Teātris
13.06.2017

Mākoņi, bērni un apskāvieni

Komentē
0

Par dejas izrādi bērniem "Eksperiments ar apskāvienu" Kaņepes Kultūras centrā

Ideja gatavot dejas izrādi bērniem man šķiet loģiska un tādēļ arī apsveicama. Neatkarīgi no tā, kāds komunikācijas veids iestudējumā tiktu izvēlēts, ir teju neiespējami nošaut greizi, veidojot izrādi ar ķermeņa valodu un deju. Kustību stāsts, kas papildināts ar mūziku, košiem tēliem un precīzu aktierspēli, ir bērniem ļoti piemērots un viegli saprotams. Tādēļ stāsts par to, kā man un manam divgadīgajam dēlam gāja Antras Austriņas-Seņkānes izrādē "Eksperiments ar apskāvienu", pavisam noteikti būs veiksmes stāsts.

14. maijā Rīgas centra ielas piepildīja apņēmīgi maratonisti. Veicot cimperlīgus manevrus ar automašīnu un drosmīgi šķērsojot skrējēju plūsmu, mēs ar dēlu nonācām, kā viņš saka, "teātrī" jeb Kaņepes Kultūras centrā. Izrāde norisinājās KKC otrā stāva zālē, un šī telpa noteikti tikai paspilgtināja nepiespiesto atmosfēru. Visapkārt zāles centram bija izvietoti spilveni un paklāji, bērni varēja brīvi sēdēt vai atgulties gan zāles malās, gan uz skatuves. Apgaismojumu nodrošināja pavasara saules stari, kas, spīdot iekšā pa logiem, radīja mājīgu un drošu vidi. Kad ieradāmies mēs, dejotāji (Alise Putniņa, Katrīna Albuže, Modris Opelts) jau bija ieņēmuši savas vietas zāles centrā. Tie brīvi gulšņāja uz deju grīdas, pētīja sanākušos skatītājus un izskatījās ļoti apmierināti ar to, ka tūlīt, tūlīt būs jāspēlē izrāde visprasīgākajai un atklātākajai auditorijai – bērniem.

Izrādes aprakstā lasīju, ka piemērotākais skatītāju vecums varētu būt 4–8 gadus veci bērni, tādēļ nedaudz raizējos, vai lielāko izrādes daļu man nenāksies skriet pakaļ savam divgadniekam, tā laižot garām izrādes saturu. Tomēr ne. Par spīti tam, ka mans dēls pēc dabas nav mierā sēdētājs un ap izrādes norises laiku viņš parasti guļ diendusu, lielāko izrādes daļu viņš uzmanīgi sekoja līdzi notiekošajam. To pašu varēja teikt par pārējiem bērniem, kuri bija vecumā no pusgada līdz desmit gadiem: ar uzmanības noturēšanu viss bija teicami. Jau no pirmajām minūtēm bērni dzīvoja līdzi stāstam, smejoties par jokiem un komiskām neveiksmēm, baidoties no straujām, uz savu pusi vērstām kustībām un pārdzīvojot līdzi netaisnīgumam.

Izrāde iesākās, visiem trim dejotājiem guļot turpat uz deju grīdas, zāles vidū. Pirmais, ko skatītāji varēja sākt pētīt, bija šo trīs tēlu vizuālais iespaids. Tērpu māksliniece Anete Agneta Krišjanova katram dejotājam bija piespēlējusi košu un stāstošu ietērpu, kuru vienojošais motīvs man nezin kādēļ atgādināja mākoņus. Varbūt tādēļ, ka izrādes sākumā Alise veltīja dziesmu mākoņiem, ko gribas apskaut, varbūt tādēļ, ka tīri vizuāli Alise līdzinājās uzpūstam gubu mākonim oranžīga saulrieta laikā, Katrīna ar slapjo matu efektu atgādināja ņirbošu negaisa mākoni, taču gaisīgais Modris plīvoja kā izstiepies spalvu mākonis. Bērniem bija ko izpētīt katrā tērpā – te mezglu mezglos savītas auduma čūskas, te dubultā apkakle, kas spēja paslēpt dejotāja galvu, te skarainas bikses, kas līdzinājās samirkuša dzīvnieka spalvai.

Stāstu ieskandināja dzidrais Alises dziedājums, kam sekoja arī pārējo dejotāju atmošanās: viņi atraktīvi skaitīja pantiņus, kladzināja sitaminstrumentus un savstarpēji saistīti rosījās. Vērojot bērnus, manīju, ka uzmanību galvenokārt piesaistīja amplitūda un pārliecība, ar kādu dejotāji izpildīja kustības un iejutās tēlos. Dejotāji radīja iespaidu, ka viss ir pa īstam – ka jaunu apskāvienu idejas rodas turpat uz vietas, ka nesaņemts apskāviens sāp un padara vientuļu, ka tuva cilvēka samīļošana ir lielākā laime. Lai arī dejotāju tērpi mudināja iztēloties, ka tie varētu būt kādas nenosakāmas būtnes no pasaku valstības, tomēr būtībā viņi uzvedās kā bērni. Kā bērni, kuri, fantāzijas vadīti, pārtapuši par krāsainiem mākoņiem. Asā emociju uztvere, brīvā kustību plūsma un tieksme pēc uzmanības dejotājus padarīja līdzīgus bērniem, tādējādi ļaujot mazajiem skatītājiem vieglāk identificēties ar tēliem un to sajūtām.

Es kā mamma un dejas vērotāja ar pieredzi novērtēju, ka arī bērniem paredzētā izrādē nav pazaudētas pašatklāsmes un notiekošā šķetināšanas moments. Nereti iestudējumos bērniem saturs tiek piedāvāts kā uz delnas, sadalot tēlus melnajos un baltajos. Šajā izrādē bērniem bija iespēja palauzīt galvu par to, kas tad tur īsti notiek: kāpēc meitene ir uzrāpusies puisim uz pleciem, bet pirms tam visi šļūca pa grīdu, kā dejotājam izdevās uzmest iespaidīgu kūleni nesasitoties, taču, vēl svarīgāk, – kā jūtas trešais, kad pirmie divi apskāvušies. Manuprāt, izrādes divas galvenās vērtības ir ķermeniskās tuvības jeb pieskāriena aktualizēšana, kā arī ļaušana bērniem atpazīt pašiem savas emocijas. Visi trīs dejotāji spēlēja ļoti dzīvi un izjusti: atklājās sirsnība un siltums, ko sniedz draudzība, spēja piedot pēc pāridarījuma, kā arī greizsirdības dažādās izpausmes. Šāda vecuma bērniem tās ir lielas tēmas, taču pasniegšanas veids bija dzīvespriecīgs un humora pilns, tādēļ viegli uztverams.

Brīdī, kad šķita, ka manu dēlu vairāk sāk interesēt suns, kas gulēja izrādes priekštelpā, sākās izrādes interaktīvā daļa – tieši laikā, lai aizmaldījušos skatienus ierautu atpakaļ izrādē. Mazie un lielie skatītāji dejotāju izpildījumā bija novērojuši visdažādākos apskāvienu veidus, un nu arī malā sēdētājiem radās iespēja izkustināt nemierā dīdītās kājas. Visi trīs dejotāji draudzīgi aicināja ikvienu izmēģināt apskāvienu ar roku mazajiem pirkstiņiem, sviestmaizes apskāvienu, neredzamo apskāvienu un daudzus citus. Kad visi bija samīļojušies un izsmējušies, dejotāji vienojās kopīgā dziesmā, kas pavisam nemanāmi lika manīt, ka pienākušas izrādes beigas. Rezultātā izrādes dalībnieki nonāca apgrieztās pozīcijās – skatītāji zāles viducī, bet dejotāji telpas malā. Tās bija skaisti izspēlēts izrādes noslēgums, kas radīja sajūtu, ka apskāviens ir satuvinājis ne vien tos, kas kopā atnākuši, bet visus, kas šajā zālē satikušies.

Iemeslu, kādēļ šī izrāde ir veiksmes stāsts, ir daudz, taču kopsaucējs varētu būt spēja precīzi noteikt, kas uz bērniem strādā visefektīvāk. Iespējams, pie vainas pašu autoru un apkārtējo bērnu teicamais novērojums, bet varbūt paši izrādes veidotāji sevī vēl saglabājuši bērnišķīgo dzirksti. Abos gadījumos varu režisori tikai apsveikt un novēlēt nepazaudēt šīs īpašības. Tāpat trīs veiksmes atslēgas izrādījās trīs dejotāji, kas mani patīkami pārsteidza, atklājot vēl neredzētas kvalitātes: Alises vokālās dotības, Katrīnas jaudīgo aktierspēli un Modra jūtīgumu attieksmē pret abām dejotājām un skatītājiem. Mans dēls vēl pāris dienu pēc izrādes pieprasīja "gribu vēl uz teātri", un varu viņam tikai piekrist: labprāt skatītos un vestu savus bērnus šo izrādi vēlreiz vai, vēl labāk, – uz vēl kādu jaunradītu dejas izrādi bērniem. Tādas vajag vēl!

Laura Bokiša

Laura Bokiša ir Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente, kurai interesē skatīties, pētīt un rakstīt par deju.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!