"Satori" diskusijā par teātra valodu un mākslas tulkošanu piedalījās teātra kritiķe Edīte Tišheizere, teātra producente Gundega Laiviņa, režisori Mārtiņš Eihe un Viesturs Meikšāns, sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins.
Ilmārs Šlāpins: "Satori" diskusijas izbraukuma sesijā Valmieras Vasaras teātra festivālā mēs izlēmām, ka varētu parunāt par to, kā mākslā – un konkrēti teātrī – viens mākslas darbs tiek transformēts citā. Tas notiek gan ar jauniem, gan klasiskiem tekstiem un sižetiem, tāpēc jautājums, kurš mani interesē, ir – kas šajā procesā ir likumsakarīgs, dabisks? Kādas ir aktuālās tendences, "modes", un ar ko tas viss beigsies? Pirmais jautājums – vai nav tā, ka teātris ir kļuvis par vienu no centrālajām mākslām? Nē, otrādi, – vai teātrī par vienu no centrālajiem paņēmieniem ir kļuvusi interpretācija? Līdzīgi kā džezā vienā brīdī par centrālo paņēmienu kļuva improvizācija. Man liekas, ka teātris par savu galveno instrumentu ir izvēlējies interpretāciju un jebkurā brīdī, kad kāds mākslas darbs – vai tā būtu luga, romāns, dzejolis, glezna – tiek pārtulkots citā "valodā", to uzreiz var nosaukt par teātri. Man šķiet, ka mūsdienās pat tajā teātrī, ko saucam par laikmetīgo, tas ir viens no izplatītākajiem paņēmieniem. Vai tā var teikt, Gundega?
Gundega Laiviņa: Tā ir. Tas droši vien... Tikpat labi var runāt par reprezentāciju un piesaukt cita veida terminus.
Ilmārs Šlāpins: Reprezentācija?
Gundega Laiviņa: Jā, realitātes reprezentācija, interpretācija, dokumentācija. Bet man liekas, ka tu vairāk runā par lugu vai tekstu, vai grāmatu. Par to, ka mēs vienu mākslas darbu pārceļam citā.
Ilmārs Šlāpins: Par tiem gadījumiem, kad kāds mākslinieks ir radījis darbu, bet trupa vai režisors ar to dara, ko grib.
Gundega Laiviņa: Jā, tā ir interpretācija, ja tāds bija jautājums. (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Un laikmetīgais teātris ar to joprojām nodarbojas vai tomēr vairs ne?
Gundega Laiviņa: Nē, tas ir viens no virzieniem, kas joprojām pastāv.
Mārtiņš Eihe: Es domāju, ka nav iespējama "neinterpretācija", jo, paņemot lugu, tu automātiski to interpretē. Pat tajos gadījumos, kad izrādes veidotāji pārzina vēsturiskos aspektus vai kad dramaturgs vēl ir dzīvs un piedalās mēģinājumos, režisora redzējums ļoti bieži nesakrīt ar autora iedomāto. Nav iespējams neinterpretēt. Ja nu vienīgi darot kā pareizticīgajā baznīcā, kur sen atpakaļ bija likums, ka ikonu drīkst pārzīmēt, tikai precīzi kopējot.
Ilmārs Šlāpins: Nē, tā ir bijis visos mākslas veidos un visās kultūrās. Manuprāt, arī no teātra kādā brīdī skatītājs ir gaidījis, ka konkrētā leļļu ludziņa tieši tādā veidā, bez jebkādām atkāpēm, arī tiks spēlēta.
Mārtiņš Eihe: Latviešu skatītājs joprojām to sagaida.
Ilmārs Šlāpins: No "Skroderdienām".
Mārtiņš Eihe: Jā, viņš konkrēti zina, kas ir jāredz. Tur ir milzīga atšķirība no jebkuras citas mākslas formas – ja mēs runājam par teātri, kurā piedalās aktieri, vienu izrādi no citas jau atšķir interpretācija. Aktieri ir dzīvi organismi – šodien kādam sieva nav uztaisījusi brokastīs kafiju, un viņš atnāk pilnīgi dusmīgs, arī pārveidojot to mazo gabaliņu. Interpretācija jau veido atšķirības, tikai jautājums ir – cik daudz mēs redzam un kādos līmeņos.
Ilmārs Šlāpins: Šajā gadījumā tā ir improvizācija.
Mārtiņš Eihe: Nē, nu tā nav tāda veida improvizācija, tā nav apzināta. Tie ir apstākļi, kas ietekmē rezultātu. Atkarībā no katra cilvēka profesionalitātes viņš spēj ietekmēt šos apstākļus, bet izrāde tik un tā tiek izmainīta.
Ilmārs Šlāpins: Runājot par interpretāciju, es biju domājis to, ka izrādes veidotājs, par kuru pieņemts uzskatīt režisoru, apzināti un personiski "pārtulko" darbu savā "valodā". Jautājums, kas interesē mani un ko gribu uzdot daudziem režisoriem, ir – kāpēc tas tiek darīts? Vai tāpēc, ka ir garlaicīgi to nedarīt? Vai tas tiek uzskatīts par pienākumu – pielikt kaut ko no sevis, lai tas skaitītos tavs darbs?
Mārtiņš Eihe: Pēc autoratlīdzību aģentūras uzskatiem, režisors vispār nerada neko – teātra režisors ir vienīgā profesija, kura neko nav radījusi. Viņa darbs neeksistē, izņemot brīdi, kad izrāde tiek nofilmēta un parādīta televīzijā. Bet... Man liekas, ka tas kaut kādā mērā ir izglītības jautājums – mēs ļoti bieži izvēlamies lugu un to interpretējam tāpēc, ka paši nespējam vēl radīt to, ko gribētu radīt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlamies deformēt lugu. Otrs iemesls ir tīri sportiska interese. Turklāt, kad tu ņem kādu darbu, tu gribi ar to kaut ko pateikt.
Ilmārs Šlāpins: Bieži vien pateikt kaut ko jau ar izvēli.
Mārtiņš Eihe: Jā.
Ilmārs Šlāpins: Viestur, tu arī esi interpretējis klasiskus tekstus. Kāpēc?
Viesturs Meikšāns: Es pilnībā piekrītu Mārtiņam par to, ka nav iespējams neinterpretēt. Viss, ko režisors runā kā mākslinieks, ir vēstījums par to, kas notiek viņa galvā un sirdī. Cilvēki nāk uz mākslinieka darbiem, jo viņus interesē, kas šim konkrētajam māksliniekam ir uz sirds. Nav obligāti jābūt kaut kādas lugas vai cita materiāla interpretācijai un uzlikumam uz skatuves. Laikmetīgais teātris no dramaturģijas attālinās, akcenti tiek likti uz citiem elementiem. Tikpat labi mākslinieks var pateikt: "Ziniet, šodien jūtos saulaini!" un izdejot šo sajūtu, tādējādi radot mākslas darbu. Tādā gadījumā tā ir saules interpretācija. Latvijas kontekstā diskusija pārsvarā ir par to, kādā veidā mēs literāru materiālu uzliekam uz skatuves. Publika lielā mērā nosaka šo interesi – viņi nāk, jo skolotāja tā ir teikusi. Es tagad ļoti pārspīlēju, bet tā sapratne par teātri ir tāda – mēs gribam redzēt, kā Dostojevska darbs, ko esam izlasījuši, teātrī atdzīvojas mūsu acu priekšā, un pēc tam redzēto salīdzināt ar savu viedokli un redzējumu, kas parasti ir atšķirīgs. Tad mēs varam teikt tos maģiskos vārdus: "Tas jau nav Dostojevskis!" Lūk, kur es aizpeldēju? Jā, manuprāt, pastāv tikai mākslinieka sajūtu ekspresija, kuru mēs varam saukt par interpretāciju vai neinterpretāciju. Esmu licis arī klasiskus darbus, bet tas varbūt ir tāds... Varbūt latviešu kontekstā ir kaut kāds trends, jo pēdējā sezonā favorītdarbi ir klasikas interpretācija. Mani ļoti interesē Ostrovskis, par kuru līdz šim domāju – kas var būt stereotipiski klasiskāks un naftalīniskāks par Ostrovski? Un tad es mēģināju ar šo darbu sadzīvot. Bet kas ir klasika? Man tās ir kaut kādas harmoniskas struktūras, harmoniskas būves jeb celtnes, pie kurām ir vērts atgriezties, jo tās ir trāpījušas ļoti, ļoti... (Domā.) Kā lai pasaka? Jo mākslā ir tā – vai nu ir, vai nav tā māksla, un, ja tu trāpi, tad ir. Endijs Vorhols ir klasisks, un arī ļoti ekspresionistiski vai impresionistiski mākslinieki var būt klasiski. Tāpēc arī ir vērts griezties pie klasiķiem un strādāt ar tiem. Jo var arī bagātināties, režisoram tā ir kaut kāda skola.
Ilmārs Šlāpins: Bet vai ir tā, ka tas Šekspīrs vai Blaumanis tiek iestudēts vārda dēļ?
Viesturs Meikšāns: Nu, tā var būt ar dažiem.
Gundega Laiviņa: Tas var būt arī teātra pasūtījums.
Ilmārs Šlāpins: Bet kāpēc teātris pasūta?
Gundega Laiviņa: Tāpēc, ka ir Raiņa simtgade un ir budžets. Tie ir ļoti pragmatiski apsvērumi. Šī iemesla dēļ, manuprāt, teātra vidē jābūt dažādām struktūrām vai veidojumiem, kas spēj arī līdzsvarot to, ko pasūta vai kas ir jāpasūta Nacionālajam teātrim vai kādam citam valsts teātrim, kuram droši vien repertuārā ir jānodrošina arī zināma klasikas daļa.
Ilmārs Šlāpins: Vai tā ir likumā? Edīt, vai mūsdienu teātrī ir jāiestudē klasika?
Edīte Tišheizere: Es domāju, ka teātrī, tāpat kā jebkurā citā mākslas veidā, jēdziens "ir kaut kas jādara" neeksistē. Mākslinieks neko nedara tāpēc, ka viņam "ir jādara" kaut kas no malas likts. Vispār es tomēr gribētu noskaidrot, par ko mēs šodien runājam. Un ko mēs ieliekam šajos vārdos, kurus te mētājam. Interpretācija – ko mēs saprotam ar interpretāciju? Jo, manuprāt, tajā brīdī, kad sākās režijas teātris, un tieši tāpēc, ka režijas teātris sākās... Pareizāk sakot, režijas teātris sākās tāpēc, ka radās dramaturģija, kas jau bija kaut kādā mērā jātulko. No tā vien, ka lugu, rupji sakot, nolasīja pa lomām, tā vēl netika atvērta. Mūsdienu teātris, režijas teātris un interpretācija ir, nu, Ļeņins un partija. Tie ir savā ziņā sinonīmi, tāpēc to piedēvēt laikmetīgajam teātrim vai nelaikmetīgajam ir vārdu spēles. Teātris savā būtībā ir interpretācija, jo luga ir literārs darbs, bet izrāde ir skatuvisks darbs. Līdzko ir šī "tulkošana"... Interpretācija ir tulkošana – tas ir automātiski! Tāpēc es arī īsti nesaprotu, par ko mēs runājam, jo tas ir pats par sevi saprotams! (Smejas.)
Jautājums no zāles: Kā ar teātra darbiem, kuru pamatā nav lugas?
Edīte Tišheizere: Bet kaut kas taču vienalga ir! Ir kaut vai īstenības gabals, kas cilvēku interesē un kas tiek pārtulkots skatuves valodā. Pats vārds "interpretēt" nozīmē "tulkot". Tā ir interpretācija! Mēs taču nevaram iestudēt dzīvi viens pret vienu, mēs jau to interpretējam, tāpēc man liekas, ka interpretācija ir teātra būtības esence!
Jautājums no zāles: Es gribētu nedaudz komentēt. Kino, tajā pašā latviešu kino, tomēr visu laiku notiek tā oriģinālā stāsta meklējumi. Jautājumu par interpretāciju es uztveru tā, ka teātrī nospiedošā pārsvarā notiek materiāla padarīšana par stāstu, vismaz Latvijas kontekstā. Kino, arī Latvijas, tas tomēr vienmēr ir oriģināls stāsts. Latvijā ir ļoti maz izrāžu, vismaz pagājušajā sezonā, kas ir oriģināli stāsti, subjektīvi vēstījumi.
Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka nav maz. Vai var procentuāli noteikt – cik izrāžu ir veidotas no gataviem dramaturģiskiem darbiem un cik ir jaunradītas no nulles?
Edīte Tišheizere: Es teiktu, ka 70% ir dramaturģija.
Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka 30% tiek veidoti no nulles arī Latvijā šobrīd. Bet, runājot par lugām kā dramaturģisko materiālu, nebija jau tā, ka dramaturgi sāka rakstīt lugas kā literārus tekstus un tad nācās rasties teātrim, lai to varētu kaut kā tulkot. Dramaturģija jau principā radās kādus 500 gadus pirms mūsu ēras, Grieķijā un Indijā.
Edīte Tišheizere: Jā, tā radās kā literatūra, kas ir jāpārceļ...
Gundega Laiviņa: ...skatuves valodā.
Edīte Tišheizere: Bulgakovam bija tā lieliskā epizode "Teātra romānā", kad lappuses izauga sienas un tajās sienās sāka darboties cilvēki. Labāk to nevar pateikt. Lai arī kur dramaturgs rakstīja – uz māla plāksnes vai papirusa –, viņš rakstīja šitā, un pēc tam viņu telpiski parādīja. Pat tajā brīdī, kad Eshils pats iestudēja savas lugas, es domāju, ka tur jau vienalga darbojās aktieri un viņi darbojās noteiktā laikā, persiešu kara laikā vai citā vēsturiskā kontekstā, tik un tā tas horizontālais teksts tika vertikāli interpretēts.
Ilmārs Šlāpins: Es atcerējos vēl vienu piemēru – ķīniešu un japāņu teātris.
Edīte Tišheizere: Par to es neko nezinu. (Smejas.)
Gundega Laiviņa: Bet es, Edīt, negribētu īsti piekrist, ka māksliniekiem nav jādara nekas, ko viņi negribētu, un ka viņiem ir pilnīgi brīva izvēle. Vai tiešām tā ir? Man liekas, es redzu tik daudzus kompromisus no visām pusēm, ne tikai Latvijā, bet visur. Un tā mūsu brīvība Rietumos, bieži vien arī mākslinieku brīvība, ir diezgan pārprasta un kalpo kā pēdējais bastions, pie kā mēs ķeramies. Īstenībā ir tik daudz nosacījumu, kas jāņem vērā, lai vispār strādātu. Tas būtu brīnišķīgi, ja būtu pilnīga brīvība, bet tas paliek jābūtības izteiksmē.
Edīte Tišheizere: Es drīzāk domāju, ka māksla ir paradoksu virkne, kurā ir mākslinieka brīvā izvēle vispār piedalīties šajā jocīgajā īstenības pārvēršanā, kas īsti nenes ne naudu, ne ko citu. Tā ir viņa brīva griba, un vienlaikus tā ir balstīta uz striktiem profesionāliem pamatiem. Manuprāt, tas ir viens vienīgs paradoksu mudžeklis. No vienas puses, mākslinieks rada, jo viņā ir iekšējā nepieciešamība to darīt, no otras puses, viņam tiešām jārēķinās gan ar naudu, gan politiku, un starp to vienalga ir jāmāk izlavierēt. Es drīzāk gribēju teikt to, ka patiesībā mākslā nav... (Domā.) Mākslā ir profesionāli likumi, bet māksla savā būtībā tomēr ir brīva.
Gundega Laiviņa: Vai, cik tas būtu labi! (Visi smejas.) To mēs arī novēlam!
Edīte Tišheizere: Patiesībā tevi neviens nespiež būt māksliniekam, ej strādā pie virpas! Vēl jo vairāk – būt teorētiķim, kas vispār ir nonsenss.
Ilmārs Šlāpins: Pēc šīs definīcijas sanāk, ka vai nu mēs visi kaut kādā pakāpē esam mākslinieki, vai arī neviens nav īsts mākslinieks, jo neviens nav pilnīgi brīvs. Bet, par teātri runājot, – mēs te vairākas reizes pieminējām no teātra kā institūciju puses uzspiestus priekšlikumus, ka šogad uz vasaru jāiestudē Rainis, Šekspīrs vai Blaumanis un ka režisoriem ir jāpieņem šie noteikumi, ja viņi grib piedalīties spēlē, savas radošās izpausmes īstenojot rāmīšos, ko viņiem piedāvā administratīvā un finansiālā struktūra. Mārtiņ, pastāsti, kā ir ar tevi!
Mārtiņš Eihe: Nu jā, mums jau Māra Ķimele pašā sākumā, kad mēs sākām mācīties, pateica, ka mēs ne vienmēr varēsim darīt to, ko gribēsim, un ka mums vajag katrā darbā atrast kaut ko, kas mūs pašus ļoti interesē, un tas tad būs tas centrālais mērķis, pie kā pašiem piesaistīties. Viens veids, kā režisori var pelnīt, ir taisīt korporatīvos pasākumus. Es tur nevaru atrast neko savu. Vienreiz dzīvē esmu to darījis un nekad vairāk nedarīšu. Tad ir kaut kādas lietas, ko tu mēģini sev precizēt, kaut vai tīri no mācīšanās viedokļa. Ar tām var strādāt un skatīties, vai tās darbojas vai nedarbojas.
Ilmārs Šlāpins: Teātris jau patiesībā ir ļoti sarežģīta māksla, īpaši lielajos teātros, uz lielajām skatuvēm, kur ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, dažādi mākslinieki – scenogrāfi, mūziķi un tā tālāk. Lai šādos apstākļos noteiktā laikā sasniegtu rezultātu, ir jāpakļaujas dažādiem ierobežojumiem. Tava interpretācija vai tava brīvība nevar būt pilnīga.
Mārtiņš Eihe: Nu jā. Tajā brīdī tu visu laiku meklē kompromisus, iespējas. Mēs, tagad taisot gabalu, runājam, kas mums būtu jāizdara, lai piedabūtu aktierus kustēties tā, kā viņiem ir jākustas. Zināmā mērā mēs noaujam kājas. (Smejas.) Man liekas, ka centrālais jautājums ir – cik lielu domubiedru grupu, ar kuru brīvi un nepiespiesti runāt par kopīgo darbu, tu vari izveidot? Jo bieži vien, sevišķi iestudējot nepazīstamā teātrī ar mazāk pazīstamiem aktieriem, izrādās, ka ir lietas, ko tu aktierim nemaz nedrīksti teikt, jo viņš apvainojas un nekad vairāk ar tevi nesarunājas, bet izrāde ir jāpabeidz. Tu visu laiku sastopies arī ar lietām, kuras pats nezini, bet tas jau ir iemesls, kāpēc mēs to darām un kāpēc tas ir tik interesanti.
Gundega Laiviņa: Tā būtībā ir kolektīva māksla. Tā ir tava izvēle – tikpat labi tu varētu rakstīt grāmatu mājās vai strādāt individuālā mākslas žanrā.
Edīte Tišheizere: Bet arī tur tu nepārtraukti pārvarētu pretestību – vārdu pretestību, to, ka ideja nenāk ārā.
Gundega Laiviņa: Jā, iekšējo pretestību.
Edīte Tišheizere: Vienkārši mākslā vajag materiāla pretestību.
Ilmārs Šlāpins: Mārtiņš pieminēja vēl vienu ierobežojumu, kas ir teātrī un ar ko bieži jāsastopas, – cilvēka ierobežotās fiziskās iespējas, tas, ko viņš spēj vai nespēj izdarīt uz skatuves. Tas nav kino, kur var piezīmēt klāt...
Mārtiņš Eihe: Man šķiet, ka teātrī vienīgie ierobežojumi ir nauda un fantāzija.
Ilmārs Šlāpins: Vai var Barišņikovu noīrēt vai nevar!
Mārtiņš Eihe: Tieši tā. Vai tu gribi uzbūvēt tādu skatuvi kā "Eirovīzijā", kas maksā miljonu un uz kuras viss levitē? Vai tu gribi taisīt brīnumus un cirku kā "Harijā Poterā", kuru daži ir redzējuši un saka, ka visi brīnumi tur ir pa īstam? Jautājums ir, vai tas ir vajadzīgs? Tu vari izmantot dažādas formas un tehnikas – jebkurā dramatiskā teātrī iespējams ieviest leļļu teātri un ar šīm lietām darīt visu, ko gribi. Tas ir jautājums vienīgi par tavu fantāziju un spēju ieraudzīt kopumu.
Gundega Laiviņa: Mani tik ļoti fascinē teātris tieši tāpēc, ka tur atklājas cilvēka spēju robežas un vienlaikus neierobežotība. Tu nevari neko piezīmēt – viss ir tavā galvā, sirdī, rokās, kājās! Protams, tu vari tehniski aprīkot izrādi līdz perfekcijai, bet pamatā vienalga ir dzīvs cilvēks. Tieši tāpēc teātris ir visnotaļ unikāls citu mākslu vidū, jo tas ir par cilvēka intelektuālajām, fiziskajām, emocionālajām robežām un arī milzīgajām iespējām, ko mēs ikdienā vienkārši neredzam.
Edīte Tišheizere: Un neaizmirsīsim vienu lietu, kas ir pilnīgi nedefinējama, – talantu. Es skatos "Spēlēju, dancoju", un Inese Pudža iznāk kā Zemesvēzītis – pēkšņi tas ir pilnīgi cita līmeņa teātris, cita līmeņa tēls. Kas tas ir? Tā mazā, nedefinējamā lieta, ko sauc par absolūto talantu.
Ilmārs Šlāpins: Mēs esam redzējuši arī tādas izrādes, kur nav cilvēku, bet gan, piemēram, 8 monitori, uz kuriem jāskatās.
Gundega Laiviņa: Protams, protams. Bet kāpēc mēs to nesaucam par videomākslu, ja runājam par teātri? Vai kāpēc mēs to saucam par performanci? Jo, visticamāk, aiz šī ekrāna atrodas dzīvs cilvēks reālajā laikā un telpā, tikai kā medijs ir izvēlēts ekrāns. Protams, tās robežas jūk un mijas, un tā ir normāla parādība, bet tomēr, ja mēs to saucam par izrādi, tur jābūt kaut kādā veidā iesaistītam cilvēkam, tieši tajā brīdī un vietā. Viņam jānodibina ar tevi saruna, pat ja tu viņu neredzi vai kā medijs tiek lietota gaisma, ekrāns, skaņa – šie ieroči var būt dažādi.
Ilmārs Šlāpins: Viestur, vai tev ir bijuši ierobežojumi dzīvē un mākslā?
Viesturs Meikšāns: Godīgi un atklāti sakot, man šis ierobežojums ir galvā. Šobrīd esmu izceļojies gandrīz pa visiem Latvijas teātriem, izņemot Daugavpili un Leļļu teātri. Tā problēma ir... Ir sajūta, ka manī pastāv iekšēja motivācija būt arvien brīvākam, godīgākam, patiesākam, atklātākam. Es tiešām gribu taisīt laikmetīgo teātri, būt drosmīgs un tamlīdzīgi. Ir daudz, daudz visādu ierobežojošu apstākļu, bet labi, ka man ir jau 10 gadu pieredze. Tāpat arī Reinim [Reinis Suhanovs – teātra režisors, scenogrāfs], ar kuru mēs jau 10 gadus strādājam kopā. Ar lielāku pieredzi ierobežojumi ir prognozējamāki – ir šķēršļi, ko mēs varam nostumt malā, jo to jau reiz esam darījuši. Nauda, telpa, direktora trakumi, kad viņš nāk mēģinājumu telpā un saka: "Nē, izrāde tā neizskatīsies!" – visas šīs lietas kļūst prognozējamas. Tagad, paceļojot pa Latvijas teātriem, es sapratu, ka pašas trupas veido rokrakstus un ierobežo režisorus. Trupa ļoti labi jūt savu publiku – Dailes teātra publika atšķiras no Nacionālā teātra publikas, un trupa režisoram neļaus darīt citādāk. Lēnām, lēnām aktieri režisoru aizvilks līdz tai vietai, kur komunikācija ar skatītāju būs saprotamāka un komfortablāka viņiem, kur viņi varēs uzturēt savas tradicionālās iestrādnes un formas. Tu kā režisors atnāc un vari iesālīties! Tu viņus nedabūsi ārā no turienes – aktieri teiks: "Jā, mēs darīsim, kā tu teiksi", bet tas kuģis lēnām peldēs viņiem vēlamajā virzienā. Tā brīvība lēnām noplok, un tu atnāc uz pirmizrādi un domā: "Nē, šitā es negribēju!" Tad tu spļaudies un lamājies, un gribi mainīt teātri, bet aizbrauc uz Liepāju, un – tas pats. Kāda ir izeja? Taisīt pašam savu trupu, vākt savus aktierus, bet tam vajag baigo piķi. Strādājot ar saviem aktieriem un viņus attīstot, pēc pieciem gadiem var izveidot kaut ko, kas patīk tev. Šobrīd ierobežo ne tikai nauda, bet arī trupas un latviešu teātru sistēma, izglītība un tā tālāk.
Gundega Laiviņa: Interesanti, ka domu par savas trupas veidošanu pēdējā laikā esmu dzirdējusi no vairākiem režisoriem Latvijā.
Mārtiņš Eihe: Vienīgais, kurš ir mērķtiecīgi atlasījis aktierus un izveidojis savu trupu, ir Alvis Hermanis.
Gundega Laiviņa: Bet citos apstākļos.
Mārtiņš Eihe: Protams, citos apstākļos, bet viņš vienīgais to ir darījis un varējis konsekventi piekopt to māksliniecisko politiku, ko gribējis.
Jautājums no zāles: Kas šobrīd traucē režisoriem veidot savas trupas?
Mārtiņš Eihe: Tas, ka Latvijā šobrīd ir direktoru teātris un mākslinieki teātrī nenosaka principā neko.
Komentārs no zāles: Bet ja ir no teātra neatkarīga trupa? Kāpēc tāda neveidojas?
Atbilde no zāles: Jo aktieriem ir jāmaksā, vajadzīgs finansējums.
Mārtiņš Eihe: No tiem cilvēkiem, kas pabeidz teātra skolu, gandrīz 90% nekad nestrādā savā profesijā. Viņi strādā kafejnīcās par visu kaut ko, un tad kā neatkarīgajam režisoram ir iespēja diezgan brīvi viņus atlasīt, taisīt kastingus. Šeit ir četri neatkarīgie aktieri, kas nav paņemti nevienā teātrī.
Gundega Laiviņa: Ir vairāk!
Mārtiņš Eihe: Nu jau ir drusku vairāk, un arī šobrīd sāk veidoties aktieri, kas izvēlas būt neatkarīgi, jo viņiem nepatīk, kā tiek ierobežota viņu brīvība, un viņi arī paši nespēj izlemt, ko grib darīt. Neviens teātris Latvijā neuzskata par pienākumu apspriest ar aktieriem nākamās sezonas plānus. Teiksim, Valmierā šobrīd nav līdz galam zināms lomu sadalījums nākamajā sezonā, kas savā ziņā ir absurdi, jo arī aktieri ir cilvēki un viņiem ir jārēķinās ar nākotni. Bet jā, šobrīd teātrus principā vada direktori. Nacionālajā teātrī nav mākslinieciskā vadītāja, šķiet, ka Krievu drāmas teātrī kārtējais mākslinieciskais vadītājs ir aizgājis prom, Dailes teātrī ir galvenais režisors, un tur, vadoties pēc viņa, veidojas kaut kāda mākslinieciskā politika. Par Jauno Rīgas teātri neko nevaru teikt, jo nekad tur neesmu neko darījis. Daugavpils teātrī kaut kas veidojas, Liepājas teātrī nav mākslinieciskā vadītāja, Leļļu teātrī šobrīd ir jauns vadītājs, redzēs, kā tur būs.
Edīte Tišheizere: Tev pašam bija iespēja kļūt par Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju!
Mārtiņš Eihe: Jā, bet tu ar direktoru izrunā lietas, ko jūs nedarīsiet, aizbrauc strādāt ar studentiem, atbrauc atpakaļ, un viņš ir izdarījis tieši to, ko jūs sarunājāt nedarīt. Liepājas direktors ļoti gribēja, lai Raimonds Pauls taisa mūziklu jauniešiem, bet mēs izrunājām, ka Raimonds Pauls laikam vairs īsti nevar to darīt. Nākamajā nedēļā Raimonds Pauls jau gatavojas taisīt mūziklu jauniešiem. Tad kāda jēga no manis kā mākslinieciskā vadītāja, ja man nav nekādu juridisku sviru, ar ko teātra politiku ietekmēt?
Ilmārs Šlāpins: Bet var taču iet uz Kultūras akadēmiju un teikt: "Es gribu savu trupu, esmu gatavs ar viņiem strādāt piecus gadus," un pēc pieciem gadiem vadīt savu trupu.
Mārtiņš Eihe: Un? Ko mēs ar viņiem darīsim? No kā viņi pārtiks? (Smejas.)
Gundega Laiviņa: Mēs [biedrība "Latvijas Jaunā teātra institūts"] nostrādājām 10 gadus un vairāk pilnīgi neatkarīgi. Protams, mēs neesam teātris, un mums nav ne trupas, ne ēkas, kas ir ļoti apzināts lēmums – saglabāt brīvību arī no fiziskiem, telpas ierobežojumiem. Jūs sakāt, ka visa filozofija Latvijā ir ārkārtīgi dziļi sakņota repertuāru sistēmā, un arī runājat tikai par kārtējā repertuārteātra izveidi. Es nezinu, izglītības, tradīciju vai mentalitātes dēļ, bet man ir ļoti grūti skatītāju un mākslinieku attiecībās iedomāties kādus citus modeļus vai veidus, kā strādāt ārpus šīs sistēmas. Nevajag veidot jaunu spēlētāju šai pašā sistēmā, bet varbūt jādomā par kādiem pilnīgi radikāliem ceļiem. Bet tam, manuprāt, pietrūkst drosmes vai... Es neteiktu, ka arguments par maksāšanu ir arguments. Manuprāt.
Viesturs Meikšāns: Es pats arī esmu domājis par sava teātra un trupas veidošanu un pilnīgi piekrītu Gundegai par to, ka mēs saprotam vienīgi repertuārteātri. Tas nav apvainojums, bet drīzāk novērojums, ka arī Ģertrūdes ielas teātris un "Dirty Deal Teatro" tomēr ir repertuārteātri, kaut arī saucam tos par nevalstiskajiem un neatkarīgajiem teātriem. Pēc būtības tie funkcionē tāpat kā visi lielie valsts teātri, izņemot to, ka tiem nav savas aktieru trupas. Protams, ir foršas idejas, piemēram, producentu teātris, ko Gundega varētu uztaisīt Latvijā, bet tur vajag baigo naudu. (Visi smejas.) Ir arī tāda lieta, ka režisors domā: "Nevajag maksāt aktieriem algas, nevajag viņus ņemt darbā, un nevajag arī savu ēku!" Attiecībā uz teātra ēku pastāv viens no galvenajiem stereotipiem, ka pirms trupas veidošanas teātris ir telpa, skatītāji nāk uz telpu. ĢIT septiņu gadu laikā iestrādāja savu telpu, mēs zinām, kur viņi atrodas, un uz turieni ejam, bet var arī strādāt bez telpas. Tas ir drusku sarežģītāk – teātrim vajag ļoti labu, spēcīgu nosaukumu, lai būtu labs produkts, ar ko var braukāt apkārt.
Ilmārs Šlāpins: "Rimini Protokoll".
Viesturs Meikšāns: Jā, "Rimini Protokoll" un visi citi šie ārzemju brīnišķīgie mākslinieki ir bez savām telpām. Es nezinu, kāpēc pie mums tas nenotiek.
Edīte Tišheizere: Man šķiet, ka tu pats minēji vēl vienu argumentu. (Klusuma pauze.) Stāstot savu bēdustāstu, tu minēji, ka katram teātrim ir savs skatītājs, un tagad savā, režisoru, starpā runājiet par teātriem, kurā būs jūsu trupas. Bet – vai viņiem būs savs skatītājs? Parēķināsim – Latvijā ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, puse, ļoti pieticīgi rēķinot, ir krievu skatītāji. Vēl ir zīdaiņi, ļoti veci cilvēki, dzērāji, kas nekad nenāk uz teātri... Cik ir to cilvēku, kas ir teātra skatītāji?!
Mārtiņš Eihe: Tas jau ir sarēķināts, bet...
Edīte Tišheizere: Un jums tomēr ar viņiem ir jārēķinās, jo viņi tik strauji nemainīsies.
Komentārs no zāles: Kāpēc mēs domājam par Latvijas māksliniekiem tikai Latvijas kontekstā? Par "Rimini Protokoll" neviens neteiks, ka tā ir austriešu vai vāciešu teātra kompānija – tā ir Eiropas kompānija. Piemērs, ko Viesturs minēja, bija par to, ka, lūk, viņi ir visur! Tas spēles lauks, ko viņi ietver ar savu domu un savu mākslu, ir daudz plašāks par konkrētas nacionālas valsts robežām. Mēs visu laiku orientējamies uz dažiem tūkstošiem skatītāju, kuriem vajag ļoti konkrētu produktu, ko mēs mēģinām viņiem iebarot. Lēnām dažiem simtiem sāk vajadzēt kaut ko citu nekā klasisko Latvijas literāro teātri.
Gundega Laiviņa: Komentējot "Rimini Protokoll" – ko dara šāda tipa ārkārtīgi pieprasīti mākslinieki? Viņus nepārtraukti aicina veidot izrādes dažādās pasaules vietās, viņiem ir koncepti vai struktūras, ko viņi spēj pielāgot jebkurai vietai, veicot zināmu izpētes darbu ar vietējiem māksliniekiem vai, "Rimini Protokoll" gadījumā, neprofesionāļiem. Milzīga "Rimini Protokoll" problēma ir, ka viņi sāk pārdot savas idejas un koncepcijas, sāk tās uzticēt citiem, jo paši vienkārši nepaspēj tās īstenot. Tas, kas šobrīd notiek ar viņu darbiem, ir ārkārtīgi skumji, jo tā ir pārvērtusies milzu ražošanā. Otra lieta – par krievu skatītājiem. Manuprāt, krievu skatītājs beidzot ir pelnījis normālu teātri, tur ir milzīgs potenciāls.
Edīte Tišheizere: Jā, bet diezin vai to izdarīs latviešu teātris. Kaut gan tā varētu būt viena no integrācijas formām. Tas, ko Vlads [režisors Vladislavs Nastavševs] dara ar "Cerību ezeru" un tā turpinājumu, kā reiz varētu būt integrācija. Un tomēr – tieši tāpēc, ka mēs esam tikai divi miljoni, – es gribētu paturēt latviešu teātri kā ļoti būtisku nacionālās identitātes sastāvdaļu. Pirms doties tālāk, rēķināties ar tiem, kas mēs esam šeit.
Komentārs no zāles: Ir tāda sajūta, ka skatītājs tiek novērtēts par zemu. Mēs viņu ieliekam kastītē – viņu interesē tas, tas un tas. Mēs pat nepiedāvājam neko citu. Runājot par savu skatītāju jaunai trupai – manuprāt, tas ir pilnīgi reāli, jo šobrīd tendences mainās un cilvēkus interesē cits teātris, nevis tas, kas ir repertuārteātros. Man liekas, ka šobrīd Latvijā tas līmenis aug. Man arī šķiet, ka tā ir tāda trupas un skatītāja rīvēšanās – kamēr veidojas savstarpēja sapratne un tas dialogs aiziet citā līmenī.
Mārtiņš Eihe: Es par trupām runāju tāpēc, ka tāds vienubrīd bija sarunas temats. Man liekas, tā ir lieta, kas ir viegli nošķirama, jo mēs visi esam pieraduši pie repertuārteātra un izglītojošies pēc tā principiem. Mēs ar Kristu [režisore Krista Burāne] esam mēģinājuši taisīt vairākus projektus, kas ir vienreizēji, un lielākā problēma ar to ir aktieriem, kuri nespēj saprast, kāda jēga ieguldīt darbu, ja vienu gabaliņu parāda divas trīs reizes. Man ar to nav problēmu, un, manuprāt, tas ir paaudžu maiņas un izglītības sistēmas maiņas rezultāts, jo to, ko mums māca akadēmijā, pat nevar nosaukt par klasisku izglītību, tā ir tāda, kāda ir, – visa orientēta uz izpildītāju. Tādā nozīmē, ka beidzējs – aktieris, dejotājs vai vēl kāds – tiek orientēts uz to, ka viņš ir izpildītājs, nevis radītājs. Tas ir viens iemesls, kāpēc mēs visu laiku runājam par trupām – režisors savāc veselu baru izpildītāju, uztaisa viņus pēc savām vēlmēm, un tad ir baigi forši, viņš vari izpausties kā radītājs, bet, manuprāt, daudz interesantāk ir, kad režisors satiek veselu baru stūrgalvīgu dejotāju, kas atbraukuši no Beļģijas. Tādā nozīmē, ka veidojas kaut kāda diskusija.
Ilmārs Šlāpins: Kā nu kurš režisors grib!
Mārtiņš Eihe: Protams, tas ir atkarīgs no režisora.
Ilmārs Šlāpins: Runājot par savu trupu – man liekas, ja režisors ir nodarbināts un sezonas laikā var sev nopelnīt, tad jau viņš arī savai trupai var garantēt darbu uz visu sezonu. Cik tev vajag – 10 aktierus?
Viesturs Meikšāns: Primārais ir laba māksla – ja būs laba māksla, būs arī skatītāji. Latvijā režisori ir uz vienas rokas saskaitāmi...
Mārtiņš Eihe: (Čukstus.) Vairs nav!
Viesturs Meikšāns: Ā, jau mazāk. (Smejas.) Neatkarīgais teātris var pastāvēt un uztaisīt savu trupu, ja tam ir ļoti kvalitatīvs produkts: uz izrādēm nāks skatītāji, un viss būs kārtībā. Ja nebūs pārliecības ne režisoram, ne trupai, viss aizies čau! Tam nebūs nekādas jēgas. Tāds "Rimini Protokoll" līdz Eiropai var izaugt tikai tāpēc, ka tie ir trīs mega, mega talantīgi cilvēki un tas mākslas produkts ir tik kvalitatīvs un jaudīgs, ka viņi vienkārši ņem pasauli. Latvijā jauns režisors varētu uzturēt savu trupu tādā gadījumā, ja viņš tiešām uzspridzinātos – ja viņa māksla pēkšņi kļūtu par Eiropas līmeņa mākslu. Tad arī Latvijas valdība to pamanītu, tad arī Kultūras ministrija pēkšņi saprastu: "O, re, šitie ir baigi labie, mēs viņiem dodam savu neatkarīgo finansējumu uz pieciem gadiem!"
Gundega Laiviņa: Tad, kad kāds būs iedevis pirmo Eiropas balvu.
Ilmārs Šlāpins: Drīzāk tieši otrādi – atviegloti nopūtīsies un teiks: "Nu brauciet uz to Eiropu, un miers!"
Viesturs Meikšāns: Ja Alvis nebūtu iegājis tajā mājā, bet taisījis tiešām tādu nevalstisku, mazu trupu un dzīvojis kaut kur pa pakšiem, tas būtu tas nevalstiskais teātris, kurš ieguvis neskaitāmas balvas un kuru Kultūras ministrija būtu spiesta atbalstīt. Mēs, režisori, to neapzināti gaidām – es arī gaidu, kad "uzsprāgšu" Eiropas līmenī. Bet mēs esam desmit, nu, piecpadsmit, nav mums daudz to režisoru Latvijā. Jautājums ir par kvalitāti – mēs paši gaidām to mirkli, kad varēsim uztaisīt Eiropas līmeņa izrādi.
Gundega Laiviņa: No maniem novērojumiem – jūs visi esat tik drausmīgā producēšanas un radīšanas ritenī, ka nav iespējams izrauties uz pusgadu, apsēsties un saprast, ar ko jūs gribat nodarboties.
Viesturs Meikšāns: Es to tagad daru.
Gundega Laiviņa: Tad ļoti labi, jo, kad mēs vēršamies ar piedāvājumiem vai nu kaut kur braukt, vai darīt, skan atbilde: "Nē, liec man mieru, es negribu neko mācīties, neko jaunu uzzināt, ne ar vienu satikties! Nedod dievs, ja vēl jārunā angliski, kad man ir jāmočī!" Tev ir vienkārši ārprātīgs tas režīms, un, manuprāt, māksliniekam tas ir ļoti riskanti. Par nacionālo un starptautisko – es ļoti piekrītu Edītei, ka mēs esam latviešu teātris un līdz ar to mums ir izteiktas īpatnības, bet tieši ar to mūs ļoti novērtē ārpusē. Un, man liekas, tie ir absolūti savienojami un labam māksliniekam nepieciešami instrumenti – pasaules domāšana un savas individuālās identitātes izjūta.
Komentārs no zāles: Tu jau nevari uztaisīt labu mākslas darbu, ja nerezonē ar kaut ko savu.
Gundega Laiviņa: Tieši tā, bet es domāju, ka tas neizslēdz viens otru.
Edīte Tišheizere: Mēs visu laiku atduramies pret kaut kādiem terminiem – mītiem. "Eiropas līmenis" ir šāds mīts. Eiropā ir tik dažādi līmeņi, un esmu redzējusi tik šausmīgus vājdarbus Eiropā... Man liekas, mēs esam atkal drusku pazaudējuši sarunas tēmu.
Ilmārs Šlāpins: Es mēģināšu noapaļot – sarunas tēma bija par tulkošanu no vienas valodas citā un interpretāciju, un šajā gadījumā ir diezgan skaidrs, kāpēc tika runāts arī par trupu, jo aktieri ir tie valodas gramatikas elementi, ar kuru palīdzību režisors runā. Un skaidrs, ka vajadzīga sava trupa, lai režisors varētu runāt savā valodā un tulkot izrādes savā valodā, citādi sanāks kaut kāds surdotulkojums. Lai režisors varētu brīvi tulkot mākslas darbu – vai tā būtu luga, vai romāns, vai poēma – un pārveidot to izrādē, viņam vajadzīgi valodas līdzekļi, kurus viņš saprot un kurus pats ir izdomājis, t.i., aktieri, kurus viņš pats ir audzinājis. Attiecīgi ir vajadzīgi arī skatītāji, kuri šo valodu spēj saprast – kuri pazīst šos aktierus, zina, kā viņi spēlē, kuri var nolasīt teātra valodu, kas tiek runāta. Bet tā dilemma, kas parādījās diskusijas laikā, ir – ja mēs ļoti gribam radīt jaunu valodu, jaunas teātra attiecības, vai mēs pazaudēsim tradicionālo latviešu literāro teātri un repertuārteātri ar saviem tradicionālajiem skatītājiem vai arī mēs iegūsim un dubultosim iespējas, saglabājot veco un radot kaut ko pilnīgi jaunu?
Edīte Tišheizere: Gan, gan. Es domāju, lai tas jaunais rastos, pirmkārt, ir jābūt tam humusam, ko mēs varētu tomēr nosaukt par klasisko teātri. Dabiski, ka jaunās formas uzņems arī jauns skatītājs, kurš vienkārši radīsies, jo tā ir jauna paaudze, bet es kā cilvēks ar citu pieredzi tomēr gribētu teikt, ka tos, kas ir virs 60, arī nevajadzētu nošaut – lai taču viņi skatās savu literāro teātri! Es domāju, ka tieši Eiropā visur arī ir šis absolūti klasiskais mākslas slānis, kas patiesībā nevienam netraucē.
Gundega Laiviņa: Valsts, kurā neatkarīgie un valsts teātri atrodas līdzvērtīgā, augstā līmenī, ir Vācija, kur tiešām ārkārtīgi spēcīgs ir tā saucamais "freie" teātris, scēna, kas ir brīvie teātri un tā saucamie "stadttheater" jeb valsts teātri. Vienīgais – ir ārkārtīgi disproporcionāls finansējuma sadalījums, kas ir ļoti interesanti, jo teātris ir tiešām māksliniecisks un arī vācu teātra skatē neatkarīgie teātri tiek nominēti par ļoti spēcīgām izrādēm, kaut finansējuma atšķirība ir graujoša. Nav pat runa par jaunradi, bet par zeltā rotātām mājām, kur ir ārprātīgas dekorāciju darbnīcas. Vācijā ir visekstraordinārākie apstākļi izrāžu radīšanai, bet tas izmaksā miljonu miljonus. Manuprāt, pārskatāma ir šī disproporcija, nevis tas, ka kādam vajadzētu pārstāt eksistēt.
Jautājums no zāles: Ja drīkst uzdot jautājumu ne par ministriju un ne par nākamo gadu vai pieciem, bet trīsdesmit, piecdesmit gadiem – vai mēs varētu Valmieras teātra festivāla līmeni pacelt Baltijas jūras reģiona valstu kontekstā, lai tas būtu interesants somu un igauņu gardēžiem, pa brīdim kādam zviedram? Mēs visu laiku dzīvojam tajā telpā – gastronomijā, mākslā, citās sfērās. Tā pāreja izdodas vieglāka mūzikā, bet teātrī varbūt tai valodai, niansēm ir ļoti liela nozīme. Ārpus finansiāliem apsvērumiem – kā jūs to redzat? Vairāk no mentalitātes, tendenču, interešu viedokļa.
Gundega Laiviņa: Tikko mēs atvedām stopotājus somus, un viņi ies vakarā uz festivāla danču daļu, goda vārds! Meitene un puisis brauca no Cēsīm ar stopiem un zināja par festivālu.
Jautājums no zāles: Mums ir vairāk kopīgā ar ziemeļniekiem vai arī ar Berlīni, kas tika pieminēta?
Mārtiņš Eihe: Es neesmu tik daudz grozījies apkārt kā Gundega, bet patiesībā tik, cik tas klubiņš ir liels šeit... Tur ir mazliet lielāka mēroga talanti, bet klubiņš ir tikpat liels.
Gundega Laiviņa: Man liekas, ka jautājums bija cits. Manuprāt, ir absolūts potenciāls! Viss ir tikai tavās rokās – ko tu dari kā kurators. Bet tas, ka Latvijā mazāk, bet citās valstīs cilvēki ļoti daudz ceļo kultūras dēļ, ir fakts. Un teātrī valoda vairs īsti nav šķērslis. Tas atkal ir kuratora rokās – ņemt un tulkot. Ir neskaitāmi tehniski paņēmieni, kā gaumīgi – un nesačakarējot izrādi – nodrošināt tulkojumu. Man šķiet, ka ir visi apstākļi, lai cilvēki brauktu. Cilvēki ceļo uz teātra festivāliem – ne tik daudz kā uz mūzikas, bet noteikti.
Reinis Suhanovs (no zāles): Es redzu šī festivāla jēgu tajā, ka iespējams samaisīt virpulī dažādas teātra vides. Festivāls sniedz to iespēju, ka var atbraukt, teiksim, Kārlis Krūmiņš un Jekaterina Frolova no Krievu drāmas teātra un, runājoties ar bērniem pagalmā un saliekot to kopā ar savām bērnības atmiņām, uzbūvēt izrādi. Beidzas izrāde, kur vienā brīdī tiek šauts ar zirņu lielgabaliem, un viens krievu puisis saka: "Kur jūs noskatījāties tos zirņu lielgabalus? Mēs ar tādiem šaujam pagalmā!" Es saku: "Mēs atbraucām un skatījāmies, ko jūs tur darāt." Viņš atbild: "Āaaa! Tad viss tas teātris no mums sākās!" Un vēl saka to krievu valodā. Šis ir tas gadījums, kad izrāde veidota divām trīs spēlēšanas reizēm, bet tajā pagalmā ir skatītāji, ir profesionāls materiāls, profesionāli aktieri un pēc definīcijas tas ir profesionāls teātris, turklāt tur nav neviena direktora, kas traucē. (Visi smejas.) Viņiem nebija nekādu ierobežojumu, un varbūt pat žēl, ka dažbrīd nebija, bet tas deva ārkārtīgi brīvas rokas. Protams, man kā režisoram un scenogrāfam tas ierobežojums pastāv – diemžēl ir tāds brīdis, kad saproti, ka teātris nav visa dzīve. Tas process ir tik sašķelts un krāsains! Es nepiekrītu Viesturam, ka to "sprādzienu" nav iespējams izraut, – satiec domubiedru Kasparu Kārkliņu vai domubiedri Inesi Pudžu un uzbliez savu vīziju! Tos astoņus tūkstošus honorāriem no Kultūrkapitāla fonda var dabūt. Man tā ir interesantākā lieta festivālā – ka cilvēki var to nosacīto brīvību dabūt. Es pats esmu novērojis, ka teātrī nez kāpēc uznāk tā ierobežojuma sajūta...
Gundega Laiviņa: Vai tu domā ēkā? Strādājot sezonas laikā?
Reinis Suhanovs: Jā, ēkā, melnajā kastē ar direktoru, ar kases ieņēmumiem un visu pārējo. Un blakus ir iestudējums, kas iet. Tā ir gan psiholoģiska problēma, gan sistēmas problēma. Ja tu strādā teātrī, kurš pirms tevis ir bijis baigi ejošais, tev saka: "Bet tavam arī jābūt!" Vēl ļaunāk – ja sezonā ir bijušas mākslinieciskas neveiksmes, trīs pēc kārtas, un uz tevi skatās kā to, kurš glābs kasi! (Smejas.) Bet manā pieredzē šajās trīs dienās brīvību tomēr ir iespējams iegūt. Tas ir tas festivāla brīnums, un tāpēc man liekas jauki, ka mums ir "Homo Novus" un tagad šāds jauns festivāls.
Mārtiņš Eihe: Nav tā, ka brīvības nav, – brīvība ir!
Gundega Laiviņa: Man liekas, ka festivālu tu automātiski uztver kā citus spēles noteikumus, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Tāpēc festivālam ir jābūt! Pat ja tas ir depresīvs un visa programma ir ļoti drūma, melna un skumja, tik un tā cilvēki to uztver kā svētkus, kā svinēšanu, kur tu vari atļauties kaut ko pilnīgi citu nekā ikdienā. Un tas ir tīri psiholoģiski, arī māksliniekiem un producentiem. Kāpēc, piemēram, es negribētu vadīt teātri, bet gribu vadīt festivālu? Tieši tāpēc, ka man gribas kaut ko absolūti neordināru, visu laiku sākt no nulles – būvēt kaut ko jaunu un spēt daudz elastīgāk reaģēt. 24 stundās uztaisīt tādu izrādi, ko neviens teātris neizdarīs, jo tas nav viņu formāts.
Edīte Tišheizere: Tāpēc man Valmieras teātra festivālā līdz šim redzētais ir licies interesants, jo festivāls vienmēr ir iespēja ģenerēt pilnīgi jaunas, dullas idejas. Šī bija fantastiska ideja, kas varētu būt tā festivāla niša, jo festivālam, kas vēlas attīstīties, ir nepieciešama niša. Drīzāk pat nevis niša, bet gan tāds tunelis, kura galā tad būs tie piecdesmit gadi.
1