Tiem, kuriem 4. maijs vai 18. novembris ir kaut kas vairāk par patīkamu brīvdienu, šie "sarkanie datumi" ir brīnišķīga iespēja pabojāt sev nervus – sniedzot grūtsirdīgas atbildes uz pašu izvirzītiem jautājumiem. Turklāt traģikomiskākais ir tas, ka grūtsirdīgums varētu arī izpalikt, ja jautājumi būtu konstruēti precīzāk. Daži piemēri.
Ja runa ir par ļaudīm, kuri neatkarības atgūšanas brīdī bija sasnieguši zināmu briedumu, iecienīts ir jautājums: "Vai tad par to mēs cīnījāmies?"
Pirmkārt, ir diezgan liela pārdrošība uzskatīt, ka šodien, 2015. gadā, es spēju pilnvērtīgi rekonstruēt savas izjūtas un domas 1989.–1991. gadā. Drīzāk jau otrādi – es šodien nevaru korekti novērtēt to, par ko "cīnījos" pirms divdesmit pieciem gadiem.
Otrkārt, ir pamats uzskatīt, ka šāds jautājums raksturīgs cilvēka attieksmei pret tagadni vispār. Proti, viegli iedomāties, ka līdzīgi var jautāt, piemēram, pēckara gadu smagumu iznesušie pensionāri Vācijā, noraugoties uz šodienas Vāciju. Un tikpat drūmi atbildēt ar "nē!". Īsi sakot, normāla aizsargreakcija – distancēšanās no tagadnes, kas vispār pilnībā spēj apmierināt tikai ļoti dažus un īpašus indivīdus.
Treškārt, jautājumā slēpjas aizdomīgs "caurums laikā". Tātad bija daži gadi, kad mēs "cīnījāmies" un mūsu pūliņi bija pareizi, nesavtīgi, ideālistiski utt. Un tad ir neapmierinošā šodiena. Jautājums: ko mēs darījām "pa vidu"? Dusējām burvju miegā? Ja ne, rodas kārdinājums teikt, ka arī mūsu pašu pareizā "cīņa" kaut kādā brīdī mainījusi saturu un formu. Es, protams, zinu, ka visu "pa vidu" sacūkoja "citi" (oligarhi, ierēdņi, baņķieri, Godmanis, Ušakovs un Kremlis), tomēr kaut kas nepatīkams jautājumā "un kur tu pats biji?" ir.
Ja bez sarkasma, racionālāk un godīgāk ir definēt mūs katru neapmierinošas lietas šodienas Latvijā, nekabinot klāt mītu par kārtējo "zelta laikmetu".
Nākamā pašmocīšanas forma ir jautājums "vai 4. maijā atjaunotā valsts pilda savu uzdevumu?". Vai mēs šodien jūtamies drošāki par savu – kā indivīdu vai latviešu kā nācijas – nākotni? Nē. Tātad nepilda. Atkal vilšanās, vai ne?
Šī konstrukcija, kuru, uzreiz saku, uzskatu par ačgārnu, izriet no mēģinājuma piedēvēt valstij kā tādai lielāku ietekmi, nekā tai reāli ir.
Ja es neesmu pārliecināts par to, vai latvieši neizzudīs tuvākā pusgadsimta laikā, tam ir ļoti tiešs sakars ar globalizāciju, ar jaunām cilvēku pašidentifikācijas formām vispār, kas dara savu arī bez vietējo jefiņu "palīdzības". Ja es nejūtos sevišķi drošs par savu kā indivīda labklājību, profesionālajām izredzēm un vecumdienām, tas ir cieši saistīts ar to, kas kopumā notiek ar ekonomikas struktūru pasaulē.
Lokāli sastrādātās muļķības, protams, situāciju pasliktina, tomēr teikt, ka mana diskomforta cēlonis ir tieši Latvijas Republika (tās politiķi, elite utt.), mute arī neveras. Līdz ar to es atturētos no Latvijas Republikas prasīt to, ko valsts 21. gadsimtā nespēj dot vispār.
Pašā bubināšanā par valsti ir kaut kas, teiksim tā, nedemokrātisks, jo tās pamatā ir viedoklis, ka valsts uzskatāma par jēdzīgu tad, ja tā atbilst tieši maniem priekšstatiem par to, kas ir jēdzīga valsts. Tomēr citiem var būt atšķirīgi priekšstati.
"Dzelžainais" pretarguments skan, ka tādā gadījumā no manis arī nevar prasīt, lai es pret šādu valsti, kas varbūt atbilst citu, bet ne maniem priekšstatiem, izturētos kā pret "savējo". Šķiet, "savējā" te ir atslēgas vārds, jo noliek valsti vienā rindā ar mitekli, laulāto draugu vai, atvainojos, ledusskapja magnētiņu kolekciju, ar kuru var būt personiskas, "es – tu", attiecības. Tomēr valsts, vismaz man tā šķiet, nav kaut kas tik intīms – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā ir x citu cilvēku viedokļi un darbības. Es varu būt vīlies savā profesijas vai mājdzīvnieka izvēlē, jo tie ir bijuši mani lēmumi un mana rīcība. Es nevaru būt vīlies valstī, jo tā nav tikai "mana".
Tas ir tikpat augstprātīgi kā paziņot, ka esmu vīlies "savā" tautā.
Ja piezemējamies atpakaļ konkrēti "4. maija Latvijā", viena no apbrīnojamākajām versijām, kādēļ tā esot neveiksme, skan apmēram tā: neatkarība mums iekrita rokās, mēs to neizcīnījām ar asinīm.
Pirmkārt, asinis bija un ir zaimojoši tās mērīt ar menzūru. "Dažas" dzīvības "neskaitās" – "skaitās", ja ir vismaz, teiksim, simts. Stulbums.
Otrkārt, kādēļ vispār šāda pārliecība, ka kaut kas vērtīgs, īsts iegūstams tikai caur milzu pūliņiem, vēl labāk, caur asinsizliešanu? Pieļauju, tas saistīts ar tādu kā kolektīvo priekšstatu, ka mums, latviešiem, viss "nāk grūti". Negrasos apstrīdēt 20. gadsimta vēstures faktus, tomēr kopš kura laika fakti, salikti kopā, kļūst par kaut ko tik izplūdušu kā "tautas liktenis"? Tas mazliet atgādina dažkārt Latvijā dzirdamo tēzi, ka vislabāk reformas veikt krīzes laikā, ka krīze netika pietiekami izmantota nepopulāru, bet vajadzīgu lēmumu pieņemšanai. Jā, jā, tādi jau mēs, latvieši, esam – kaut ko būtisku mēs varam izdarīt tikai tad, kad ūdens smeļas mutē, kad esam piespiesti pie sienas utt. Cik ērti, jo tas vienlaikus nozīmē, ka sistemātisku, konsekventu rīcību "miera laikos" no mums nevar prasīt. Mūsu "liktenis" – lēkt uz ecēšām. Ja "krievi" nāks iekšā, tad mēs, protams, parādīsim, ka esam streļķu un leģionāru pēcteči, slavenajā X stundā mēs rādīsim patriotismu un pašaizliedzību. Savukārt līdz tam palūgsim netraucēt ar aicinājumiem maksāt visus nodokļus, nebraukt kā pašnāvniekiem un veikt līdzīgus garlaicīgus darbiņus.
Šīs dzēlības nav domātas kā diagnoze; drīzāk runa ir par to, ka šāds priekšstats tiek apzināti vai neapzināti uzturēts.
Ir diezgan pliekani salīdzināt cilvēka un politiskās iekārtas "vecumu", un tomēr. 25 gadi. Iespējams, būtu laiks aprast ar domu, ka būt "normālam", "parastam" nav apkaunojoši, ka nav obligāti jābūt "īpašam" – īpaši skeptiskam vai īpaši cerīgam par nākotni, īpaši patriotiskam vai īpaši kritiskam.
2