Komentārs
02.02.2015

Mazliet πόλεμος Eiropai

Komentē
5

Vienmuļajā birokrātiskajā čabēšanā, kas parasti raksturo Eiropas Savienības ikdienas darbu, šajās nedēļās mazliet īstas politikas ir ienesusi Grieķija. Runa, protams, ir par Radikāli kreiso koalīciju ("Syriza"), kas šajā valstī tikko nākusi pie varas. Tā ir pirmā reize pēckara Eiropā, kad demokrātiskās vēlēšanās uzvar galēji kreisie – tādēļ šis fakts noteikti ir pelnījis ievērību. "Syriza" tiešām būs izturības pārbaude Eiropas Savienībai. Tiesa, ne tajā nozīmē, kā to parasti iedomājas, – proti, Grieķijas valdības prasības parādu dzēšanai radīs saspīlējumu attiecībās starp Atēnām un Briseli, rezultātā Grieķija varētu izstāties no eirozonas un no ES. Tas tiešām var notikt, taču šāds scenārijs nebūtu nekas katastrofāls. Ir daudz labu iemeslu ticēt Angelas Merkeles neoficiāli teiktajam, ka rīcības plāns Grieķijas izslēgšanai no eirozonas jau ir sagatavots. Un, pazīstot vāciešus, tas varētu būt gana efektīvs.

Daudz lielākas bažas rada ES rūkošā spēja kalpot par leģitimitātes avotu dalībvalstu elitēm. ES virzās pretim savdabīgam 21. gadsimta impērijas statusam, un impērijās klasiski no impēriskā centra ir atkarīga vietējo elišu leģitimitāte. Proti, viņiem ir jābūt tur pieņemamiem – ne tajā nozīmē, ka viņiem bez ierunām ir jāklausa centram, bet gan tajā, ka centram ir nozīmīga autoritāte pār vietējām elitēm, kurām ir svarīgi gūt atzīšanu centrā. Tieši tajā balstās ES vara. Par Latviju nerunāsim – šeit tas ir pārāk acīmredzami. Es ne reizi vien esmu jau komentējis faktu, ka ievērojama daļa mūsu elites vietējo politiku uzskata par kaut ko nožēlojamu, kur nav īsta prestiža un jānodarbojas ar niecīgām un ķēpīgām lietām. Tādēļ, līdzīgi Čehova trim māsām un viņu refrēnam "Uz Maskavu! Uz Maskavu!", mūsu politiķi slepus alkst pārcelties uz Briseli. Taču šī pati Briseles sniegtā leģitimitāte ir raksturīga arī valstīm, kuras būtu grūti apsūdzēt nepilnvērtības kompleksos un provinciālismā. Paraudzīsimies kaut vai uz Lielbritānijas premjeru Deividu Kameronu. Kaut arī viņa konservatīvie pret ES ir izturējušies diezgan nicīgi, tomēr šobrīd viņam tomēr arvien biežāk nākas piesaukt savu lojalitāti kādai jaunai, labākai ES.

Šo ES spēju "Syriza" ir stipri vien iedragājusi. Kaut arī formāli tā nav strikti eiroskeptiska partija, tomēr tās leģitimitāte ir smelta tieši no opozīcijas ES, kura pēdējo gadu laikā ir "pazemojusi" grieķus ar taupības pasākumiem un uzspiedusi brīvību mīlošajiem hellēņiem ārēju ekonomisku diktātu. Attiecībā pret Grieķijas kopējo situāciju vēsākiem prātiem tomēr būtu vērts piesargāties no pārmēru kategoriskiem secinājumiem – īpaši tad, ja mums nav padziļinātu zināšanu par Grieķiju. Abu pušu stāsti ir pārlieku tendenciozi, lai varētu būt patiesi. Pirmais stāsts ir par izlaidīgajiem grieķiem, kuri vienkārši neprot strādāt, ir pieraduši dzīvot pāri saviem līdzekļiem, negrib taupīt, tādēļ visās nelaimēs vaino citus – pamatā "troiku" (Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Starptautisko Valūtas fondu) un vāciešus, kuri tagad liekot viņiem mirt badā. Šis stāsts varētu labi noskanēt arī mūsu dzimtenē, kur analogi taupības pasākumi ir pārciesti "īsteni latviskā neo-stoicismā" (kā nesen izteicās kāds Briseles žurnālists). Tam visam pa virsu ir nākusi vēl "Syriza" uzkrītošā draudzība ar Krieviju un iestāšanās pret jaunām sankcijām. Šāda koalīcija, kurā "Syriza" maoisti un trockisti vienotā frontē ar Aleksandru Duginu cīnītos pret globālo neoliberālismu, patiešām izskatās pietiekami atbaidoši.

Taču sava daļa taisnības ir arī "Syriza" grieķiem. Vispirms, tīri voluntārais Briseles lēmums savulaik uzņemt Grieķiju eirozonā, labi zinot tās problēmas, prasītu arī dalītu atbildību. Skaidrs, ka grieķi ar savu agro pensionēšanos, nepamatoti lielajām publiskā sektora algām, švako konkurētspēju un dāsnajiem pabalstiem bija izlaidušies un dzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Taču pašreizējā situācija, kad četrus gadus pēc taupības politikas uzsākšanas valstī ir apmēram 60 % jauniešu bezdarbs, strauji pieaug saslimstība ar tuberkulozi un AIDS, arī diez vai ir dižens veiksmes stāsts. Arī ļoti "izlaidušamies" cilvēkiem ir grūti pārmest nepatiku situācijā, kad Grieķijas salas tiek privatizētas dažādiem ārvalstu oligarhiem. Tāpat stāsts par Grieķijas valsts parāda daļēju dzēšanu ir krietni komplicētāks, nekā varētu likties. Tā nav gluži analoga situācija tai, kad kāds no mums aizietu uz savu banku un palūgtu tai nodzēst savu hipotekāro kredītu – vienkārši apnicis maksāt. Te drīzāk ir jautājums, vai valstij ar 170% IKP ārējā kredīta slogu ir izredzes jebkad atgriezties pie vērā ņemamas izaugsmes. Galu galā, šo stāstu par kredīta samazināšanu aizstāv ne tikai kaut kādi traki Če Gevaras sekotāji no "Syriza" rindām, bet arī Džozefs Štiglics un Kristofers Pisaridess, Nobela prēmijas laureāti ekonomikā, un vēl 16 prominenti ekonomisti. Šie kungi vēl pirms grieķu vēlēšanām publicēja kopīgu vēstuli "The Financial Times", atbalstot "Syriza" plānu.

Tuvākajā nākotnē mēs redzēsim cīniņu starp jauno valdību un ES institūcijām. Gribētos cerēt, ka abās pusēs ir gana daudz saprātīgu cilvēku, lai tiktu panākts kāds kompromiss. Skaidrs, ka nevienai no pusēm šeit negribas zaudēt seju; katrai no pusēm ir vajadzīga kāda maza publiska uzvara; Grieķija ekonomiski ir gana atkarīga no Briseles, tādēļ trumpji ir abu pušu rokās. Cik tālu radikālismā ir gatavs iet Ciprass, lai pildītu savus priekšvēlēšanu solījumus, mēs uzzināsim tuvākajos mēnešos. Katrā ziņā Briselei joprojām ir gana daudz ietekmes, lai neuzkrītoši, bet efektīvi savaldītu dažādus spītniekus (atceraties Ungārijas Orbāna izgājienus pagājušogad?). Visiem ir jābūt gataviem uz ilgu ņemšanos ar regulāriem demaršiem un skaļiem paziņojumiem, lai beigās nonāktu pie kāda nezināma rezultāta. Labākais "Syriza" veiksmes indikators gan varētu būt nevis slavenā kredītu dzēšana, bet gan līdzīgu kreiso radikāļu sekmes vēlēšanās Spānijā, Īrijā un Portugālē.

Prezidējošajā valstī par "Syriza" un ar to saistītajām problēmām nekādas diskusijas nenotiek. To var arī saprast: skaidrs, ka pašas diskusijas par reāli un šķietami trako grieķu priekšlikumu varētu likt mums mazliet citā gaismā paraudzīties uz t.s. "Dombrovska veiksmes stāstu" un to TINA (There is No Alternative) politiku, kura līdz šim pie mums dominējusi. Iedomājieties, kā izskatītos mūsu pašaizliedzīgais neo-stoicisms situācijā, ja ES tiešām (kas gan ir teju neiespējami) izdomātu dzēst visus dalībvalstu kredītus virs 50% no IKP. Ne mazāk interesants ir jautājums, vai tiešām ir iespējama kaut kāda kreisāka un solidārāka alternatīva tai ES, kādu mēs to esam pazinuši līdz šim, – vai arī tas viss ir tikai destruktīvs populisms. Taču prezidējošajai valstij šādas tēmas pašlaik nav aktuālas. Kā nekā, mums taču ir Artuss Kaimiņš un "Rīgas Satiksme", turklāt nav arī īstas skaidrības, vai Andris Bērziņš kandidēs uz otro termiņu.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!