Recenzija
17.05.2017

Māksla redzēt

Komentē
0

Par Nikolasa Mirzojeva grāmatu "Kā raudzīties uz pasauli", "Jāņa Rozes apgāds", 2017, tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana

Tehniski radīto un pārraidīto attēlu ekspansija pagājušā gadsimta nogalē daudziem lika runāt par vizuālo pavērsienu kultūrā un jaunu attēla vietu dažādu reprezentācijas veidu hierarhijā. Attēls izrādījās līdzvērtīgs tekstam informācijas nodošanas procesā un cieši saistīts ar sociālo kontekstu – sociālu vēstījumu kods, sociālu darbību rīks, varas instruments. Sevi pieteica jauna pētījumu joma starp mākslas vēsturi, sociālo zinātņu komunikācijas jomu un estētiku kā filozofijas disciplīnu – vizuālās kultūras studijas. Mākslas zinātniece Svetlana Alpersa tolaik piefiksēja šo atklājumu kā "[..] kultūru, kurā attēli, atšķirībā no tekstiem, ieņem centrālo vietu attiecībās ar reprezentāciju (tādā nozīmē, ka tie formulē zināšanas) vai pasauli" [1]. Tiem, kas deviņdesmitajos gados sāka interesēties par vizuālo kultūru, Nikolasa Mirzojeva vārds nebūs svešs. Ņujorkas Universitātes Mediju, kultūras un komunikācijas profesors ir viens no zināmākajiem šī lauka pārstāvjiem. Viņa jaunākais darbs, kas nu tulkots arī latviešu valodā, liek no jauna pārdefinēt ne vien attēlu vietu, bet pašu mūsu redzēšanas spēju un praksi virtuālās realitātes, dronu un instagrama laikmetā.

2015. gadā angliski iznākusī grāmata turpina iesākto darbu (kas publicēts Mirzojeva grāmatā "Ievads vizuālajā kultūrā", 1999, "Raugoties uz Bābeli: karš Irākā un globālā vizuālā kultūra", 2005, "Tiesības skatīties: vizualitātes pretošanās vēsture", 2011 u.c. pamanāmos darbos) un – pēc paša autora apgalvojuma – rūpīgi rakstīta, lai idejas un atziņas padarītu pieejamas plašākai auditorijai, tādēļ satur plašu piemēru, vēsturisku artefaktu un gluži aktuālu procesu analīzi. Uzdevums nemaz nav tik vienkāršs, jo uzmanības laukā ir teorētiski un konceptuāli uzstādījumi, visjaunākie zinātniskie pētījumi un vēl īsti neizprastas kultūras prakses, paradumi un parādības. Tā grāmata ir īpatnēja saspēle starp populāro un elitāro, jo, rūpīgi sekojot gluži nesen kolektīvi radītiem ikdienas vizuālās kultūras fenomeniem, kas, lai arī pietiekami apcerēti, tomēr nav līdz galam izprasti, Mirzojevs demonstrē, kā no šo fenomenu, prakšu un artefaktu milzīgā un bezveidīgā klāsta var izdalīt vizuālā patiesās funkcionēšanas modeļus, lai skaidrotu, kā raudzīties uz pasauli vai, precīzāk, kā, ne bez mediju nepārtraukti uzlabotās darbības palīdzības, mēs uz to raugāmies. Attēls tad savieno individuālo un sociālo, privāto un publisko, bet galvenokārt reprezentē, skaidro, ļauj orientēties un, vēl vairāk, kļūst par neatņemamu darbības daļu gluži ikdienišķā vidē; šis process skar katru, un, tikai īpašā veidā ieskatoties, savienojot kopā kvantitāti un kvalitāti, masveidīgumu un oriģinalitāti – nebeidzami banālo mūsu jauno tehnoloģiju lietojumā ar negaidītiem pavērsumiem un fantastiskiem izgudrojumiem –, iespējams pietuvoties nepieciešamajam skaidrojumam.

Sākot ar atskatu uz vizuālās kultūras studiju desmitgadēs apkopotajām atziņām un izteiksmīgi balstoties jomā izstrādātajā metodoloģiskajā aparātā, ko varētu raksturot kā vizuālā diskursa analīzi, autors izvēlējies pārsteidzošākās un izteiksmīgākās pēdējo gadu vizuālās kultūras iezīmes, lai, vispirms sniedzot ieskatu vēsturē – veicot sava veida arheoloģiju vai vēstures pārrakstīšanas aktu –, piemeklētu teorētisko paradigmu atbilstošai analīzei un veiktu to, nezaudējot sociālo aktualitāti un asumu. Tātad skatīties jeb raudzīties Mirzojevam nozīmē vizuāli izprast un domāt sevi sociālā kontekstā, turklāt, kā ne reizi vien uzsvērts, varbūt mūsdienās tas nozīmē "vizuāli" reaģēt, kustēties, rīkoties – vismaz ciktāl pētījumi par moderno mediju lietotāju neirokognitīvajām īpatnībām liek runāt par to, ka priekšplānā izvirzās ķermeniskas atbildes, darbības kā atbildes uz vizuālu vēstījumu. Vai tā – nepastarpināti, momentāni un automātiski reaģējot ar atbildes darbību – nākotnē traktēsim datu plūsmu, kas mums izskatīsies kā attēls?

Mirzojevam ievadā piesakot kosmiska rakstura skatīšanos (autors sāk savu kultūrvēsturisko analīzi ar ikonisku 20. gs. fotogrāfiju – 1972. gadā amerikāņu kosmosa kuģa "Apollo 17" komandas uzņemto Zemes attēlu), pirmajā nodaļā par šādu izejas punktu jeb laikmeta iezīmi kļūst selfijs. Šī daļa sākas ar atsauci uz zīmīgo vietu Mišela Fuko "Vārdos un lietās", kur viņš iztirzā varas attiecību veidošanos Djego Velaskesa gleznā "Galminieces" un attēla līdzekļus šo attiecību statusa apstrīdēšanā. Vara un performatīva izlaušanās no apspiestības ar attēla palīdzību šeit ir galvenā tēma, atsaucoties uz stratēģijām un taktikām, ko lietojušas dažādas minoritāšu grupas – sociālās, etniskās, rases, seksuālās minoritātes u.c.

Nākamā nodaļa veltīta spējai redzēt, arī tajā atsauce aizved mūs uz mūsdienīgo priekšstatu attīstības pirmsākumiem 17. gs., pievēršoties Dekarta idejām par vizuālo uztveri, bet tālāk balstās uz aktuālajiem neirozinātnes meklējumiem. Svarīgākais šeit vispār ir šaubīties un saprast, ko konceptualizējam kā redzēšanu un kā labu redzi, kad, piemēram, kā stāstīts nodaļas sākumā, pētījumi pierāda, ka videospēles uzlabo redzi, kā arī acu un roku koordināciju. Tā, visticamāk, ir mūsu ķermeņa daudzveidīga reakcija uz saņemtajiem maņu stimuliem, kas piedevām tiek modelēta atbilstoši (sociālajai) pieredzei.

Kā to lietot, redzam arī nākamajā nodaļā, kurā runāts par attēla un kara savstarpējo mijiedarbību: ko attēls dod iekarošanas kontekstā, kā, attēlam mainoties (un dodot lielākas iespējas), transformējies arī pats kara jēdziens. Kartēšana kā mūsdienīga parādība un kartes saprašana, kā arī tādas pēdējos gados bagātīgi iztirzātas inovācijas kā droni, kas palīdz vizualizēt un sinhronizēt redzēto ar atbildes darbību: modernie ieroči labi iederas autora zīmētajā futūristiskajā ainavā un iezīmē būtisku ievirzi kopējā vizuālās kultūras kontekstā.

Savienojot attēlkara konceptu kopā ar acs ekrāna pieredzi, ceturtajā nodaļā autors dod fantastisku pārskatu par ekrānu no brīža, kad acij kulturāli nācās pierast pie tā, ka nav, piemēram, jābaidās no vilciena, kas no ekrāna šķietami traucas tev virsū, līdz brīdim, kad pilots veic savus militāros uzdevumus ar acs fiksāciju ekrāna simulācijā, kas iestrādāts ķiverē, un pietiekami naudīgs patērētājs jau var iegādāties "Google" brilles, kas bez roku palīdzības dara iespējamu redzēt visdažādākās datu plūsmas un vides, kas uzprojicētas ierastajam redzes laukam (turklāt šis brīdis, lai cik tas būtu nepierasti, ir šobrīd).

Nākamās nodaļas veltītas kritiskākajām mūsdienu pasaules tendencēm un to vizuālajiem aspektiem, autora pozīcijai pamazām iegūstot arvien skaidrākas politiskās līdzdalības aicinājuma aprises. Sociālā diferenciācija ar nedaudz apokaliptisku pieskaņu ir tēma nodaļā par globālajām pilsētām un šķietamo (redzamo) un īsto tajās. Īpašs motīvs šeit ir vizualitāte sadalītajās pilsētās, kā Aukstā kara laika Berlīne vai mūsdienu Jeruzāleme. Pēc tam autors pievēršas mainīgajam dabā, vides problēmām un to vizualizācijas nozīmei mācīšanās un pārliecināšanas sakarā. Īpaša ir nodaļa, kas veltīta attēla mediju daudzveidīgajai lomai nepakļāvības, protesta un pretošanās kontekstā globalizētajā pasaulē. No Meksikas sapatistu kustības 90. gados līdz "Occupy Wallstreet" un "arābu pavasarim" 2011. gadā, modernās attēla veidošanas un komunikācijas tehnoloģijas ir ne tikai infrastruktūra, bet arī domāšanas veids un cīņas taktika.

Par spīti izdevuma nepretenciozitātei, Nikolasa Mirzojeva grāmata "Kā raudzīties uz pasauli", manuprāt, ir ievērojams notikums jaunizdevumu klāstā, kas ne tikai lauž ierasto veidu, kā traktēt attēlu, mākslu un mediju inovācijas sociālajā kontekstā, bet arī liek aizdomāties filozofiski par redzes un skatīšanās dabu. Tā savā ziņā kalpo arī par paraugdemonstrējums skatīšanās mākslai – darot to "no baltas lapas", bez aizspriedumiem un sagaidītā, neskatoties uz apjomīgo caurskatīto datu klāstu. Zīmīgi arī, ka "Jāņa Rozes apgāds" ar šo grāmatu atkal piesaka sevi kā ieinteresētu vizuālajai komunikācijai un kultūrai veltītu darbu izdevēju – pēc Umberto Eko "vēsturēm", Bū Bergstrema "Vizuālās komunikācijas" un dažiem citiem darbiem to nu jau noteikti var ievērot kā apzināti veidotu izdevēja programmu, no kuras, jācer, nākotnē varēsim gaidīt vēl kādu tikpat aktuālu un nozīmīgu publikāciju latviski. Un, ja nopietni gribam runāt par medijpratības attīstīšanu latviešu publikā, tad šādam skatiena kultūrkritiskajam treniņam, kādu nodrošina Mirzojeva grāmata, ir nepārvērtējama nozīme un ļoti konkrēta (lai arī vēl joprojām uzsverama un katrā izdevīgā brīdī precizējama) vieta grāmatu tirgū.

 

[1] Alpers, S. (1996) Visual Culture Questionnaire. October 77, 26–27.


 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0