un vācu autores Kristiānes F. dokumentālais romāns "Mēs, Zoo stacijas bērni" (tulkotāja Barba Voitkāne). Gan igauņu autora, gan vācu autores romānos galvenā tēma ir narkotikas – to lietošana un pārdošana. Tēlotās situācijas ir skarbas un šokējošas. Atšķirībā no J. Joņeva "Jelgavas 94", igauņu S. Henno romāna galvenais varonis nav draudzīgs labdabis, bet kriminālos darījumos iepinies pusaudzis Rass. Grāmatā lietota ielas valoda, saziņa vienaudžu starpā notiek strupu, lamuvārdu pavadītu uzrēcienu veidā. Rasam nav māju, kurās viņam kāds ceptu kotletes, nav vecāku, kuri par viņu rūpētos, īsti nav neviena. Ja nu vienīgi – "Rasam pašam reiz bija mazs, balts krancis vārdā Rommi. Tas bija tolaik, kad viņš ar māti dzīvoja rajonā un vēl gāja bērnudārzā. Kādu dienu suns bija pazudis. Māte teica, ka atdevusi to kādai lauku draudzenei, jo mūsu namā sunim esot grūti dzīvot. Tā bija absolūti pareiza mācību stunda, lai izskaidrotu, kā viss, ko tu mīli, tev tiek atņemts. Un tā bija pirmā reize, kad Rass saprata, ka ienīst šo sievieti, kura viņu dzemdējusi. Viņam tolaik bija seši." Igauņu autoram ir izdevies aprakstīt būšanu par pusaudzi, kad viss, ko tu dari vai jūti, ir līdz galam, visu vai neko sajūtu, to ka ir tikai balts un melns: "Uz brīdi viņš juta neizskaidrojamu enerģiju. Niknumu. Milzīgu mundrumu. Es nezinu, ko vēl visu. Kaut ko tādu, ko viņš juta vienmēr, kad attapās situācijā, kurā vairs nav ko zaudēt. Brīdi viņš juta, ka ir galvenais varonis kādā bandītu filmā. Un tā viņš dzīvē jutās daudzas reizes." Savukārt pusauga narkomānes Kristiānes F. narkotiku atkarības dokumentācija grāmatā "Mēs, Zoo stacijas bērni", neskatoties uz vājo tulkojumu no vācu valodas, ir pārsteidzoši daudzu jauniešu iecienītāko grāmatu sarakstā. Atšķirībā no S. Henno romāna "Šeit biju es", kur narkotiku tēma netiek tik plaši izvērsta, romānā "Mēs, Zoo stacijas bērni" soli pa solim tiek attēlots ceļš, kā galvenā varone nonāk narkotiku atkarībā un, lai iegādātos kārtējo devu, nodarbojas ar prostitūciju. "Ne tuvu nebija tā, kā raksta avīzēs, un mani nepavedināja ļauns heroīnists vai tirgotājs. Nezinu nevienu, kas būtu pavedināts pret paša gribu. Vairums jauniešu līdz heroīnam nonāk patstāvīgi, kad tam ir nobrieduši," to saka trīspadsmitgadīgā narkomāne.
Pasaulē jauniešu vidū ir iecienīts fantāzijas un fantastikas žanrs. Latvijā šis žanrs pamazām attīstās, kā redzamākās pārstāves ir jāmin gados jaunās rakstnieces Laura Dreiže un Linda Nemiera. Savā jaunākajā romānā "Naktstauriņš" Laura Dreiže ir pievērsusies šausmu žanram. Gan šim, gan iepriekšējam autores darbam "Laimes monitorings" ir raksturīga darbības vietas nedefinētība, galveno varoņu vārdi ir līdzīgi nikiem interneta portālos – Robina, Dženija, Keils, Ficrojs. Grāmatas ir biezas, Laura Dreiže ir daudzrakstītāja. Jaunās rakstnieces romānos ir daudz dialogu, darbība rit raiti, bet ir garlaicīgi. Viss šķiet nopulēts un izstrādāts, katrs elpas vilciens izskaitļots, un nekam īsti nav nozīmes, nav emocionālas piesaistes grāmatas tēliem. "– Ā. – Pēc mātes toņa spriežot, viņa cerējusi, ka atkal esmu atslēgusies, kas dotu nevainojamu iemeslu ierīvēt man degunā, ka viņa rīkojusies pareizi, mani nosūtot uz slimnīcu. – Vai ir kas svarīgs, kas būtu noteikti jāzina? Man jādodas iepirkties, Mārtijs mani šovakar vedīs uz "L'Osier", un domāju, ka vakars beigsies ar bildinājumu, tāpēc gribu izskatīties nevainojami..." Lasot rodas sajūta, ka šādu grāmatu varētu uzrakstīt arī Vācijā, Itālijā vai Amerikā. L. Dreižes grāmatām pagaidām trūkst oriģinalitātes. Rakstības stils ir izkopts un šķiet rūpīgi slīpēts, bet iztrūkst attiecības ar lasītāju, tās raksturotu kā distancēti neitrālas.
Laura Nemiera romānā "Lidojums" stāsta par troļļiem uz Ziemeļu Elfu zemes. Tā kā "Lidojums" ir autores pirmās grāmatas "Vilcenes stāsts" turpinājums, ir grūti saprast, par ko ir runa: "Turklāt pēdējās ziņas no Kadelonijas liecināja, ka Vagifāgam izdevies atrast vēl vienu sabiedroto: kādu senu tumšu Spēku, kas gluži kā migla izplatījās pierobežā, aprīdams veselus ciemus ar visiem iedzīvotājiem, lopiem, suņiem un citām radībām." Būvējot fantāzijas un fantastikas pasauli, rakstniekam ir jābūt īpaši uzmanīgam, lai šīs pasaules detaļas tiktu attēlotas lasītājam saprotamā veidā. Uzmanīgam ir jābūt arī ar daudzu sarežģītu jaunvārdu ieviešanu, ja ikreiz pie nekad nedzirdēta vārda būs jāapstājas un jāpārlasa trīsreiz, lai tas paliktu atmiņā, tad interese par grāmatas lasīšanu drīz vien zudīs. Sarežģītas teikuma konstrukcijas, pārblīvētas ar grūti izburtojamiem personvārdiem traucē uztvert romāna pamatdomu un sekot sižeta pavērsieniem.
Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti apkopoti izlasē "Purpura karaļa galmā". Visi fantāzijas un fantastikas autoru vārdi, izņemot Ilzi Enģeli, nav iepriekš dzirdēti. Stāstos ir gan kvarku uzbrukums zemeslodei, gan dzērājvelniņi, kuri neļauj dzērājonkulim iemigt, gan āksta filozofiskā prātulas karaļa galmā, gan krupju pāra sadzīves tēlojums. Stāstos ietverto tēmu loks ir tik ļoti plašs, ka pie trešā stāsta no tā nogurst: "Redzi, ceļošana kosmosā ir saistīta ar enerģijas patēriņu – jo lielāka masa jāpārvieto, jo vairāk tam jātērē enerģijas. Protams, ar kvarku tehnoloģiju var radīt tik daudz enerģijas, cik vajadzīgs, bet lielu masu pārvietošana prasa arī ilgāku laiku ieskrējienam un bremzēšanai. Lielos attālumus mēs veicam hipertelpā, bet arī tur ir labāk, ja amsa ir mazāka. Tādēļ mēs pamainām kvarkus savos atomos un samazināmies, tad galapunktā atkal palielināmies."
Līdzās dokumentāliem atmiņu vēstījumiem, fantāzijas stāstiem, šausmu romāniem ir atrodami smeldzīgi pusaudžu meiteņu auditorijai mērķēti romāni par mīlestību – tiem raksturīgs viegls, pārskrejošs, nereti naivs skatījums uz dzīvi un jauniešu dzīves problemātiku.
Skatoties pasaules literatūras jauniešiem kontekstā šķiet, ka ārvalstu autori atļaujas būt provokatīvāki, dzīvāki un patiesāki pret savu lasītāju. Tie jaunieši, kuri pulcējas Atgāzenes stacijas nojumē mūzikas pavadībā, tie, kuri apskāvušies sēž pie atvērtas šampanieša pudeles stadionā uz soliņa, tie, kas raksta uz lielveikala sienas "Menti sūkā", tā ir auditorija, ar kuru rakstniekam ir jābūt gatavam sastapties – gaišā dienas laikā un tumšā vakara stundā. No kā latviešu autori baidās? Nesaprotu... Nezin kāpēc neviens no viņiem nebaidās būt garlaicīgs.
3