Es baiļu garšu aizmirsis pavisam.
Bet bija laiks, kad pūces kliedziens naktī
Man lika sastingt, mati cēlās stāvus
No drausmām. Nu es baiļu atēdies.
Prāts slepkavīgās domās norūdījies
Un apradis ar briesmām. Nebīstas.
Makbets
Par Džastina Kurcela filmu "Makbets", 2015
Ko darīt brīdī, kad tavu slēptāko un lielāko vēlmi kāds izsaka skaļi, turklāt apsolot tās piepildījumu? Vai tad cilvēki iet pie zīlniecēm, lai uzzinātu patieso nākotni? Drīzāk jau, lai dzirdētu apstiprinājumu sevis izsapņotās nākotnes iespējamībai. Skeptiķi varētu teikt, ka, sastopot uz ceļa trīs raganas, nenoticētu viņu teiktajam, pat ja tas būtu kaut kas ļoti patīkams. Iespējams, nenoticētu, bet droši vien tik ātri arī nepārstātu par šo iespējamību domāt.
Kad Makbets izdzird, ka tiek uzrunāts gan kā Kaudoras tans, gan nākamais karalis, viņš bīstas tam ticēt. Bet brīdī, kad pirmā pareģojuma daļa piepildās, šķiet, ka liktenis jau ir izlemts. Manuprāt, šis ir viens no interesantākajiem jautājumiem Šekspīra lugā – vai pastāv tāda "likteņa griba", kas virza cilvēka dzīvi? Vai Makbets būtu kļuvis par karali arī tad, ja izvēlētos nenogalināt Dankanu un gaidītu, kad pareģojums piepildīsies pats no sevis? Izdzirdot sev vēlamo, rodas attaisnojums rīkoties sev it kā neraksturīgi, pat neprātīgi, jo šķiet, ka blakus stāv kāda neredzama vara, kas visu šo rīcību attaisno. Jo tā ir lemts.
Režisora Džastina Kurcela versiju par klasisko stāstu varētu nosaukt par "vardarbības anatomiju". No vienas puses, varētu teikt, ka šī ekranizācija ir diezgan tradicionāla – nav tik populārā pārnesuma uz mūsdienām vai, piemēram, lomu dzimumu maiņas, vai vēl kādas postmodernas un inovatīvas pieejas. Tajā pašā laikā filma ir ļoti koncentrēta – sākot no Šekspīra tekstu īsinājumiem, beidzot ar varoņu psiholoģiskajiem portretiem. Šķiet, ka režisors ir atbrīvojies no visa liekā un atstājis tīru Šekspīra darba esenci.
"Makbets" – atšķirībā no, piemēram, "Hamleta" – šķietami nav tik ļoti bieži piedzīvojis ekranizācijas. (Populārākajām pieskaitāmas Orsona Velsa, Romāna Polaņska un Akiras Kurosavas interpretācijas.) Toties pēdējos piecos gados vairākos variantos ir iestudēts Latvijas teātros (Normunds Griestiņš, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs), un nākamgad gaidāma šī stāsta versija arī uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves Viestura Meikšāna režijā. Kas tieši šo stāstu padara tik pievilcīgu? Manuprāt, jebkura režisora profesijas neatņemama sastāvdaļa ir varas pozīcija, kuras individuālais pielietojums ir atkarīgs tikai no katras personības un darba stila. (Tieši šo aspektu savā versijā par "Makbetu" bija izcēlis režisors Vladislavs Nastavševs.) Vai ambīciju un mērķtiecības dēļ ir pieļaujama neētiska vai necilvēcīga rīcība? Ar šādiem jautājumiem sevi nomoka ne viens vien režisors, protams, ne tik grandiozā un asiņainā apmērā kā Šekspīra apdziedātais skotu kareivis.
Visai drīz pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem tika minēti salīdzinājumi ar Romāna Polaņska "Makbeta traģēdiju" – piezīmējot, ka Kurcela versija esot pat asiņaināka. Tam gan īsti nevaru piekrist, jo Polaņska ekranizācijā redzamie kadri attēlo jau pārspīlētus un neticami nežēlīgus skatus, kuri izraisa teju vai fizisku nelabumu. Kurcels turpretim izmanto asinis kā estētiski nostrādātu un vizuālu līdzekli, kas sasaucas ar sarkani iekrāsotajiem dabasskatiem. Ja Maikla Fasbendera varonim asinis un nogalināšana ir ikdiena, tad "Makbeta traģēdijā" tās ir atspoguļojums arvien pieaugošajam neprātam Makbeta un viņa sievas rīcībā. Ne tikai pats karaļpāris, bet arī viss galms un apkārtējā pasaule metas šajā gandrīz vai izvirtīgajā slepkavošanas virpulī.
Vēl viena interesanta atšķirība ir tas, kā abi režisori ir izmantojuši mistisko spēku klātbūtni, kas lugā spēlē nozīmīgu lomu. Romāns Polaņskis ir radījis baisas raganas, kuru rituāli un orģijām līdzīgais sabats vizuāli sasaucas ar Makbeta un viņa sievas halucinācijām. Maģijas klātbūtne jaunajā ekranizācijā vairāk ir nojaušama un atmosfēriska – raganu parādīšanās un pazušana nav tik biedējoša, tā drīzāk ir jautājumus raisoša, liekot apšaubīt to, kas ir īsts un vai šie pareģojumi nav gluži vienkārši filmas varoņu radīta pašsuģestija. Džastins Kurcels ir radījis pasauli, kurā mītiskā domāšana ir ikdienas sastāvdaļa, un mistiskie spēki un to klātbūtne likteņa formā ir sajūtama Skotijas dabasskatu ainās. Kalni, migla, purvi, tumšie meži – arī raganas parādās un pazūd līdz ar dabas parādībām. Šīs "dīvainās māsas" liek aizdomāties par to, cik tieši liela nozīme Makbeta turpmākajā rīcībā ir pārdabiskajam un vai ambīcijas nemaskējas aiz abstraktā "likteņa" jēdziena.
Režisors ir uzbūris fantastiski iespaidīgas kaujas ainas, kurās mijas gan palēnināti kadri, gan smalki izstrādāta horeogrāfija, brīžiem izceļot Makbeta vientuļo stāvu, radot iespaidu, ka viņš vēro notiekošo asinspirti un pats sevi no malas. Ķermenis turpina mehāniski darboties kā nogalināšanas mašīna kara rokās, bet prāts sastindzis skatās un nespēj pieņemt notiekošo. Lai arī kaujas ainas ir nežēlīgas, tās reizē ir vizuāli saistošas un sniedz estētisku baudījumu pat brīžos, kad gribētos novērsties. Manuprāt, šāds piegājiens ir izmantots ne tikai tādēļ, ka izskatās iespaidīgi un "stilīgi", bet arī tāpēc, ka filmas galvenajiem varoņiem šī vardarbība kļūst arvien saistošāka un vilinošāka. Katru nākamo problēmu šķietami ir iespējams ātri atrisināt ar kārtējo slepkavību – šādā skatījumā asins izliešana kļūst par ļoti pievilcīgu izvēli tieši savā vienkāršībā, jo "pēc asinīm brēc asinis".
Papildus kaujas skatiem īpaši izceļas Skotijas plašo ainavu kadri, kur kontrastē drūmā pelēcība ar zeltaini sarkanām nokrāsām. Šis dabasskatu episkums veido spēcīgu atspoguļojumu cilvēka iekšējai traģēdijai un cīņai, kas, salīdzinot ar laika ritējumu dabā, ir vienkārši nieks. Arī interjeru skati ir grandiozi, paspilgtinot Makbeta un viņa sievas vientulību – iegūtais karaļa kronis nesniedz cerēto gandarījumu vai apkārtējo mīlestību un cieņu. Lai arī Šekspīra lugā priekšplānā izvirzās ētiskas dabas dilemma, ka negodīgā ceļā iegūta vara nespēj sniegt piepildījumu, filmā tā drīzāk šķiet eksistenciāla un jau priekšnosacīta vientulība un pamestība. Šaubas par sevi un savām izvēlēm pavada Makbetu kopš brīža, kad viņš nolemj veikt noziegumu, – slepkavība, kas tiek veikta kara apstākļos, ir ikdienišķa un ierasta, bet slepkavība, kura ir apzināta izvēle sava labuma gūšanas vārdā, nes līdzi nepieredzētas sekas. Kā teic lēdija Makbeta: "Kam liktens ratu griež, tam roka nodreb."
Maikla Fasbendera un Marionas Kotijāras aktierdarbi šajā filmā ir niansēti līdz pēdējam sīkumam. Makbets no pārliecināta kara varoņa pārtop par paranojas un asinskāres nomocītu "Raskoļņikovu", kurš nespēj rast mieru pat starp tuvākajiem līdzcilvēkiem. Īpaši interesanta ir Kotijāras versija par lēdiju Makbetu, kurā redzams ļoti maz no ierastās histēriskās un varaskārās "dzelzs lēdijas". Pieklusināti un smalki viņa ir izveidojusi iekšēji sagrautas sievietes tēlu, kas pēc bērna nāves ķeras pie pēdējā salmiņa, lai spētu sajusties atkal dzīva. Arī viņas pašnāvība – atšķirībā no Romāna Polaņska groteskās un baisās versijas ar trūdošu līķi pils pagalmā – ir klusa un mierīga.
Tas, kas Džastina Kurcela "Makbetu" padara par kaut ko vairāk nekā tikai smalki un vērienīgi izstrādātu kino, manuprāt, ir tieši filmas fināla kadrs. Ja Šekspīra traģēdiju nobeigumi parasti asociējas ar baisu kapa klusumu, kurā pie līķu kaudzes sastopas izdzīvojušie, lai noapaļotu lugas beigas, tad šī ekranizācija iemanās arī iezīmēt baisu un neizbēgamu turpinājumu šim stāstam. Vardarbība veicina vardarbību, bet cerība to jebkad apstādināt ir naiva. Tā var izbeigties tikai vienā ierobežotā laikā posmā, piemēram, brīdī, kad lugas pēdējai rindiņai ir pielikts punkts. Būtu ļoti ideālistiski cerēt, ka māksla var izmainīt cilvēces domāšanu tiktāl, lai tā atteiktos no asins izliešanas. Un tas, cik regulāri "Makbeta" sižets parādās dažādās versijās, liecina, ka varas un asiņu vilinājums nav zudis un nezudīs – tas tikai saasinās vai mazliet pieklust.
0