Recenzija
09.03.2016

Mākslinieks un kaka

Komentē
1

Par Pētera Sidara izstādi "Tveramā kustība" izstāžu zālē "Arsenāls", kas aplūkojama līdz 13. martam

Šonakt es sapņoju, ka esmu svešā, plaukstošā dārzā, bet taciņas, kas vijas starp dobēm, klāj mēsli – kā milzīgā kūtī. Vēlāk, atceroties sapni, to saistīju ar iepriekšējā vakarā televīzijā redzēto epizodi Indijas dabas parkā. Turbānā rotāta gida pavadībā dzenot pēdas zilonim, Latvijas sabiedrībā zināmi puiši nonāca mazā, no vienas vietas piekakātā meža pļaviņā. "Lielas kakas, mazas kakas, vidējas kakas, visu veidu kakas. Ja jums vajag kakas, lūdzu," apmēram tā šo dabas brīnumu komentēja dīdžejs Egons Reiters. Tobrīd es vēl nezināju, ka mans sapnis ir paredzējums – vai, kā, iespējams, teiktu Pēteris Sidars, posms fantastiskā kosmosa kustībā – un pēc pāris dienām es klejošu starp vārnu kakām jeb fraktāļiem izstādē "Tveramā kustība", izstāžu zālē "Arsenāls".

Izstādi, kino vai teātri var apmeklēt, izvēloties vienu no stratēģijām. Pirms tam sagatavoties un izlasīt visas iespējamās recenzijas un apjautāties par atsauksmēm, vai pretēji – censties aizbāzt acis un ausis, lai pēc iespējas nepastarpinātāk, bez liekiem piemaisījumiem ļautos šeit un tagad mijiedarbībai ar mākslu. Tomēr otrā stratēģija ir gandrīz neiespējama, un arī man, dodoties uz "Arsenālu", galvā skan teikums no reiz žurnālā "Studija" lasītas intervijas: "Autobusā vai vilcienā es parasti nevaru gulēt vai lasīt, man jāraugās laukā pa logu, lai ko nepalaistu garām" [1], un es gluži vai dzirdu, kā Sidars runā, aumaļām, vieglā ventiņu dialektā noraujot galotnes. Mākslinieka personības starojums līdzās preses relīzēm pievienotajiem attēliem – trubu čūskām un tašismā apšļakstītajām biksēm – prātā uzrīko demo izstādīti, un vienubrīd pat šķiet, ka viss apmēram ir skaidrs.

Tomēr "Arsenāla" pirmā zāle izrādās pārsteigums. Nekas no gaidītās eklektikas un sarkanzaļās abstrakcijas Rihtera 90. gadu stilā, kas ne reizi vien iekrita elektroniskajā pastkastē. Pa visu telpu izstiepusies makšķerauklās iesieta spoža lente jeb laminētais gleznojums "Plūsma" (telpā to iekomponējis Jurģis Krāsons), un viss. Ar 2015. gadu datētais darbs ir mākslinieka autortehnikā veidota instalācija no "karstās laminētās filmas un eļļas krāsām". Tajā var ieiet un fiziski saplūst ar mākslas darbu, kas skatītāju pakļauj kustībai un iespaidu asociācijām. Vakars vai benzīna atstāta perlamutra plēve peļķē uz izdangāta ceļa. Traki, zaļisarkani saulrieti, Rūdolfa Pērles saules un Monē ūdensrozes – viss kādreiz redzētais saplūst vienā ainavas lentē aiz vilciena loga. Lēni virzoties pa labirintu, var just, kā apņem plūstošs, lidojošs prieks, kas izstāžu zāles vidū sastindzis kā kustībā apstādinātas 3D apelsīna sulas šļakatas reklāmā. Kaut kur skan klavierkoncerts. Skaņa ir nevis neuzbāzīga, bet drīzāk nepārliecinoša, un nav skaidrs, vai tas ir izstādes uzrauga radioaparāts vai apzināti izvēlēts fons. Tikai ieklausoties, top skaidrs, ka mūzika atkārto lentes dinamisko kustību. "Plūsma" ir tik pašpietiekama, ka spētu eksistēt kā atsevišķa izstāde.

Uvertīrai seko otrā zāle, kura apņem ar klusinātu apgaismojumu un melnām kulisēm. Šī ekspozīcija veidota kā gaišās prieka sajūtas kontrasts un izstādītie mākslas darbi, no kuriem daļa jau eksponēti iepriekš (darbi no sērijas "Fraktāļi"), liek domāt ja ne par sākotnējo haosu, tad par laboratoriju vai klasi jauno tehniķu pulciņā. Skaidrs, ka šis ir tas pats Sidars, kas pagājušā gadsimta 80. un 90. gados nometis švammes pie Pēterbaznīcas ("Sūklis"), laminējis čūskādas ("Serpentes") un eksotisku putnu spalvas, kūrējis naivistu izstādi un empātiskās performancēs iejuties Kuldīgas sētnieces, bārmeņa un trakā ādā. Visbiežāk Sidara sakarā tiek piesaukta bērna kreativitāte un spēja no jebkā uztaisīt mākslu. Un var teikt, ka "Tveramā kustība" ir kā logs uz radoša prāta darbību. Prāts, kurā viss savienojas ar visu. Skatoties uz vienreizlietojamo dakšiņu un nažu sakausējumu "Kompozīcija pie sienas", prātā nāk mazā meita, kas no vannasistabas plaukta paķer biksīšu ieliktnīti un piesien pie kājas kā kurpes zoli vai savā podiņā ierauga mēnestiņu. Neskaitāmajās autortehnikās veidotās kompozīcijas nemudina uz domāšanu vai analītisku skatīšanos. Un arī pats mākslinieks vairākkārt uzsvēris, ka vairāk par ideju viņu interesē materiāls. Labākie darbi uzrunā sajūtas un sakustina kādu nepajaustu iekšēju zināšanu. Ir skaidrs, ka tas gandrīz visur esošais kleksis, kas atgādina Roršaha testus, ir kādas visuma kārtības apliecinājums. Tas gleznots gan ar alkaīdu, gan eļļas krāsām uz audekla un kartona, tas apzīmogo vecas pases un velveta kreklu nierīšu rakstā ("Kompozīcija 2014–2019"), "ARTnews" žurnāla vāku un Ķīnas zīda lakatu ar gardegunainiem delfīniem, ko mākslinieks sējis sev ap kaklu. Reizēm tas izskatās kā pelējuma plēve, pārvilkusies pār siltumā atstātu zupu, kā upe, skatoties no putna lidojuma, palielināta baktērija vai plankumainā mēness virsma – arī nezinot traipa izcelsmi, atklājas kaut kāda noteikta sistēma. Un, pat skatoties uz zilam kartonam uzlīmētu džinsa krekla fragmentu ("Kompozīcija 2013"), ko apzīmogojis šis traips, atklājas, ka aiz auduma ir nevis cilvēka miesa, bet gan bezgalība cilvēkā.

Ja tic pašam māksliniekam, tad "lielās tēmas" netiek risinātas apzināti. Sidars teicis, ka strādā "psihoautomātiski, kad formas, krāsas un līnijas uz dažādiem materiāliem tiek uznestas bez konkrētas idejas" [2]. Spontanitāte un bērnišķīgs naivums atklājas arī darbu izvēlē, un šķiet, ka vietām vajadzētu izrediģēt lieko. No vienas puses, kompozīcija ar "Youtube" Play ikonu, eksperiments ar galdu, uz kura no griestiem pil krāsa, un sintētiski violetie bubuļi instalācijā "Man patīk violetā krāsa" veido liekas pasāžas un no kopējās kvalitātes izkrīt ar savu amatnieciskumu. Tomēr, no otras puses, tas vēl vairāk nostiprina Sidaru kā stāvošu ārpus racionalizētajai, estetizētajai mūsdienu mākslas strāvai. Viņš ir mākslinieks šī vārda romantiskajā izpratnē, un viņa darbi pie eleganti pelēkajām "Vīna studijas" sienām vai privātas villas dārzā izskatītos neveikli. Kaut arī Sidars kā tekstilmākslinieks piedalījies prestižajās Starptautiskajās tekstilmākslas biennālēs Lozannā, Ķīnā un Beļģijā un vairākās konkursskatēs Eiropā, viņš grūti ieliekams kādā no virzienu folderiem. Staigājot gar pārstrādātajiem rūpniecisko atkritumu nelikvīdiem un izdegušu sērkociņu objektiem, var sajust apsēstību. Sidars reiz teicis, ka pārņemtība ar kādu ideju komplektā ar spēju nemitīgi strādāt ir lielākā Dieva dāvana. Var tikai iedomāties, kā mirdz viņa acis, lodājot pa Daugavpils kabeļu rūpnīcu.

Nezināšana kombinācijā ar apzinātu nevēlēšanos zināt reizēm veido paradoksus un pārsteigumus. Tikai pēc izstādes es uzzinu, kas ir mistiskais hieroglifs. "Man tomēr gribas, lai māksla ir kas vairāk par vārnas kaku. Kaut kas paliekošāks," savās pārdomās dalījās kāda draudzene. Un tūdaļ kaka kļūs par Sidara mākslas kodu. Viņš kakā ierauga visuma kārtību. Sidaram tas ir vitāls spēks, pretēji Frānsisam Bēkonam, kurš, skatoties uz suņa sūdu ietves malā, tajā ieraudzīja visas pasaules iznīcību. Skats ar vientuļo izkārnījumu Bēkonu vajājis mēnešiem ilgi, līdz viņš pieņēmis: "te nu tu esi, lai eksistētu sekundi un pēc tam tiktu noslaucīts kā muša no sienas" [3].

Laikā, kad apskatāma izstāde, mediji ziņo par astrofiziķu apstiprināto gravitācijas viļņu eksistenci, bet Ņujorkā kāda māksliniece radījusi sociālā tīkla "Facebook" izveidotāja Cukerberga portretu un paziņojusi, ka tajā izmantojusi savus izkārnījumus. "Tveramā kustība" stāv ārpus tā visa. Un, kaut gan ne fraktālā ģeometrija, ne fēces mākslā un literatūrā (pat bērnu, ja atceramies Andrusa Kivirehka "Kaka un pavasaris", kas "izraisījusi asus iebildumus") nav nekas jauns, tas šeit it kā atklājas no jauna, patiesi un ārpus kaut kādiem mārketinga apsvērumiem. Tāpat kā rakstnieks var likteni pielīdzināt aklam kamielim, tā mākslinieks putna ķēzījumā spēj atklāt visuma būtību.

[1] Baranovska, I. Pēteris Sidars (Portrets). Studija, 1999, Nr. 4 (9).

[2] Katalogs "Pēteris Sidars. Objekti", 1994.

[3] Sylvester, D. Interviews with Francis Bacon. Thames & Hudson, 1988, p. 133.

Anete Piņķe

Anete Piņķe ir studējusi mākslas vēsturi un mazliet sociālo antropoloģiju. Pa dienu audzina meitu, intervē un raksta dažādiem žurnāliem, pa naktīm raksta vēl šo to. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!