Plašie protesti, kas Ukrainas galvaspilsētā Kijevā aizsākās pagājušā gada decembrī un turpinājās līdz martam, iespējams, ir viens no visvairāk filmētajiem revolucionārajiem notikumiem pasaulē. Laikmetā, kad labāka vai sliktāka videokamera ir kabatā ikkatram, par amatieri dokumentālistu kļūt ir vieglāk par vieglu. Tieši tādēļ ir labi, ka šo notikumu ir iemūžinājuši arī profesionāļi, – turklāt nevis propagandas, bet laba dokumentālā kino nolūkos. Laba kino uzdevums ir drīzāk uzdot būtiskus jautājumus, nevis sniegt pareizas atbildes. Šoreiz tas ir izdevies Sergejam Lozņicam, kurš pēc veiksmīgas darbības mākslas kino ir iemūžinājis savas zemes revolūciju filmā "Maidans". Atšķirībā no vairuma redzēto, šis darbs necenšas būt informatīvs. Te nav diktora balss fonā, nav atlasītu interviju, nav galveno publisko figūru. Tā vietā ir statiska platleņķa kamera, kas novietota dažādās pozīcijās Maidana iekšienē, un ilgi, izturēti kadri.
Lozņicas filma beidzas ar notikumiem šā gada februārī, kad pēc Janukoviča janvārī pieņemtajiem represīvajiem likumiem Kijevas centrā izceļas masu vardarbība. Dramaturģiski stāstījums par Maidanu ir nevainojams. Dokumentālistiem mūsu reģionā reizēm ir raksturīgi "iekrist" uz kādiem, viņuprāt, interesantiem kadriem un nejaušām "sensācijām" (pēc principa "šitais noteikti jāparāda!"), kā rezultātā stāstam zūd jebkāds kopsakars. Lozņicam to nevar pārmest; viņa izturētie kadri liecina par paškontroli un fokusētību uz Maidanu kā īpašu vēsturisku fenomenu tā iekšējā dinamismā. Tāpat, lai gan stāstītāja simpātijas neapšaubāmi ir Janukoviča oponentu pusē, viņš neaizraujas ar moralizēšanu un skatītāju biedēšanu. Pieņemu, ka februārī situācija Kijevas centrā bija gana biedējoša pati par sevi, lai ar to vēl manipulētu skatītāju iebiedēšanas nolūkā – labam kadram ir jārunā pašam par sevi. Filmā netiek ekspluatēts tradicionālais Maidana "tumšo spēku" tēls – proti, policijas specvienība "Berkut", kuras ierinda draudīgi dauza ar stekiem pa vairogiem. Filma noslēdzas uz nepārprotami patriotiskas nots, Maidanam sērojot par bojāgājušo "debešķīgo simtu".
Kannu festivāls, kur Lozņicas filma tika pirmoreiz rādīta starptautiskai publikai, notiek maijā. Tātad montāža, rediģēšana un citi darbi bija veicami rekordtempā. Tomēr Lozņica noteikti nav bijis sliktākā situācijā par saviem šodienas skatītājiem. Ja viņam, veidojot filmu, nebija nekādas nojausmas par Maidana sekām, tad arī mēs šobrīd ne tuvu nezinām, ar ko Maidana iekustinātās tektoniskās izmaiņas beigsies. "Maidans" ir filma par lēcienu vēsturiskā tukšumā, kurš sevī var slēpt visneiedomājamāko. Šajā ziņā tas patiešām bija revolūcija šā vārda klasiskā nozīmē. Nevis "dziesmotā", "samta", "rožu" vai "oranžā", kuras bija revolūcijas drīzāk metaforiski, bet gan īsta, 19. gadsimta cienīga revolūcija ar asiņainu cīņu pret tirāniju, nācijas mobilizāciju, ļoti pakāpenisku un nežēlīgu ceļu pie jaunām institūcijām un jaunas kārtības. Tādēļ ne vienam vien komentētājam, raugoties uz Ukrainu, šodien gribas pārlasīt Franču revolūcijas vēsturi. Neatkarīgi no tā, vai Doņecka ir vai nav ukraiņu Vandeja, kur šeit ir reakcionārā Austrija, vai pašreizējā Porošenko fāze jau ir Termidors vai kaut kas cits, vai varam cerēt uz jaunu Bonapartu, – nekas neliecina, ka Ukraina drīz atgriezīsies pie iepriekšējās normalitātes.
Tās varētu likties labas ziņas visiem, kas grib redzēt Eiropas kartē kādu atdzimušu Ukrainu. Vienīgi pašreizējā situācija liek domāt, ka tas labākajā gadījumā būs ilgtermiņa uzdevums, – tādēļ arī drūmi jautājošās intonācijas Lozņicas filmas noslēgumā ir īsti vietā. Daudzas pazīmes liecina, ka vardarbīgā fāze dienvidaustrumos drīz beigsies; Eiropa būs ieguvusi vēl vienu iesaldēto konfliktu, savukārt Ukraina – de facto zaudējusi daļu teritorijas. Rietumu attieksme pret Krieviju būs stipri mainījusies uz slikto pusi, taču Ukrainai no tā vieglāk nekļūs. Kad uguns pārtraukšana kļūs permanenta, daudziem jo daudziem nāksies atbildēt – vai Maidana "debešķīgais simtnieks" un Doņeckas kritušie bija tā vērti? Rietumi, protams, kaut cik palīdzēs – taču ne jau ar ieročiem vai armiju, bet ar lētākiem kredītiem un reformu plāniem. Viesuļugunī rūdītie kaujinieki atgriezīsies mājās, lai televīzijā vērotu politiķu populismu un liekulību, un daudzi neapzināti sāks ilgoties pēc kaujas lauka vienkāršās un skarbās patiesības.
Taisnība tiem, kas apgalvo – jā, toties Ukrainai tagad būs skaidrs ģeopolitisks mērķis, kurš vienos sabiedrību, proti, integrācija ES un – varbūt kaut kad vēlāk – arī NATO. Tā tas ir, tomēr ir grūti prognozēt, kā notikumi attīstīsies. Pagājušonedēļ notikušajā NATO Rīgas konferencē jau šur tur diezgan dzirdami ieskanējās ukraiņu pozīcija: Rietumi mūs ir uzmetuši (t.i., nav ļāvušies ierauties militārā konfrontācijā ar Krieviju), tādēļ tagad mums līdz pēdējam ir jācīnās saviem spēkiem. Taču Eiropas integrācijas vārdā cīnīties karā, kuru pati Eiropa nemaz negrib, var izrādīties Ukrainai ļoti grūts uzdevums. Eiropai pašlaik pilnīgi pietiktu, ja izbeigtos asinsizliešana, – te tikai ļoti retais ir gatavs cīnīties par Ukrainas atjaunošanu 1991. gada robežās. Turpretī Ukrainas valdībai būs grūti izstāstīt saviem pilsoņiem, kādēļ karš ir pārtraukts ar faktiskiem zaudējumiem, – un pat tad, ja tas izdotos, tā būs trauma uz ilgu laiku. Nākotnes eiropeiskā Ukraina, manuprāt, varētu ļoti labi iztikt bez Doņeckas un Luganskas. Arī bez Krimas – pavisam mierīgi. Taču cita lieta, ja tev kaut ko vardarbīgi atņem. Tad vienmēr būs sāpes par zaudējumu un vēlme iet "atbrīvot brāļus" – traģiska vēlme tieši savas nespējas to realizēt dēļ. Turklāt pašlaik valstī darbojas divi neprognozējami faktori – pirmkārt, Kremļa lēmumi joprojām nav saprotami nevienam, tai skaitā daudziem pašas Krievijas elitē. Otrkārt, Ukrainā deguna priekšā ir vēlēšanas, kuras tradicionāli ved pie polarizācijas, nevis vienotības.
Tomēr par pašu dīvaināko mums aicina atcerēties Lozņicas filma. Ukrainas nākotne ir neskaidra; tur, iespējams, vēl līs asinis. Atgriežoties normālākai starptautiskajai situācijai, valsts politiskā kultūra stipri vien riskē atgriezties vecajās kašķīguma un bezatbildības sliedēs. Arī vecais oligarhāts patiesībā nekur nav izgaisis. Un tomēr. Nevienam nepietiks dūšas apgalvot, ka Maidans nebija tā vērts, ka labāk būtu, ja Janukovičs tolaik februārī nebūtu saņēmis pelnīto, – tas vienkārši ir tautas pašapziņas jautājums, kurai nepatīk, ka tai kāds deģenerēts valdnieks ķēza uz galvas. Skaisti mirkļi ir skaisti neatkarīgi no tā, kas tiem seko. Kā izteicās Jūlija Latiņina – laulības vienmēr ir skaistas, pat tad, ja laulātie savas ģimenes ikdienā vēlāk viens otru krāpj vai sit.
6