Domas
18.05.2015

Līķu skaitīšana

Komentē
3

Laiku pa laikam publiskajā telpā saskaramies ar, manuprāt, bezjēdzīgu strīdiņu, kurš režīms bijis "asiņaināks" – nacistu vai komunistu. Negrasos moralizēt par tēmu, cik vispār pieļaujama ir cilvēku upuru un ciešanu kvantificēšana un salīdzināšana (?). Mani vairāk interesē jautājums, vai šāda ciešanu kārtošana "topos" ietekmē mūsu vēsturisko atmiņu.

Tiešais iemesls šo pārdomu "uzlikšanai uz papīra" bija "Saskaņas" līdera Ušakova paustais 9. maija svinību sakarībā. Ziņu aģentūra "Leta" (9.05.): "Ušakovs atgādināja, ka 20. gadsimts bija nežēlīgu režīmu un cietsirdīgu diktatūru laiks. Tieši pagājušajā gadsimtā cilvēku valodā ienāca tādi vārdi kā holokausts, genocīds, koncentrācijas nometnes, masu represijas, masu deportācijas, norādīja Ušakovs. [..] "Taču mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka nacisms bija absolūtais ļaunums. Un briesmīgāka režīma nav bijis cilvēces vēsturē."" Te ko komentēt nav jēgas, jo, kā smejies, ko gan citu Rīgas mērs varēja teikt. Dievs ar viņu.

Problēmas, manuprāt, sākas tad, ja šī stīvēšanās ap upuru skaitu noved pie tā, ka mūsu apziņā upuri, ja tā drīkst teikt, sākas no kaut kāda skaita X. Un, ja skaits ir mazāks par X, tad tas kaut kā ir mazāk pieminēšanas un izvērtēšanas vērts. Viskrāšņāk to, protams, redzam ikdienā mediju piedāvātajā informācijas plūsmā. Ja bruņotā konfliktā vai katastrofā bojā gājuši, piemēram, 10 cilvēki, notikušajam ir viena prioritāte, savukārt, ja 100, – pavisam cita.

Ja runājam nevis par medijiem, bet tieši par vēsturisko atmiņu, par Latvijas vēsturi, tad jautājums ir, vai šāds modelis mūsu priekšstatu par Latvijas vēsturi neveido ar pamatīgiem baltiem plankumiem. Uzreiz jāsaka, ka tas nav pārmetums vēstures zinātnes profesionāļiem – viņi izpētes darbu veic. Bet – ja publikas nervs novibrē tikai tad, ja traģēdijas apjomi ir sasnieguši kaut kādu līmeni, tad publika, visticamāk, par pētījumiem, kas skar "mazākus apjomus", neinteresējas.

Pieskaņojoties Latvijas Republikas simtgades gaidāmajai svinēšanai un tās ietvaros sagaidāmajām vēstures atceres aktivitātēm, daži piemēri.

Tātad mums ir 18. novembris, pēc kura ir dažādas varonīgas cīņas, milzu grūtību pārvarēšana un galu galā labs fināls (atvainojos, ja tas skanēja ironiski). "Pa vidu" – t.s. sarkanais un arī baltais terors. Kas it kā nav sevišķi interesanti, jo... ēēē, cik tur to līķu bija?

Kopumā Rīgas cietumos tajos dažos mēnešos, kad Rīgā pie varas bija lielinieki, tika nogalināti apmēram 400 cilvēki. Daudz? Maz? Un vai "uzskaitāmas" ir tikai nāves, savukārt citas represijas ir mazāk būtiskas? Ja mums labpatīk runāt par "represīvām sistēmām" nacistu Vācijas un PSRS kontekstā, tad ir vērts arī pieminēt, ka jau 1919. gada sākumā, vispārēju juku laikā, Latvija tomēr saskārās ne tikai ar haotisku šaudīšanos, bet, tā teikt, arī sistemātiski pieeju. Piemēram, koncentrācijas nometne "buržuju" ģimenēm tika izveidota Stukmaņos (Pļaviņās). "Jauda" – 800 ģimenes. "Daži simti ģimeņu" (lielinieku vadoņa Stučkas novērtējums) tika sadzīti... Rīgas Zaķusalā. (Sīkāk par šo tēmu Jāņa Siliņa pētījumā "Latvijas Arhīvu" 2014. gada 1. numurā.) Kopumā runa ir par vismaz 4000 tā vai citādi represētiem cilvēkiem, kuru vienīgā vaina vairumā gadījumu bija "nepareiza" šķiriskā piederība. Lai autora izklāsts būtu korekts, jānorāda, ka arī pats par to pirms minētās publikācijas izlasīšanas neko nezināju. Jo, redz, "uz kopējā fona" nav "tik daudz", lai baigi interesētos. Lai gan it kā taču skaidrs, ka kritērijs "nav tik daudz" ir bezjēdzīgs.

Traģēdiju "prioritizēšana" ir novedusi arī pie tā, ka pirmām kārtām skatāmies uz, atvainojos, līķu skaitu vai, vēlreiz atvainojos, vismaz ievainoto daudzumu. Ja nedz pirmo, nedz otro kaut cik pamanāmā apmērā nav, nav arī "pilnvērtīgas" traģēdijas.

Atkal piemērs no Latvijas vēstures periodā, par kuru drīzumā dzirdēsim daudz. Sākoties Pirmajam pasaules karam (ak kungs, cik sen – kāda tam vairs nozīme?!), 1915.–1916. gadā no Kurzemes un Vidzemes guberņām uz Krievijas vidieni tika izsūtīti apmēram 60 000 vietējie vācbaltieši un ebreji, kurus uzskatīja par nelojāliem. (Sīkāk par šo tēmu Leo Dribina pētījumā "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla" 2015. gada 1. numurā.)

Nu, izsūtīja... Bet nenošāva taču! Kāda jēga par to runāt. Labāk par strēlniekiem. Nav jau strīda. Runājam par strēlniekiem – pat vairāk un daudzpusīgāk nekā līdz šim. Bet, kad runāsim par "latviešu tautas ciešanām" Pirmajā pasaules karā, bēgļiem, varbūt neaizmirsīsim arī šos 60 000?

Aptuveni varu iedomāties, kā mūsdienās smalki saka, naratīvu, kad runa būs par 18. novembri un cīņu par Latvijas valsti pēc tā. Valstsvīri, par neatkarību kritušie un tā. Jautājums ir, kurā šajā naratīvā būs ļaudis, kas nedz kaut ko dikti atbalstīja, nedz cīnījās, nedz krita, bet "vienkārši"... mira badā. Fragments no amerikāņu palīdzības misijas pārstāvja Karlsona dienesta ziņojuma: "Bērnu un vecu cilvēku pūļi pulcējās krastmalā amerikāņu pārtikas kuģa "Lake Mary" priekšā ar mēmu lūgumu pēc ēdiena. Viņi plēsās par kuģu virtuvju atkritumiem. [..] Bērni un vecas sievietes lūdza atļauju saslaucīt krastmalu pēc tam, kad uz noliktavām bija izlādēti amerikāņu milti." (Sīkāk par šo tēmu Ērika Jēkabsona pētījumā "Latvijas Arhīvu" 2013. gada 3. numurā.)

Tas viss droši vien var izraisīt vēlmi iebilst, vai tiešām ir nepieciešams vēl vairāk stimulēt priekšstatu par Latvijas vēsturi kā kaut ko traģisku un depresīvu, šādi netieši arī stimulējot latviešu fobijas un mītus? Ja īsi – puslīdz regulāra sekošana līdzi Latvijas vēstures zinātnei ļauj teikt, ka profesionāļu veikumā pilnīgi negaidīti var atrast kaut ko gaišu (stulbs apzīmējums, bet ko padarīsi...) pat tādos tēmu lokos kā 1905. gada revolūcija vai ekonomiskā krīzes starpkaru posmā. Vienkārši raksta tēma bija "tumšās" epizodes. Līdz ar to rezumējums būtu šāds: ja pieņemam, ka valsts simtgades tuvošanās varētu būt reālākais stimuls aktīvākai interesei, no vienas puses, un plašākam "piedāvājumam", no otras puses, vēstures apjaušanā, būtu labi, ja tas notiktu nevis pompozi pavirši, balstoties ierastos notikumu "topos", bet optiku uzstādot ar pamatīgāku pietuvinājumu un jaunu rakursu meklējumiem.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!