Nezinu, vai tas ierakstās zem haštaga #iamintrovert vai arī ir kādas vēl līdz galam neatklātas manas bērnības traumas sekas. Kad tuvojas šis brīdis, es gribu pazust no zemes virsas (vai vismaz telpas, kurā atrodos), bet, ja tas pārsteidz nesagatavotu, dažas no ķermeņa daļām saļimst, bet prāts gatavo mani neizbēgamajai kauna un pazemojuma sajūtai.
Katrs, kas kādreiz ir piedalījies kādā nometnē, seminārā vai apmaiņas programmā, ir saskāries ar šo pasākumu neatņemamo sastāvdaļu – iepazīšanās spēlēm (mēdz dēvēt arī par ice breaker). Ja paveicas, var iztikt ar vārda un nodarbošanās nosaukšanu pa apli pulksteņrādītāja virzienā. Protams, nedrīkst aizmirst – ko tu gribi iegūt no šī pasākuma? (Pārsvarā cilvēki, atbildot uz šo punktu, izlīdzas ar "labi pavadīt laiku" vai "iegūt jaunu pieredzi", izņemot, protams, vienu, kas uzskata, ka uz to jāatbild vismaz reklāmas pauzes garumā, stāstījumu strukturējot ievadā, iztirzājumā un nobeigumā). Kaut gan vārdu aplis vēl nav ļaunākais gadījums, arī tas man sagādā zināmas grūtības –, tuvojoties stafetes kociņam (dažreiz tāds tiešām tiek izmantots, piedēvējot priekšmetam ne tikai simbolisku nozīmi, bet pat burvju spējas), vairs nedzirdu savu biedru un topošo draugu vārdus un pārējo būtisko informāciju, jo galvā atkārtoju savu iepazīšanās tekstu, kas gan ir maksimāli lakonisks un parasti nepārsniedz trīs vienkāršus nepaplašinātus teikumus.
Bet tas nav viss, mēdz būt arī ļaunāk – vairs nepietiek tikai ar trīs teikumiem, un šajā iepazīšanās aktā ir jāiesaista arī fantāzija un kustības vai pat jāsaskaras ar citu cilvēku ķermeņiem. Es, protams, nojaušu, ka iepazīšanās spēlēm ir kāda lielāka un dziļāka jēga. Tas ir gandrīz kā līdzināšanas rituāls, ko agrāk veica kāzās ar domu abus jaunlaulātos padarīt par vienlīdzīgiem. Arī šeit visi klātesošie tiek nolīdzināti – vairs nav svarīga ne etniskā piederība, izglītības līmenis vai statuss – jo visi vienkārši kopā lēkā, tēlo kaut kādus mazos kovbojus vai haizivis un izskatās pēc pilnīgi vienlīdzīgiem pamuļķiem.
Vai tiešām tas liek justies labāk arī tiem, kas jau tā jūtas sociāli neveikli vai pārbijušies? Jaunā kompānijā es vislabāk gribu būt neredzama, ne ar ko neizcelties, bet vienkārši ieplūst visu apjukušo (man patīk domāt, ka tomēr sirds dziļumos visi jūtas tikpat neērti kā es, pat tad, ja tā neizskatās: tas man liek saņemties) cilvēku masā un gaidīt, kad pamazām un organiski viss ieņems savas vietas un vairāku stundu, dienu vai gadu laikā es "atvēršos" un beidzot varēšu ar šiem svešajiem cilvēkiem kopā justies tikpat labi kā ar klasesbiedriem žetonvakara afterpārtijā. Šo manu rūpīgi izdomāto plānu vienā elpas vilcienā izjauc vakara vadītājs, paziņojot, ka iepazīšanās nolūkos visiem klātesošajiem 10 minūtes būs jārotē pa telpu un pie plaukstu sitiena jāvēršas pie tuvākā blakus stāvošā, viņam parādot kādu smieklīgu (lasīt – apkaunojošu) kustību. Šis tiešām ir par traku. Es ne tikai nespēju tajā piedalīties, bet pat noskatīšanās uz to šķita pārāk smaga. Aizeju uz tualeti. Uz 10 minūtēm. Vai – žanra klasika – plecu masēšana blakussēdētājam. Un tagad pagriežamies uz otru pusi. Masēt plecus svešam cilvēkam – kāpēc gan ne? Un ja nu tu esi ieradies kopā ar draugu un domā, ka plecus varēsi masēt viņam, nemaz neceri! Jūsu pazīšanās saites ātri vien tiks atmaskotas, un uzdevuma atlikusī daļa būs jāpilda kopā ar kaut kādu frīku.
Varbūt tas ir pārbaudījums – iniciācijas rituāls, kas jāiziet, lai tiktu pieņemts kopienā. Tomēr es, goda vārds, labprātāk nokautu gaili un dzertu tā siltās asinis vai šķērsotu trejdeviņas jūras nekā lēkātu apkārt kā mazais kovbojs. Pif paf.
0