Blogs
16.10.2017

Mazākumtautību integrācija – diagnoze neskaidra

Komentē
1

Pagājušajā nedēļā publiskotais Kultūras ministrijas analītiskais ziņojums ietver sevī pretrunīgus secinājumus. Ziņojums plašsaziņas līdzekļos lielākoties tika atspoguļots, uzsverot, ka palielinās mazākumtautību lojalitāte Latvijas valstij (piemēram, šeit), savukārt, iepazīstoties ar pilnu ziņojuma tekstu, neredzu pamatu šādiem secinājumiem.

Vispirms gan dažas kritiskas piezīmes par pašu ziņojumu. Ar interesi uzzināju, ka starp mazākumtautībām Latvijā ir "kazaki" (13., 15. lpp.). Patika vairākas savdabīgas loģiskas kontrukcijas, piemēram, "2015.gada aptaujā tika secināts, ka Latvijas mazākumtautību vidū salīdzinoši daudz populārāki ir 9. maija svētki – tikai 22% tos nesvinēja vispār. Taču to popularitāte jau pielīdzinājusies Latvijas Republikas proklamēšanas dienai: 43% Latvijas mazākumtautību šos svētkus neatzīmē vispār" (pasvītrojums mans, 26. lpp.). Tāpat ļoti oriģināla ir tēze, ka aptaujā par lojalitāti liecina piekrišana apgalvojumam "Latvijas iedzīvotājiem jāatbalsta savas valsts nostāja pat tad, ja viņi domā citādi" (23. lpp.).

Runājot par ziņojuma pamatā liktās aptaujas rezultātu interpretāciju, manuprāt, te jāatturas no skaidriem secinājumiem, jo šie rezultāti bieži ir pretrunīgi.

No vienas puses, "salīdzinot etnisko attiecību vērtējumu ar 2015. gadu, redzama ievērojama situācijas uzlabošanās. Ja 2015. gadā tikai 21% mazākumtautību pārstāvju vērtēja etniskās attiecības Latvijā kā labas vai ļoti labas, tad šogad – jau 48 procenti" (pasvītrojums mans, 57. lpp.).

No otras puses, "interesanti, ka, uzrunājot latviešus, 24% mazākumtautību pārstāvju gandrīz vienmēr izvēlas krievu valodu, un vēl 23% – biežāk krievu nekā latviešu valodu. Šādā ziņā situācija kopš 2015. gada nav uzlabojusies..." (53. lpp.). 2012. gadā 78% Latvijas iedzīvotāju, kuru dzimtā valoda nav latviešu, novērtēja savas latviešu valodas prasmes kā ļoti labas, labas un viduvējas; 2017. gadā šīs grupas īpatsvars esot samazinājies līdz 69% (49. lpp.).

Citiem vārdiem sakot, priekšstats par starpetniskajām attiecībām uzlabojies vienlaikus ar latviešu valodas pozīciju pasliktināšanos.

Domāju, šī pretruna saistīta ar tādu banālu "lietu" kā atšķirīga jēdzienu interpretācija. Var, protams, priecāties par valsts integrācijas politiku, norādot, ka, lūk, 2013. gadā to mazākumtautību pārstāvju īpatsvars, kuri jūtas "saistīti ar Latviju ļoti cieši un cieši" bijuši 69%, savukārt 2017. gadā jau 83%, kas ir līdzvērtīgi 84% latviešu vidē (17. lpp.). Tomēr nav jābūt speciālistam sociālajās zinātnēs, lai nojaustu, ka "Latvija", ar kuru te dzīvojošie indivīdi jūtas saistīti, šiem indivīdiem var asociēties ar dažādām ikdienas un svētku praksēm, ainavām, dzīves vidi utt. Līdz ar to, manuprāt, "piederības sajūta" kā politikas un vispār realitātes vērtējuma instruments jālieto ļoti piesardzīgi. Starp citu, par to, ka "Latvijas" var būt dažādas liecina arī tas, ka ļoti līdzīgs atbilžu sadalījums par "piederības sajūtu" ir visās aptaujāto mazākumtautību vecuma grupās – "65 un vairāk" šajā ziņā neatšķiras no grupas "25–34", lai gan pēdējai teorētiski vajadzētu būt mazākai vēsturisko atmiņu (stereotipu, aizvainojumu) nastai, labākām latviešu valodas zināšanām utt.

Šajā tekstā nemēģinu sniegt novērtējumu dažādo "Latviju" situācijai etniskajās grupās; vienkārši ir jāpieņem, ka sabiedrības segmentēšanās – arī etniskajās grupās – ir notikusi. Šīs grupas ir pašpietiekamas un lielu uzmanību valsts integrācijas politikai nepievērš, par ko, starp citu, liecina mazākumtautību jauniešu (15–29 gadi) attieksme pret dažādām nevalstisko organizāciju aktivitātēm, kuras nereti notiek ar valsts un pašvaldību atbalstu: 42% tādas uzskata par nevajadzīgam, jo "ar draugiem un domubiedriem satiekos tāpat" (44. lpp.). Tēlaini izsakoties, valsts šādas grupas neaizsniedz, turklāt droši vien tas īsti nav arī iespējams.

Man nešķiet produktīvi valsts institūciju sagatavotus ziņojumus vai politikas dokumentus vērtēt pēc principa "ja tu saki – balts, es teikšu – melns". Līdz ar to negrasos apgalvot, ka Kultūras ministrijas ziņojums ir maldinošs. Vien vēlos aicināt nelolot ilūzijas, toties kā neapšaubāmi labu novērtēt to, ka pamatnācija un etniskās grupas Latvijā paralēli dzīvo, ievērojot pietiekami augstu savstarpējas pieklājības līmeni, kas acīmredzot izriet no kopīgiem priekšstatiem par – zinātniski nekorekts apzīmējums, bet ko padarīsi – vispārcilvēciskajām vērtībām.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1