Aina no Valmieras teātra izrādes "Vējš vītolos". Foto - Matīss Markovskis
 
Domas
09.04.2013

Meklējot bērniem draudzīgu teātri

Komentē
3

Šī raksta tapšanas vēsture sākās pirms vairākiem mēnešiem, kad Valmieras teātrī noskatījos izrādi bērniem "Vējš vītolos" un vēlreiz pārliecinājos, ka ar lieliskiem kostīmiem un vizuāli pievilcīgām dekorācijām ir par maz, lai bērni ar atvērtām sirdīm dzīvotu līdzi stāstam, kuru kaut kādu iemeslu dēļ daži pieaugušie viņiem grib stāstīt, bet citi ar uzstājīgu "kuš" palīdzību cenšas piespiest noklausīties.

Uz izrādi gāju bez savas jaunākās meitas, jo gribēju pārliecināties, vai tā būs... jā, lietosim šo vārdu… "laba". Savā ziņā rūpes par to, ko bērns piedzīvos, ir līdzīgas domāšanai par to, vai bērns ēd veselīgi, – es nezinu nevienus normālus vecākus, kuri savam bērnam novēlētu pārtikt no "e" vielām, šokolādes kūkām, pelavu maizes vai kuri pirms ēšanas nepārbaudītu zupas karstuma un piena svaiguma pakāpi. Diemžēl kultūras un tai skaitā teātra, kas domāts bērniem un jauniešiem, laukā bieži vien nav izvēles – jāņem tas, ko dod, un uzreiz, jo piedāvājums ir mazs, bet iešana uz teātri joprojām ietilpst gan ģimeniskās kopā būšanas, gan sociālās audzināšanas rituālos. Tiem, kuri to var atļauties.

Pēc izrādes noskatīšanās secināju, ka tā ir lielisks piemērs Latvijas teātru politikai attiecībā pret jaunajiem skatītājiem:

  1. finansiālu apsvērumu dēļ izrādes bērniem pārsvarā tiek iestudētas lielajās zālēs, un tas nozīmē to, ka tieša saruna ar un par bērna dvēselē notiekošo ir ļoti grūti realizējama;
  2. teātris izvēlas vecākiem un vecvecākiem pazīstamus darbus, līdz galam nepārliecinoties, vai to dramaturģiskais potenciāls ir atbilstošs mūsdienu bērnu uztveres īpatnībām, kuras raksturo daudz straujāka, bieži nelineāra sapratne par notiekošo;
  3. iestudējums vienkāršo lugas vai literārā darba saturu un nodarbojas ar tā atrādīšanu, nevis piedāvā tajā atrodamo tēmu kopīgu pētīšanu / izzināšanu un fantazēšanu / spēlēšanos, paplašinot dzīves uztveres robežas.

Rezultāts ir izrādes, kurās trūkst iztēles vēriena un patiesas intereses par jautājumiem, kas skar gan izrādes veidotāju, gan bērnu dzīves. Savukārt jaunie cilvēki savā godīgumā un nesamākslotībā skatītāju krēslos knosās, gorās un skaļi apspriež dzīvi jeb to, kas patiešām svarīgs. Līdz brīdim, kad zem "kuš" krusas iemācās noklusēt patiesību, iemācās melot.

Situācijai, kurā teātris jaunai auditorijai joprojām ir neizdevīgs tā radītājiem, protams, arī ir savi cēloņi. Jau vairākus gadus ar radošās apvienības "Nomadi" darbību, veidojot izrādes un vienīgo teātra festivālu bērnu un jauniešu auditorijai "NoMadI", mēģinām pateikt, ka teātris bērniem un jauniešiem ir valstiski svarīgs jautājums, kuram aizvien vēl netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Tas skar katra bērna dzīves, viņa ģimenes, mājas, ciema vai pilsētas, zemes, valsts labklājību. Labu klāšanos nevis ekonomiskajās, bet laimes vienībās, kurās mēra veselīgu pašapziņu / pašrealizāciju, intelektuālu un emocionālu pasaules /sevis izziņu, drošu, uzticības pilnu saskarsmi / savas vietas kopībā apzināšanos. Vienkāršiem vārdiem runājot, teātris ir vieta, kurā cilvēks mācās domāt, just, saprast savu sasaisti ar citām domājošām, jūtošām un jaunradīt spējīgām būtnēm (neatkarīgi no laikmeta, kurā tās dzīvo), izteikt savus priekus / sāpes citiem saprotamā valodā un uzklausīt citu dzīvesstāstus. Vēl vienkāršāk runājot, teātris ir vieta, kurā mēs mācāmies sevī cilvēku.

Protams, šādu humānu augšanas procesu veicina visu mākslas veidu iepazīšana, tomēr teātrim, kura pamatā ir dzīvā emocionālā saite starp aktieriem un skatītāju, ir dotas lielas priekšrocības, lai izrāde kā mākslas notikums kļūtu par pamatu pārvērtībām cilvēka dvēselē. Lai kaut kas tajā sakustētos, sāktu uzdot jautājumus, meklētu atbildes, brīnītos par to, cik pasaule un cilvēks tajā vienlaikus ir vienkārši un sarežģīti. Turklāt bērni ir ļoti atvērti un drosmīgi dzīves pētnieki, kuri ir gatavi arī pašiem grūtākajiem jautājumiem, ja vien līdzās ir kāds draudzīgs, uzticams un ieinteresēts sarunu biedrs. Patiesi dzīvs.

Ja jūs šajā brīdī mani gribētu pārtraukt un pavaicāt: paga, paga...šitā visa muldēšana nav interesanta, labāk pasakiet – vai izrāde "Vējš vītolos" bija laba?... Es teiktu, ka tā bija parasta izrāde bērniem. Tāda, pie kādas Latvijas pieaugušais skaitītājs ir pieradis –  ar shematisku dramaturģiju, skaidri nolasāmu morāli,  dažiem labiem aktierdarbiem (A. Apiņa Krupis, R. Jakovela Kurmis un A.Vilima Āpsis patiešām precīzi dzīvoja savās dzīvnieku "ādiņās", ļaujot nolasīt savu varoņu raksturus arī no kustību partitūras), sākumā minētajiem ļoti veiksmīgajiem kostīmiem (I. Veita). Tomēr jau drīz pēc pirmā cēliena sākuma zālē sēdošie bērni novērsās no bezdarbīgajām, statiskajām ainām uz skatuves un pievērsās sarunām ar blakussēdošajiem, lai ar neticami vienbalsīgu uzmanību atgrieztos pie izrādes varoņiem tikai pašās beigās, kad Krupja kungs jau pēc paklanīšanās kaut kā tā ļoti cilvēcīgi un dzīvi visiem pateica: "Atā!" Tajā mazajā, bet precīzi bērniem domātajā atvadu vārdā ieskanējās kaut kas tik ļoti draudzīgs un brīvs, ka to patiešām sadzirdēja visi. Un visi arī atbildēja – draudzīgi un brīvi. Jocīgi, ka divcēlienu izrādes par draudzības jēgu var atklāt vienā sekundē, ar vienu patiesu un dzīvu vārdu, jau pēc tās beigām, vai ne?

Bet tieši par tādu teātri – bērniem draudzīgu (t.i., patiesu, dzīvu un sarunā ar skatītāju ieinteresētu) – es kā mamma sapņoju jau ilgi. Uzrakstīju šo teikumu un sajutos nelāgi. Mani vecākie bērni ir mūsu valsts vienaudži. Viņu dēļ es sekoju teātru piedāvājumam jauniem cilvēkiem jau divdesmit gadus, un jāatzīst, ka to laikā ne Kultūras ministrija, ne valdība, ne teātri nav ieklausījušies no dažādām pusēm izskanējušos argumentos par nepieciešamību:

  1. atjaunot Jaunatnes teātri, kas stratēģiski veidotu repertuāru šai auditorijai;
  2. palielināt iestudējumu skaitu un dažādību bērniem un jauniešiem profesionālajos teātros, lai viņiem būtu iespēja iepazīt teātra formu valodas daudzveidību;
  3. nodrošināt profesionālās skatuves mākslas stabilu un regulāru pieejamību bērniem un jauniešiem Latvijas reģionos.

Pat tad, ja šie punkti ir iekļauti dažādu vīziju un stratēģiju tekstos (arī jaunākā VKKF politika un KM teātra nozares attīstības plāns tuvākajiem septiņiem gadiem to paredz), reāla darbība, kurai pamatā būtu valsts finansējums, neseko. Līdz ar to Latvijas teātra skatītājs strauji noveco un izmirst. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šobrīd:

  1. liela daļa Latvijas bērnu nemāk skatīties izrādes (jebkura mākslas uztvere ir saistīta ar nopietnu treniņu, kurš nenotiek, ja bērns divpadsmit skolas gadu laikā teātri apmeklē vienu vai divas reizes);
  2. izrādes ir nepieejamas (četru cilvēku ģimenei no Rīgas, piemēram, Leļļu teātra apmeklējums izmaksā 32 latus, bet, ja jābrauc no tālienes, tad vēl vairāk);
  3. izrādes ir nedraudzīgas bērniem un jauniešiem, jo runā ar viņiem atsvešināti.

Tieši trešais iemesls man lika apstāties un padomāt. Kāpēc pie mums ir tik maz cilvēku, kas grib un var radīt profesionālus, draudzīgus mākslas darbus jaunai auditorijai? Jā, kāpēc? Tāpēc, ka tas ir ļoti grūti? Tāpēc, ka tas nav prestiži? (Vai jūs atceraties kādu bērniem vai jauniešiem domātu izrādi, kas ir tikusi nominēta kā labākā dramatiskā izrāde "Spēlmaņu nakts" balvai?) Tāpēc, ka režisoriem un aktieriem nav motivācijas? Kāpēc nav motivācijas? Tāpēc, ka teātru politika tāda? Hmm… Izskatās pēc iešanas pa apli. Bet varbūt pie velna politiku? Laiks, kas tiek veltīts, mēģinot iekustināt tās sarūsējušos zobratus, ir laiks, kas tiek atņemts bērniem un iespējai veidot darbus un nedarbus, par kuriem sapņojam.

Turklāt ir cilvēki, no kuriem var mācīties. Tāpēc nobeigumā par labo! Noteikti aizejiet uz nu jau pirms pāris sezonām Māras Ķimeles iestudētajām izrādēm "Nijaramas pasakas" un "Pasakas par zvēriem" Jaunajā Rīgas teātrī un uz šīs sezonas Ģirta Šoļa darbu "Divas Lotiņas" Leļļu teātrī. Šajās trijās izrādēs gan mazā Mare, gan mēs kā vecāki satikām neviltotu spēles prieku, kas radies no dzīvas fantāzijas, cilvēcību, kas radusies no patiesas intereses par arī mazās sirdīs mītošajiem lielajiem jautājumiem, un vēlēšanos nevis atrādīt pasauli, bet kopīgi radīt.

Krista Burāne

Krista Burāne ir kino un teātra režisore, dramaturģe, starpdisciplināru mākslas projektu autore un izglītības eksperte jautājumos par radošu un kritisku domāšanu. Viņas izrādes "Kauja pie..", "Vasaras...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!