(no cikla "Tirgusbailes")
Sēžu pieturā un cenšos savākt savus locekļus, lai pieceltos un beidzot iekāptu iekšā. Tikko palaidu garām jau trešo tramvaju. Palaist pirmo ir visgrūtāk, katrs nākamais sāp arvien mazāk. Labi, ka neesmu ierobežota laikā, slikti, ka esmu ierobežota telpā. Man jānokļūst pāri tiltam, man jāšķērso likteņupe, un manā gadījumā likteņupe tiešām izšķir likteni. Tā nošķir manu nosacīto komforta zonu no pārējās pasaules, un, lai tajā nonāktu, reizumis ir jāiekāpj tramvajā – tajā grabošajā, aukstajā konservu bundžā, kas pa iezīmētu taku šļūc pāri likteņupei un atpakaļ.
Labi, ka ļaudis ir aizņemti skrienot ar pieri sienā, negribētu, lai kāds pamana manu kārtējo dueli ar tirgusbailēm. Viss jau būtu vēl puslīdz labi, ja viņas paliktu iekšpusē un jārētos tur, bet viņas nepalaiž garām nevienu izdevību pazīmēties sabiedrības acīs kā tāda jauna aktrise. Sasēžas jāteniski uz maniem roku pirkstiem un laiž vaļā savu personīgo rodeo, satupstas uzacīs un rausta tās aiz aukliņām kā tādas slinkas lelles, un dobji ūjina ausī aizkapa balsīs, liekot man raustīties kā puņķim uz drāts. Babiņa mazotnē teica, ka jāpūš uz āru, ka nav ko visas tās draņķības sevī turēt iekšā, bet tad taču pārējie visu ieraudzīs, un tas ir skaļi un nav glīti. Tāpēc arī sēžu tramvaja pieturā un mierinu sevi ar domu, ka gan jau viņas drīzi norimsies, ieraudzīs kādu citu upuri un par mani uz kādu brīdi aizmirsīs.
Galvenais ir iekāpt iekšā. Es jau zinu, ka tiklīdz tas būs darīts, tā viņas atkal būs klātu, bet tas tomēr būs viens solis tuvāk kaut kam citam, varbūt pat pestīšanai.
Tramvajs ir tirgusbaiļu iemīļotākais pārvietošanās veids. Tikušas tramvajā, tās lien ārā no saviem kaktiem kā tāda muša uz svaigu sūdu. Man tramvajs viņu dēļ nu šķiet derdzīgs. Troksnis un raustīšanās no ātruma uzņemšanas, un tad atkal bremzēšanas, ko visu dramatizē vārgais apgaismojums, un ļaužu drūmās un apātiskās sejas. Klepus lēkmes, šķavas, sveši mati, nejauši un/vai jauši pieskārieni. Apziņa par netīrību visapkārt. Tūkstošiem cilvēku plaukstu taču ik dienas skar aukstās stangas, kas kalpo par tramvaja ribām. Viens noteikti tikko kasījis savu sasvīdušo pakausi, otram uz apkakles nosēdusies uts, kas tā vien gaida, kad varēs nosēsties uz kādas citas apkakles, trešajam nav māju un nav arī dušas. Turies pie visas šīs netīrības vai krīti tajā ar visu savu būtību – izvēles ir divas. Labi, ja brauciens neilgst vairāk par pusstundu, slikti, ja ilgst.
Sažņaugtie roku pirksti nosaluši un pēdas pārvērtušās mazos bluķēnos, līdzīgi kā bērnībā, kad bija jāstāv baznīcas altārpriekšā un jādzied "Ave Maria". Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir Tavas miesas auglis Jēzus. Simtkārt paldies par apaļu neko! Kristīgi panti uz mani neatstāj suģestējošu iespaidu. Ne es svētīta, ne mana miesa auglīga. Tas viss ir pupu mizas.
Stīva un izmisusi es iekāpju zvalstīgajā konservu kārbā. Man šodien nedaudz laikam veicas – gluži kā oāze tuksnesī acīm paveras apdilis beņķītis, uz kura piemesties. Tā ir nedaudz vieglāk. Sēdeklis tramvajā ir maza drošības saliņa, miniatūra miera osta, kur patverties no bangojošās pasažieru jūras, kas uzvedas tā, it kā pēc savas izcelsmes nemaz nebūtu cilvēki. Cenšoties nedomāt par to, kur sabijis iepriekšējais sēdētājs, es iekrītu cietajā krēslā un izvelku grāmatu. Grāmata kalpo kā aizsargvalnis. Ja man ir grāmata, es drīkstu neredzēt un nedzirdēt, kas notiek apkārt. Ierakties starp rindām un censties aizmirsties, kamēr kāds nesadomā likt man atcerēties.
Tramvajā parasti lasu dzeju, jo tā nepaģērē herkulisku piepūli. Tā ir kā mazmazītiņas dzīves glezniņas, kuras aplūkojot, atliek vien nopūsties – labpatikā vai žēlumā. Pārsvarā jau žēlumā. Kurš tad vispār dzejo par to, ka dzīve ir skaista un viegla? Dzejnieki vientuļie gani, kas gana no bara noklīdušas avis.
"pie bremžu lukturu sarkanās gaismas
stāv ātrās palīdzības mašīna
un neizslēdz sirēnu
es nolādu to mirstošo
līdz kuram stiepjas sastrēgums
blīvs kā lapkriša pieblietētais trotuārs
trolejbuss atvienojoties no elektrības vadiem
un notriecot jaunu meiteni
atbrīvo ceļu troksnim
viņa interesējas
kur atrodas dieva templis
skaidri zinot ka atbildēšu nezinu
es tomēr pajautāju
kāds"
Ko nozīmē "kāds"? Dievs taču viens un templis viņam arī viens. Es arī labprāt tur nokļūtu. Vai tiešām man tāpēc ir jāmetas zem riteņiem? Neskaitāmas reizes jau esmu apcerējusi, kā labāk un kur, ko vilkšu mugurā, ja vispār ko vilkšu, un ko rakstīšu atvadu vēstulē, ja vispār to rakstīšu, kuru gan tas vispār interesē, bet beigās atkal nonāku turpat, kur biju sākumā. Nu, aiziešu pie tēviem, atnākšu atpakaļ, bet tirgusbailes nekur tā arī nebūs pazudušas. Stāvēs ar rīksti rokās namdurvju ailē un ļauni smīnēs. "Ak, tad sataisījies aizlaisties? Šito naivumu tavos gados! Tavas klaušas ne tuvu nav galā, meitenīt! Apcirkņi tukši, lauki neaparti. Darbs dara darītāju, darbs dara brīvu."
Manas metafiziskās pārdomas iztraucē divi tēvaiņi, kas apsēžas tieši aiz muguras. Es jau zinu, ka sabiedrisko transportu dēvē par sabiedrisku tieši tā iemesla dēļ, ka tas ir paredzēts kopīgai lietošanai, bet, manuprāt, ir aizmirsts par katra cilvēka personīgās telpas ievērošanu – gan fiziskās, gan garīgās. Šie tēvaiņi ar savu būtību ir iebrukuši manā personīgajā telpā, gan fiziskajā, gan garīgajā, ko tirgusbailes ir padarījušas īpaši lielu un viegli ievainojamu. Mana personīgā telpa, gan fiziskā, gan garīgā, ir ievainota ziloņmāte.
"Paskaties apkārt, tas taču ir tīrais gals, kas te darās," ierunājas vecākais no tēvaiņiem. Es viņus neredzu un nemaz negribu redzēt, bet pēc balss sazīmēju, ka viens tēvainis ir vecāks, bet otrs – jaunāks. Dons Kihots un Sančo Pansa, Meistars un Margarita, Karlsons un Brālītis.
"Es jau zināju, ka tās nebūs nekādas brīvdienas, bet katorga drīzāk," viņam piebalso jaunākais.
"Cilvēkiem tādas sejas it kā būtu sūdu norijuši, bet nav jau nekāds brīnums – es laikam izlektu pa logu, ja man te būtu jāatgriežas," vecākais turpina.
"Nēēē-e, tikai ne to, tad jau es labāk apēstu savas kājas!" ņirdz jaunākais.
"Kad pirms astoņiem gadiem aizpērās māšele un teica, ka nekad vairs atpakaļ nebrauks, es nodomāju, ka šī galīgi saspiedusies, bet patiesībā saspiedušies bijām mēs. Nē, nu ne jau mēs ar tevi, hahaha, bet mēs, kas toreiz palikām," vecais zviedz.
"Haha, jā, jā, es sapratu, neesmu jau atsaldēts," jaunākais piebalso. Piebalsot viņam patīk.
Mani pirksti tikām arvien ciešāk sažņaudzas ap Ogriņu. Klausīties svešu cilvēku sarunās šobrīd šķiet tik derdzīgi, it kā man būtu jāklausās, kā viņi nokārtojas. Ak, tad neesi atsaldēts, ja? Un kā tad tu nosauktu savu zirdzisko rēkšanu? Par izsmalcinātu? Erudītu? Turi muti, ja negribi, lai es tev pārskaitu zobus, mirla! Mērglis, pakulpuika, jēlnadzis! Sprādzenis gatavais!
Protams, ka skaļi to nesaku, nevaru iedomāties, ka izdvestu kaut pīkstienu tēvaiņu virzienā un vispār, murminu iekšpusē, es pārsvarā murminu iekšpusē, pat banālās runas par sūro likteni dzimtenē nespēj no manis izvilkt ne pušplēstu artikulētu skaņu.
Konservu bundža ar skaļu "taratatata" nobremzē, izraisot pasažieru vālus – gan fiziskus, gan emocionālus. Tantes īgņojas, vaimanā, veļas virsū citiem pasažieriem un zākā vadītāju – "vai tad prātīgāk nemaz nevar, vai tad tiešām šitā jādarās?".
Atrodos konservu bundžā ar dubultām sienām. Esmu iekonservēta, esmu iekonservējusies. Kā pipargurķīši, kā sviesta beciņas. Burkai uzlikts vāciņš, ko kāda spēcīga roka aizskrūvējusi, kamēr ievajadzēsies piedevu maltītei. Tikām man jātup sienas skapī kā tādam anatomikuma eksponātam. Studenti var nākt, kratīt mani, aplūkot pret gaismu no visām pusēm, izdarīt secinājumus, atzīmēt savos bloknotos. No vienas puses es esmu burciņā un man nekas nevar notikt, no otras puses – ir jau noticis.
"Vispār, jaunie cilvēki, būtu labāk beiguši filozofēt, bet palaiduši vecas sievas apsēsties. Kauna nemaz nav?" pie tēvaiņiem vēršas milzīga tumšzila stepēta jaka, komplektā ar sarkanu vilnas cepuri. Zem tā visa apakšā varētu būt tiklab sieviete, kā vīrietis.
"Mēs jau nav jauni, mēs veci! Tālu ceļu braukuši, arī noguruši, gribam pasēdēt. Tūlīt jau kāpsim ārā, tad arī sēdēsiet," vecais bezkaunīgi brūķē muti.
"Ko mums piesējās, rekur tak zelta jaunatne sēž, tiem jau nu gan beņķis vēl nav vajadzīgs," pakulpuika iečivinās.
Ej dēt, sprāgoņa, tiešām, kā tev nav kauna? Murminu šallē, pat nepakustinot ne ausu. Izliekos, ka nedzirdu, izliekos, ka nesaprotu, izliekos, ka manis nav, bet iekšpusē vāros kā pusdienu kastrolis. Ja kaut ko es nevaru ciest, tad tā ir tukša muldēšana. Normālos apstākļos varbūt arī pieceltos, nodotu puteni abiem lielajiem runasvīriem, laipni atvēlētu stepētajai jakai savu sēdvietu, un, svārkiem plīvot, izlektu no tramvaja, lai dotos savās dienas gaitās, nedomājot par abiem tumsoņām, stepēto jaku un visu pārējo. Normālos apstākļos. Šobrīd apmierinos ar prāta bildi un labo gribu. Apskatos, papriecājos, nopūšos.
Nākamā pietura ir mana. Jātur roka uz pulsa, lai īgno tanšu putrā nepalaižu to garām. Nereti viņas kā tādi akli bruņinieki sastājušas visur, kur vien var sastāties, lai tikai tu, redzīgais, netiec garām. Lai visiem ir skaidrs, kurš konservbundžā nēsā bikses. Es jau viņas drusku saprotu. Šis aklums ir tāpat kā tirgusbailes, tāpat kā grāmata, kas ļauj nedzirdēt un neredzēt to, kas notiek apkārt. Iestūķēju Ogriņu somā un laikus jau traušos kājās, atstājot tēvaiņus tanšu varā. Tā viņiem arī vajag! Tirgusbailes manī papluinījušas beznosacījuma cilvēkmīlestību. Nebrīnos, ka Dievs izliekas par beigtu. Idiots taču ir un paliek idiots, pat ja labestīgs, briesmīgi smukiņš vai dikti naudīgs.
Es atvainojos, vai palaidīsiet, lūdzu? Es atvainojos, jūs arī nākamajā kāpsiet ārā? Es atvainojos, es atvainojos, es atvainojos. It kā es būtu vainīga, ka viss ir tieši tā. Apnicis mūždien justies vainīgai, es taču neesmu nākusi šai pasaulē, lai izpirktu visas cilvēces grēkus. Ne es Jaunava Marija, ne Māte Terēze, ne arī Jēzus Kristus augšāmcēlies.
Knapi dzīva iztieku ārā no tramvaja, sejā krīt slapjas sniegpārslas. Stāvu un tveru pēc svaiga gaisa, galva reibst. Slapjais sniegs ož pēc skaudras nolemtības, slapjais sniegs ož pēc svešas dzīves. Dievs taču ir beigtāks par beigtu. Vai arī vienkārši piedzēries. Nevar jau arī pārmest.
Kā es tikšu atpakaļ mājās?
4