Par grāmatām
19.09.2017

Mazo lietu dievs

Komentē
0

Par Kārla Ūves Kneusgora grāmatu "Rudens" (Londona, "Harvill Secker", 2017)

Pie šķūņa pārbūvēšanas laukos ķērāmies vēl pagājušajā gadā, taču, tā kā mēs to sākām pašā vasaras nogalē, līdz ziemai visu pabeigt neizdevās. Kā jau šādos gadījumos mēdz gadīties, viss notika lēnām, nepareizi, par vēlu un krietni vien dārgāk, nekā sākumā bijām iedomājušies. Un tomēr šīs vasaras noslēgumā beidzot varēja teikt, ka šķūnis ir pabeigts. Tā vienā galā vairākos strēķos bija sakrauts par malku pārvērstais vacā šķūņa pārpalikums, un bija pat ievilkta elektrība. Bēniņi sāka izskatīties pēc mājīgas istabiņas – tur uznesu šādas tādas citur vairs neiederīgas mēbeles, pie paša loga noliku mazu galdiņu, atradās arī pāris krēsli. Bija vilinoši iztēloties, ka tur varētu sēdēt, klausīties, kā laiku pa laikam uz jaunā jumta nokrīt pa sausai lapai vai ozolzīlei, lūkoties laukā pa logu uz kustīgajiem koku zariem vai lietus straumēm un kaut ko savā nodabā rakstīt. Turpat ir redzama arī dzīvojamā māja, un, ja būtu pienācis jau vakars un ārā būtu tumšs, varētu redzēt gaismu tās logos. Bet no mājas būtu redzama gaisma šķūņa bēniņu logā. Ļoti iedvesmojoši. Taču šo sapni vismaz pagaidām man vēl nav iznācis laika īstenot, un ir vēl kāda nelaime.

Nupat aprakstītajai ainai gandrīz identisku pasāžu izlasīju jaunākajā norvēģu rakstnieka Kārla Ūves Kneusgora (Karl Ove Knausgaard) grāmatā "Rudens" ("Autumn") (grāmatnīcā nejauši nesajauciet ar Alijas Smitas romānu "Rudens" – tā vien šķiet, ka šāds nosaukums pēdējos gados lielā cieņā). Tur tas gan nav šķūnis, bet neliels namiņš pagalma otrā pusē, bet viss cits pārsteidzošā kārtā sakrīt ar manu – lai arī daļēji iztēloto – pieredzi, turklāt grāmatā iekļautajās esejās Kneusgors pie šīs ainas atgriežas vairākkārt. Noprotams, ka lielākā daļa vai pat esejas tapušas tieši tur – atstatu no dzīvojamās mājas un citām ēkām stāvošajā mazajā namiņā, bet dzeltenīgas gaismas izgaismoto dzīvi aiz lielās ēkas logiem viņš citviet salīdzina ar akvāriju.

Tie, kas lasījuši vismaz kādu no viņa sešu romānu cikla "Mana cīņa" grāmatām vai vismaz dažu viņa publicistikas darbu, piemēram, laikraksta "The New York Times" pasūtināto Amerikas ceļojuma aprakstu "Mana sāga", būs pamanījuši, ka viņam piemīt īpašs talants literārā un dažādus līdzpārdzīvojumus izraisošā tekstā pārvērst vissīkākās un prozaiskākās mūsu ikdienas gaitas, domas un lietas. Tā, piemēram, par vairāku rindkopu garumā izvērstu notikumu Amerikas ceļojumā kļuva aizsprostojusies kanalizācija viesnīcas numuriņā un par visu bažīgā rakstnieka nespēja nedz kādam par to paziņot un lūgt palīdzību, nedz pašam saņemties kaut ko darīt lietas labā. Līdzīgi "Manā cīņā" par īstu bērnības šausmu un nedrošības koncentrātu kļuva tumsā sperti soļi uz grantēta mājas celiņa pie mājas un bailes, ka tos varētu izdzirdēt tēvs.

Kneusgora jaunākais pasākums jau atkal ir nevis viena grāmata, bet gan uzreiz četru cikls (laikam citādi viņš vairs neprot), un tajā paredzēts pa katram no četriem gadalaikiem veltītam eseju krājumam. Angļu valodā Ingvildas Bērklijas tulkojumā nupat iznācis pirmais – "Rudens". Ja "Mana cīņa" vēl varbūt balansēja žanru teritorijā starp autobiogrāfisku romānu, sešu grāmatu garumā izvērstu eseju un autobiogrāfiju, jauno darbu varētu nodēvēt vai nu par poētisku dienasgrāmatu, vai eseju krājumu. To veido katram no trim rudens mēnešiem veltītas nodaļas, katrā nodaļā ir ikvienai attiecīgā mēneša dienai atbilstoša eseja divu divarpus lappušu garumā bez datējuma (iespējams, tās rakstītas tieši tajā dienā, bet tas netiek īpaši norādīts, un nav arī pārāk svarīgi). Dienasgrāmatas iespaidu vēl spēcīgāku dara mākslinieces Vanesas Beirdas ilustrācijas – dažbrīd akvareļa tehnikā darinātas skices, cituviet miniatūras gleznas vai vienkārši it kā grāmatā starp lapām ielikts ziediņš.

Precīzāks grāmatas apzīmējums gan ir tas, kas minēts uz tās pēdējā vāka, proti – personīga enciklopēdija, jo Kneusgors to veltījis savai tobrīd vēl nepiedzimušajai meitai. Katra no trim mēnešu nodaļām sākas ar viņai adresētu vēstuli, bet mēneša dienu skaitam atbilstošie šķirkļi ir tāds kā ievads mums – jau piedzimušajiem – visapkārt esošajā un bieži vien par pašsaprotamu uzskatītajā pasaulē.

"Visas šīs apbrīnojamās lietas, ar kurām tu sastapsies un kuras tu jau pavisam drīz ieraudzīsi, ir tik viegli sākt izlikties neredzam, un veidu, kā tas var notikt, ir tikpat daudz, cik dažādi ir cilvēki," viņš raksta. "Tāpēc es tev rakstu šo grāmatu. Es vēlos parādīt tev pasauli, kāda tā ir – mums visapkārt, visu laiku. Un, tikai to darot, arī man pašam būs iespēja tajā mazliet ielūkoties."

Šķirkļi nav kārtoti nedz alfabētiskā, nedz tematiskā secībā, to negaidītība, savstarpējā saspēle un noskaņu dažādība ir vēl viens grāmatas pievilcības iemesls – pusotru lappusi garām, apcerīgām un savā ziņā nostalģiskām pārdomām par baznīcu vietu Norvēģijas ainavā un sabiedrībā var sekot trīs lappuses ar gandrīz vai dabaszinātnisku, bet noslēgumā autobiogrāfisku apceri par čurām un čurāšanu. Šis piemērs spilgti raksturo grāmatā aplūkoto tēmu dažādību – no polietilēna maisiņiem līdz Flobēram, no sāpēm līdz krēslai, no kara līdz termosiem. Tomēr šķirkļus par enciklopēdiskiem var nodēvēt vienīgi pēc ārēji formālām pazīmēm, jo saturiski katrs no tiem ir pavisam kaut kas cits. Labs piemērs ir gabaliņš par vardēm, kas droši vien varētu sagādāt vilšanos ikvienam lasītājam, kurš būtu sacerējies no norvēģu rakstnieka uzzināt detalizētu zooloģisku informāciju par šo abinieku dzīvi. Tā vietā viņš piedāvā īsu stāstu par kādu ar vardēm saistītu piedzīvojumu, un gribot negribot arī lasītājam savā atmiņā ir jāmēģina atrast kādu savu vardi. Vai pēc lapsenēm veltītās nodaļas izlasīšanas un tikšanas līdz it kā jau iepriekšparedzamajam, tomēr satraucošajam noslēgumam – savu iekšējo lapseni.

Šķirklī par Sauli Kneusgors min, ka tā līdzinās Vecās Derības Dievam. Lai gan tā ir savā ziņā "atbildīga" par visas dzīvas un pat nedzīvas radības pastāvēšanu, to uzlūkot nav brīv, jo seko tūlītējs sods – raugoties Saulē var sabojāt redzi, un arī nekā pietuvoties tai nav iespējams, jo Saules tuvumā jebkas vienkārši sadegtu.

To gan Kneusgors nekur nepasaka, bet arī rakstnieks ideālā gadījumā līdzinās šādai Saulei (vai Dievam), un pat tad, kad raksta šķietami vien par sevi pašu vai it kā vienīgi sev pašam nozīmīgām lietām. Vēstulē savai meitai viņš min, ka rakstīšana ļauj pasaulē ielūkoties arī viņam pašam, taču, kolīdz uzrakstītais ir nodrukāts grāmatā, tai vajadzētu būt iespējai arī lasītājam sev apkārt esošo un it kā banālo pasauli – gultu, gumijas zābakus, bebrus, vientulību, naftu, van Gogu un visu citu – atcerēties, ieraudzīt un novērtēt no jauna un arī kā daļu pašam no sevis. Bet rakstnieks var palikt neredzams sēžam pie loga blakus mājā un vērot mūs kā akvārijā peldošas zivis. Ļoti piemērota lasāmviela lietainām un pelēkām rudens dienām.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0