Plašu viļņošanos izraisījis ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ("Vienotība") pārmetums koalīcijas partneriem, Nacionālajai apvienībai (NA), atbalstīt opozīcijas priekšlikumus Izglītības likumā iekļaut normu, kas paredz aizliegt izglītības iestādēs izplatīt un izmantot materiālus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību. Cik izplatīta un pieņemama ir prakse, kad politiskie pretinieki atsevišķos jautājumos viens otru atbalsta, it sevišķi, ja runa ir par politiskiem spēkiem, no kuriem viens ir pozīcijā, otrs – opozīcijā? Aptaujāja Māris Zanders.
Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts, viens no NA līderiem
Domāju, ka konkrētā situācija tiek pārspīlēta, un tad drīzāk jājautā, kam tas ir izdevīgi... Proti, konkrētajā gadījumā taču nav runa par kaut kādu koalīcijas pamatprincipu – tādu, kas saistīti ar budžetu, nodokļu sistēmu u.c., – pārkāpšanu. Ja šīs valdības koalīcijas līgumā vai citos pamatdokumentos prioritāšu, tā teikt, augšgalā būtu atzīmēts, ka neko šādu par izglītības saturu rosināt nevar, tad tā būtu cita situācija un NA to respektētu.
Ja runa ir par politiskiem kompromisiem vispār, tad dažkārt tādi nepieciešami, ja svarīgs ir sasniedzamais mērķis. Piemēram, atceros tos senos laikus, kad bija "Tēvzemei un Brīvībai", kad bija tāds politiskais spēks kā "Saimnieks" un kad es strādāju Saeimas Budžeta un finanšu komisijā... Īsi sakot, nebija pārliecības par "Saimnieka" atbalstu budžeta projektam un mēs panācām pretī deputātam, pašreizējam "Saskaņas" līderim Urbanovičam jautājumā par finansiālu atbalstu Aglonas bazilikai, kas viņam bija ļoti būtisks.
Jānis Ikstens, politologs
Tas vairāk ir stāsts par kopējo situāciju un gaisotni šajā koalīcijā vispār, jo, stingri ņemot, opozīcijas rosinātais atbilst NA programmatiskajām nostādnēm.
Es jau arī nesaku, ka NA sabloķēšanās...
Es lietotu citu apzīmējumu – "īslaicīga alianse".
... ar "Saskaņu" ir kaut kas unikāls. Dažādos laika periodos līdzīgi ir rīkojušās arī citas koalīcijas partijas.
Šādu sānsoļu pamatā ir tas, ka koalīcijas veidojas, tā teikt, pēc nacionālā nošķīruma. Un tad var gadīties, ka koalīcijas iekšpusē ekonomiskajos vai sociālajos jautājumos ir programmatiska daudzveidība, un sabiedrotie tiek meklēti ārpusē.
Aigars Štokenbergs, vairākkārtējs valdības loceklis, "Vienotība"
Konkrētais gadījums izbrīnu nerada. Nacismam un sociālismam vienlīdz raksturīga iejaukšanās personas brīvībā. Vieniem – ulmanisms, otriem – putinisms. Vēlamais kopīgais rezultāts – tikt galā ar liberāļiem, "pediņiem" un "žīdiem". Vieni balstās retorikā par demogrāfiju, otri – par ieroču spēku.
Es tik neganti gan NA nevērtēju, tomēr, jāatzīst, vienprātība ar "Saskaņu" – kaut it kā marginālos jautājumos – pārsteidz.
Heines grāmatas vai grāmatas par Karlīni mūsdienās taču nav jāaizliedz. Pietiek ieviest cenzūru un piešķirt naudu Dvēseļu putinam, atvainojos, putenim. Turklāt es neteiktu, ka runa ir par marginālu jautājumu. Mēs redzam principiāli antiliberālu doktrīnu – vienalga, katolicismā vai pareizticībā bāzētu –, kas mēģina sevi attaisnot ar nepieciešamību cīnīties ar citām doktrīnām, citām dogmām. Piemēram, islāmu. Un tad paveras plaša "fronte".
Bet kā ar t.s. sarkanajām līnijām politikā vispār?
Politikā nav sarkano līniju, jo tie, kuri cer uzvarēt, arī cer šīs sarkanās līnijas novilkt sev vajadzīgajā vietā.
Tomēr Rinkēviča reakcija arī nešķiet adekvāta.
Nekad nevajag mēģināt pateikt savu domu 140 zīmēs. Ja vien neesi, piemēram, Orvels. Esi lasījis šo: "Political thought is a sort of masturbation fantasy... the world of facts hardly matters."? Nevajag mēģināt novērtēt politisko laukumu pilnmēness naktī. Uz atvadām vēl viens Orvels: "If you want a picture of the future, imagine a boot stamping on a human face – forever." Vai tev ir liela nozīme, kas tas būs par nospiedumu – 46. izmēra "kerzovika" vai pastalas?
Filips Rajevskis, politologs
Ja nav runa par manu personīgo attieksmi pret rosinātajiem grozījumiem, tad konceptuāli es NA pozīciju saprotu. Vairāk pārsteidz "Saskaņas" aktivitātes šajā jautājumā. Viņi taču sevi sludina par sociāldemokrātisku, kreisi centrisku spēku. Kopš kura laika kreisie ir pret minoritāšu tiesībām? Paturi prātā kaut Demokrātus ASV...
Jā, bet tikpat labi es tevi varētu aicināt paskatīties Eiropas vēsturē. Kreisie taču vilka šo vairākuma varas, "demokrātiska centrālisma" utt. līniju. Līdz ar to es neteiktu, ka kreisie tradicionāli ir tādi baigie liberāļi.
Labi, noliekam malā konkrēto NA un "Saskaņas" domu sakritību...
Starp citu, kāpēc tev liekas, ka arī ekonomisko uzstādījumu līmenī starp šīm partijām ir dziļas pretrunas? Jautājumos par pilsonību, valsts valodu – jā –, bet ekonomikas tematikā es tā neteiktu.
Lai kā arī būtu, runa ir par to, vai Latvijas politikā vispār pastāv t.s. sarkanās līnijas? Jo tas ir arī jautājums par to, kā politiķi veido kompromisus ar oponentiem.
Nu, mēdz jau teikt, ka opozīcijas priekšlikumi tiek automātiski noraidīti, jo tie ir opozīcijas virzīti, tomēr kopumā nevar teikt, ka atrašanās ārpus valdošās koalīcijas automātiski nozīmē atstumtību no lēmumu pieņemšanas. Cita lieta, vai sadarbība nereti nav, tā teikt, sīka tirgošanās, bet tad nu jāsaka tā – tas ir jautājums pašām darījumā iesaistītajām pusēm par to, vai to intereses nav īslaicīgas, sīkas?
Ringolds Balodis, Saeimas deputāts ("No sirds Latvijai")
Nu jau gan mazliet grūti jūs saukt par jaunpienācējiem Saeimā, bet tomēr – kā tev kā salīdzinoši nesen publiskajā politikā ienākušam cilvēkam izskatās it kā pretēju politisku spēku sadarbības precedenti?
Ja jautājums ir par "nacionāļiem" un "Saskaņu", tad tikpat labi var atgādināt, ka Rīgas domē – lai arī tur abas partijas ir mainītās lomās – nemaz tik sliktas tās attiecības taču nav. Savukārt, ja runa ir par mūsu iekšpolitisko praksi kopumā, es esmu diezgan skeptisks pret t.s. sarkano līniju jēdzienu. Ja mēs paskatāmies vēsturē, piemēram, uz Zatlera strikto nostāju pret Lembergu un ZZS, tad, manuprāt, mums vairāk ir darīšana ar personāliju savstarpēju nepatiku un aizvainojumiem nekā kaut kādās dziļās politiskās nostādnēs balstītu norobežošanos. Īsi sakot, partiju – to skaitā, tādu, kas konkrētajā brīdī ir atšķirīgās varas pozīcijās, – sadarbības iespējas ir pietiekami plašas, vienīgais jautājums, vai tajās kāds otru necenšas pazemot ar neadekvātu piedāvājumu.
2