Recenzija par Luīzes Pastores grāmatu bērniem "Maskačkas stāsts".
Izdevniecība "Neputns", 2013
Grāmatas par bērniem liecina par bērniem apmēram tikpat daudz kā mīlas romāni par mīlestību: stāsta tur ir vairāk nekā realitātes, un tā tam arī jābūt. Stāsts uzbūvē pasauli, nevis ataino to; jebkurš bērns, kas ir uzrakstīts, ir līdzīgs īstam bērnam tikai nosacīti. Īsts un reāls nav ne Gregs, ne Brālītis, ne arī Jēkabs Putns no Luīzes Pastores "Maskačkas stāsta". Un katram no šiem bērniem nāk līdzi viņu pasaule – briesmu un piedzīvojumu pilna, mānīgi "parasta" vai – "Maskačkas stāsta" gadījumā – atpazīstama ikvienam rīdziniekam, bet vienlaikus romantiski sveša. Tā ir noslēgta telpa, kurā netiek pieņemti ārišķīgie no citiem Rīgas rajoniem, tajā ir sava kārtība un sava rūpīgi izstrādāta aizsardzība, un, protams, sava daļa brīnumainā – runājoši suņi. Šāda Maskačka atdzīvojas Reiņa Pētersona ekspresīvajās ilustrācijās un bērnu – nedaudz vārgulīgā Jēkaba un nikni palaidnīgās Mimmi – pasaules uztverē.
Pati grāmata ir patīkami uzrakstīta, sabalansējot poētiku ar piedzīvojumiem, pārdomām un atsaucēm, kas drīzāk patiks pieaugušajiem, nevis bērniem. Piemēram, paša Jēkaba Putna ģimenes drāma ir tik klusināti uzrakstīta, ka to sapratu es, bet ne Džonatans (vismaz tad, kad es viņam jautāju, kas, viņaprāt, īsti notika ar Jēkaba tēti grāmatas sākumā, viņš raustīja plecus un teica, ka līdz galam nav izpratis).
Faktiski "Maskačkas stāsts", līdzīgi kā, piemēram, Lilijas Berzinskas "Ziloņu dārzs", ir lielā mērā grāmata pieaugušajiem un par pieaugušajiem. Lielākoties bērnu grāmatās pieaugušie ir pilnīgi sveši, neizprotami un garlaicīgi; viņu pasaulē drāmas vai nu nav vispār, vai tā ir centrēta ap bērnu. Piemēram, nesen izdotajā Deivida Valjama grāmatā "Gangsteromīte" omītes dzīve ir ļoti nozīmīga – bet viņas dzīves centrs ir viņas mazdēliņš, grāmatas galvenais varonis; savukārt varoņa vecāki, kuriem bērns nav pats svarīgākais pasaulē, ir tēloti stipri vienkāršāki: ja cilvēks neredz bērnu, tad arī bērns neredzēs viņu. "Maskačkas stāstā" ir citādi: Jēkabu Putnu tā īsti neievēro gandrīz neviens, un visur, kur viņš nonāk, viņš ir tāds kā piektais ritenis, kura eksistence ir vairāk apgrūtinājums nekā prieks. Tomēr pasaule, kas ir vienaldzīga pret Jēkabu, nav vienaldzīga ne pašam Jēkabam, ne grāmatas autorei. "Maskačkas stāsts" neuzkrītoši saka: pasaule ir krāsaina, piepildīta un aizraujoša arī tad, ja tu neesi tās centrā.
Šāds pasaules skatījums, manuprāt, prasa zināmu briedumu, kurš bērnam var piemist, bet nav tipisks un ir grūti pieņemams – vismaz mazā Lia, izlasījusi pirmās divas nodaļas, paziņoja, ka "Maskačkas stāsts" ir pārāk garlaicīgs, lai to lasītu tālāk. Viņa ar lielāko prieku lasa "Negantā Nika", "Grega dienasgrāmatas" un citas sērijas, kurās galvenie varoņi ir nesatricināmi pārliecināti, ka viņi ir pasaules centrs (tas pat netiek apspriests – viņi vienkārši ir vienīgais vērā ņemamais atskaites punkts, pat tad, kad rīkojas pilnīgi aplam), bet maza, vientulīga zēna emocijas viņai nebija saprotamas.
Arī Džonatans pret šo grāmatu izturējās diezgan rezervēti, bet pilnīgi citu iemeslu dēļ – pēdējo mēnešu laikā viņš ir pievērsties vecāku plauktiem un salīdzina "Maskačkas stāstu" ar Agatu Kristi, sēriju "Fantastikas pasaulē" un līdzīgiem darbiem. Tāpēc, lai arī Džonatans grāmatai ķērās klāt ar lielu interesi (Maskačkai cauri braucam katru dienu), pēc izlasīšanas viņš teica – ja šī grāmata būtu par jebkuru citu rajonu, tā viņam nešķistu tik aizraujoša. Arī viņa recenzija ir diezgan rezervēta: "Man šī grāmata bija diezgan nesaprotama. Es nevarēju saprast, vai tā man patīk vai nē. Tomēr man tā likās garlaicīga, un tajā nebija pārāk daudz neparedzētu notikumu." Tā arī ir – daudzi notikumi "Maskačkas stāstā" ir variācija par jau zināmām tēmām – ēnas pazaudēšana un meklēšana, varonīga cīņa pret progresu un bagātniekiem, galvenais antivaronis, kas izrādās mēreni komisks tēls un "Vai Rīga ir gatava?" kā viens no sižetu virzošajiem jautājumiem. Tomēr Džonatans pieļāva, ka viņa vecuma, bet mazāk lasījušam bērnam "Maskačkas stāsts" būtu interesants.
Iespējams, maniem bērniem nav tuva un saprotama arī grāmatā dominējošā binārā opozīcija "bagāts = slikti, trūcīgs = labi", ar izrietošo implikāciju "jaunceltnes = slikti" un "nestrādāt = labi" (pēdējais ļoti labi parādās Ērgļa tēlā – viņš vienīgais no visiem Maskačkas iemītniekiem kādā brīdī dabū darbu un automātiski nokļūst slikto varoņu pusē). Godīgi sakot, man nebūtu nekas pretī kādreiz iedot saviem bērniem grāmatu, kurā augstāk tiktu vērtēta izglītība, darbs un atbilstošs atalgojums, nevis dzīvošana no rokas mutē, rēķinu nemaksāšana un burkšķēšana par ļaunajiem "bagātniekiem".
Bet manā skatījumā patiesībā šī grāmata ir par to, kas notiek ar bērnu – un, iespējams, arī ar pieaugušo –, kura dzīvē pietrūkst visu pieņemošās beznosacījumu "mātes mīlestības" un palikusi tikai "tēva mīlestība" – tā, kas var tikt piešķirta par īpašiem nopelniem un atņemta par sliktu uzvedību vai vienkārši neērtību sagādāšanu. Mīlestība, kura ir jānopelna, veidojot grandiozus "projektus", kā to dara Imants Rausis, kuru var tikai ļoti stipri vēlēties, kā to dara Jēkabs Putns, un uzmanība, kuru var iegūt, augot lielai, kliedzot skaļāk un izsakot arvien indīgākas piezīmes – kā to dara mazā Mimmi. Bet māte – tā nav cilvēks, tā ir vieta. Mīļā, pazīstamā un nemainīgā Maskačka, kura pieņem visus savējos un sargā no lielās, ārišķīgās pasaules. Maskačka – saudzējama un aizsargājama, un vienmēr lielās, mainīgās un pieaugošās "tēva" pasaules apdraudēta.
0