Recenzija
07.10.2005

Liktenis un mazā spēļu grāmata

Komentē
0

Ar Jura Šķudīša tekstiem pirmoreiz iepazinos prozas meistardarbnīcā pie Noras Ikstenas. Tur „Uz ezera” autors Šķudītis tika pieskaitīts pie klasiskiem „reālistiem”. Publikācija Karogā (stāsti „Uz ezera” un „Cūku bēres”) tikai apstiprināja šo pieņēmumu.

Reālists šajā gadījumā nozīmētu: rakstnieks, prozaiķis, kas vienkāršā valodā, raitā, konstatējošā manierē vēsta par notikumiem, kas „būtu varējuši notikt”. Tekstu parasti papildina situāciju ilustrējoši dialogi. Notikumi, kas „būtu varējuši notikt”, paši par sevi nav tik aizraujoši, lai veidotu grāmatas intrigu uzturošo centrālo asi, tāpēc daudz telpas paliek varoņiem - notikumi ir tikai fons, uz kura atklāties raksturiem, emocijām, cilvēka dvēseles kolīzijām, dažādiem cilvēcisko attiecību tipiem, tā sauktajai cilvēka būtībai. Šādus pastāstus mēdz saukt arī par reālpsiholoģisku prozu. Tiek sagaidīts arī, ka gan cilvēki, gan attiecības būs pēc iespējas „normāli”, jo patiesi sensacionālais notiek ik uz soļa un romāna cienīga ir teju katra garāmgājēja dzīve.

Šāds reālisms ir tāds liels, melns, uzticams suns, kas nogūlies pie kājām vai tāds Austrumeiropā uz sliedēm uzlikts vilciens - tas var briesmīgi nogarlaikot, apnikt, dot mācību, informēt, aizkustināt, saraudināt, bet ne izsist no sliedēm. Tas parasti ir teksts, kas uz tevi nelūr. Kā N. Ikstena saka uz ceturtā vāka: „[Jura Šķudīša stāstos] nav nekā rafinēta vai izskaitļota, vien tīras, vienkāršas un dziļas sajūtas.”

Ha! Nu, to Ikstena būs teikusi pati par sevi. Šķudītis - tas mums beidzot atklāj savu īsto seju. Kāds tur reālistu klasiķis - visīstākais postmodernists viņš ir. Tikai 11 no 26 stāstiem no sākuma līdz beigām noris saskaņā ar fizikas likumiem un saglabā nesalauzītu stāsta laiktelpas struktūru. Taču arī tie parasti noslēdzas ar kādu atmodinošu vairāk/mazāk veiksmīgu jociņu vai āķi.

Jau pirmais stāsts „Sapnis vai īstenība?” mūs žigli noņem no reālpsiholoģijas trases. „Kas vispār ir tas, kas atšķir sapni no īstenības?” žēlojas Šķudīša varonis un kā ļaunā murgā nemitīgi tiek pārcelts no vienas „realitātes” uz citu. Nākamā stāsta varonis pie „miera lāsītes” mierīgi aprunājas ar vēju, bet vairāki citi grāmatas gaitā spiesti piedzīvot dažāda veida realitāti transformējošus reiboņus, personas dalīšanās, klīniskās nāves, personiskās nāves, par kurām uzzina tikai post factum, un tamlīdzīgi.

Daži no šiem tekstuālajiem eksperimentiem būtu labi - īsi un kodolīgi - uzskates līdzekļi vidusskolas literatūras stundā. Paskatieties, bērni, kā mēs varam spēlēties ar tekstu, spītēdami aizpagājušā gadsimta tradicionālajām lineārajām struktūrām. Lūk, čūska ierij savu asti. Lūk, kā var maldināt lasītāju, ievilinot it kā reālistiska stāsta valstībā un tad pēkšņi visu sagāžot kājām gaisā. Lūk, kā manipulēt ar realitāti, ilūziju, sapni, reiboni. Lūk, bibliska sižeta pārinterpretācija...

Man patīk, ka Šķudītis ir tāds jokains, ka viņš izdomā visādas fiškas un prikolus, bet reizēm šķiet, ka tie eksperimenti nekur tālāk par skolas solu netiek - pārāk klaji viss jau iepriekš tiek aprādīts un paskaidrots. Piemēram, tādus atmaskojošus stāstu nosaukumus kā „Sapnis vai īstenība?”, „Par ko man stāstīja vējš?” „Kad apstājas laiks...”, „Prom no sevis” vajadzētu aizliegt ar likumu.

Tāpat nenopietna izskatās Šķudīša attiecību kārtošana ar kristietību un melodramatiskā un nekautrā pafilozofēšana par dzīves jēgu un realitātes nestabilitāti. Vienlaikus tas jocīgums un spēlīgums stāstos vietumis it kā atceļ melodramatisma efektu, liekot to uztvert tikai kā spēles elementu.

Te mazliet jāatkāpjas un jāpiemin, ka Šķudīša stāstu vājā vieta ir dialogi. Jūs jau zināt, kāda ir tā sajūta: tu redzi, ka kāds ir mēģinājis atdarināt sarunu, un tev jādomā, ka „tā taču neviens nerunā”. Sevišķi nepanesami tas parasti izvēršas, ja tiek mēģināts atveidot jaunu cilvēku žargonu. Tādos gadījumos gan to var norakstīt uz laika zoba iedarbību un leksikas vēsturiskumu - mierināt sevi ar domu, ka savulaik jaunieši, iespējams, tieši tā arī runāja. Ka, iespējams, viņi „toreiz” bija tādi naivāki. Jāatzīst, ka tieši tādi tie Šķudīša varoņi ik pa laikam izklausās - panaivi. (Nez, varbūt tāpēc, ka viņi ir no laukiem?) Vietām tas pārklājas ar iespaidu, ka stāstu varoņiem nav kaut kas kārtībā ar galvu (varbūt tāpēc, ka liela daļa no viņiem pārmērīgi lieto alkoholiskus dzērienus). Tas attiecas arī uz iekšējo dialogu, kas pat pieaugušos cilvēkos atklāj neviltotu bērnudārza psiholoģiju. Tieši tādu psiholoģiju, kāda tā, savā vietā būdama, burtiski uzmirdz grāmatas, manuprāt, izcilākajā stāstā „Pēc ūdens”. Tātad dialogi vietām klumburē, būdami sarunvalodai maķenīt par daudz daiļrunīgi vai nedaudz manierīgi, vai arī - saturiski grūti panesami.

Spilgtākais šīs parādības piemērs ir stāsts „Kašķis”, kurā risinātā saruna galu galā izvēršas tik psiholoģiski mazticama, neiespējama, absurda, neprognozējama, ka lasītājs pārtrauc to uztvert kā reālpsiholoģisku un ar patiesu interesi var sekot, kas būs tālāk. Kaut kādā neizdibināmā veidā, par spīti tam, ka dialogs nav konflikta cienīgs, pati kašķa struktūra, piepaceltās balsis lasītājā liek nostrādāt kādam nosacījuma refleksam, un beigās ir sajūta, ka esi līdzpārdzīvojis reālistiski atveidotam strīdam.

Šķudītī ir šī uzpērkošā vaļsirdība, kas ļauj neizprotamo stāsta bērndārznieciskumu uzskatīt par oriģinālu naivismu. Teksta tēlainība bieži ir precīza, emocionāli trāpīga un asprātīga; stāstu vide - kolorīta un detaļas - iemīlinošas. Šķudītim piemīt tā sauktās labās novērošanas spējas jeb pamanītāja talants. Šķudītim ir arī tā dēvētā dzīves pieredze, proti, viņam ir bijis pietiekami daudz laika šo to novērot un iekrāt.

Galu galā es nezinu, ko no Šķudīša gribēt. Man patīk Šķudītis - „reālists”, ne visai patīk tas postmodernists (hm... strikti ņemot modernists-ābečnieks). No otras puses - kāda gan jēga būtu no reālista Šķudīša, ja nebūtu viņa spēlīguma...

Šķudīša stāsti nav garlaicīgi. Tie ir aizkustinoši. Tie bieži ir „kā dzīvē”. Varoņiem var just līdzi. Un stāstos, ja tos uztver nopietni, „reālpsiholoģiski” ir ieslēpts spridzeklis, kas tos var padarīt nepanesami sliktus/nepanesami labus. Atceraties Larsa fon Trīra „Dejotāju tumsā”? Apmēram tādā veidā. Līdzpārdzīvojums, kas ir tik spēcīgs, ka to varētu noturēt par katarsi, kaut gan, no otras puses, tas ir tikai dusmas, neremdējams niknums par to, ka filmas varoņi rīkojas tik aplam. Nepietiek ar to, ka viņu pasaule ir līdz nežēlībai bezjēdzīga - viņi paši taisni vai dzen sevi postā. Arī Šķudīša grāmatā ir ļoti maz pieaugušu personāžu, tādu, kas spēj par sevi parūpēties - tur ir vieni vienīgi alkoholiķi, viņu līdzatkarīgās sievas, viņu nelaimīgie bērni un citi dezorientēti pusaudži. Liktenis nemitīgi rod iespējas savest šos nesaprātīgos ļautiņus kopā tieši tādās vietās un laikos, lai viņu bezatbildība varētu materializēties kādās nevēlamās sekās. Laimīgā kārtā Šķudīša lauciņš ir īsproza, kas vienkārši nepaspēj nodarīt ievērojamu kaitējumu lasītāja psihei.

Valters Benjāmins kaut kur esot teicis, ka rakstnieki nerakstot aiz nabadzības, bet aiz neapmierinātības ar grāmatām, kuras nopērkamas grāmatnīcās. Nezinu, vai kas tāds ir pamudinājis Juri Šķudīti rakstīt, bet man ir tā, ka daudzviet būtu gribējies izlabot Šķudīša grāmatu ar sarkanu pildspalvu. Tomēr ņemt un uzrakstīt labāk - nē, to es nevarētu. Kaut kas tur ir tāds, ko kurš katrs vis nevarētu - par to arī bijušajam galdniekam, kā arī galdnieka dēlam paldies.

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!