Recenzija
03.06.2016

Lietas, par kurām obligāti vajadzētu parunāt

Komentē
4

Par Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu "Zvēri", apgāds "Neputns", 2016

Izlasot Krišjāņa Zeļģa otrās dzejas grāmatas "Zvēri" anotācijā, ka autora "galvenais intereses objekts ir savvaļas zvērs" (Kārlis Vērdiņš), rodas aizdomas, ka te būs darbiņš pašlaik aktuālā ekokritikas virziena pārstāvjiem. Ekokritika, kā būsiet dzirdējuši, ir literatūras kritikas virziens, kas (a) pēta, kā literāros darbos izpaužas cilvēku attiecības ar vidi, dabu, dzīvniekiem un augiem; (b) kritizē šos darbus, ja tie, piemēram, ir pārāk pielaidīgi pret patērniecisku un imperiālu dabas ekspluatēšanu. No 20. gadsimta beigās dzimuša autora, kāds ir Zeļģis, protams, drīzāk varētu sagaidīt, ka viņš pats būs dabas aizsardzības entuziasts, nevis sirms pastorālists, kurš uzlūko dabu tā, it kā pats dievs tēvs to būtu izgatavojis tieši viņam un piešķīris lietošanā. Vai Zeļģa dzejā parādās nosliece uz ekoloģisku aktīvismu? Drīzāk ne. Taču Zeļģis neapšaubāmi ir no tiem, kam nav gājis secen mūsu laika lingvistiskā pavērsiena ekvivalents – pievēršanās dzīvniekam. Latviešu dzejā šāds domāšanas veids pagaidām vēl nemaz nav tik bieži sastopams.

"Pavērsiens uz dzīvnieku" ne vienmēr izpaužas kā runāšana par dzīvnieku tiesībām un šausmināšanās par to, ka cilvēka ietekme uz planētas biosfēru ir kļuvusi nekontrolējama. Drīzāk ir runa par nemanāmu attieksmes maiņu, kuras primitīvākā forma ir vienkārši izbrīns par to, cik paradoksāli un nekonsekventi cilvēks izturas pret dažādām sugām un cik ļoti mūsu pret vardarbību vērstās morāles normas konfliktē ar kultūras normām. Šis izbrīns ievieš izmaiņas diskursā arī brīžos, kad tekstā nemaz nav runa par dzīvniekiem. Tas nosaka arī, kuros kontekstos dzīvnieki vairs pieminēti netiek, jo viņus tik neapzinīgi vairs nevar izmantot kā rīkus, kā stereotipus un kā cilvēka emociju projekcijas.

Lai kā arī būtu, kad dzejā tiek minēts dzīvnieks, biežāk tas tur ir nolikts, lai simbolizētu kādas ar dzīvnieku ētiku nesaistītas parādības, nevis lai uzstātos kā viņš pats. Par Zeļģa dzeju to nevarētu teikt. Lai arī krājuma nosaukums "Zvēri" noteikti simbolizē divdesmit dažādas lietas, tomēr tie dzejoļi, kuros kāds dzīvnieks ir pieminēts, šķiet pārsvarā tieši attiecināmi (tai skaitā) uz dzīvnieku jautājumu. Piemēram, "platforma mežā" [1] (12. lpp.) un "gaidīju vali" vēsta par divām dzīvnieku vērošanas situācijām. "Platforma mežā" ir groteska, kurā, fantastiski apvēršot dzīvnieka un cilvēka lomas, tiek izspēlētas ar medībām saistītas emocijas – dusmas, bezpalīdzība. Savukārt dzejolī "gaidīju vali" (16. lpp.) strukturāli līdzīgs notikums tiek izstrādāts, akcentējot kaunu, pasivitāti, konformismu. "10 kg gaļas un lietus" (30. lpp.) tematizē tradicionālus svētkus, kuru tradīcijas ir sabojājušās gluži kā dzejolī pieminētā gaļas marināde, – un fakts, ka 10 kg gaļas ir pēdējais tradīcijas bastions, šo situāciju padara tikai perversāku un skumjāku.

To visu sakot, jāatgriežas pie sākumā pateiktā – Zeļģis nav aktīvists. Jāpiekrīt Lauras Brokānes vērtējumam, [2] ka krājuma dominējošā noskaņa ir rezignācija, atsvešinātība. Zeļģa varonis ir diezgan bezpalīdzīgs un vainas mākts vērotājs. Bet kāds gan vēl viņš varētu būt, ja nevis uzskata, ka no kāda priviliģēta skatpunkta redz pasauli no malas, bet gan apzinās, ka stāv turpat bariņā ar visiem un noskatās? Akts, kas mūs visus gan vieno, gan atsvešina.

Zeļģis ir viens no tiem dzejniekiem, kas meklē jaunu īstumu, vienkāršību. Visa Zeļģa dzeja nav vienāda – bet bieži tā ir dzeja, kas nebombardē lasītāju ar iespaidiem, bet iespaidu panāk, drīzāk "ierāmējot", ienesot uzmanības prožektoru gaismā kaut ko vienu, vienkāršu, vienlaikus ikdienišķu un dīvainu. Zeļģa valoda bieži ir ekonomiska, tēli vienkārši, pat minimālistiski, labprāt tiek lietota runātā valoda. Varētu iebilst, ka šajā ievirzē pašā nekā "jauna" nav, šādu izteiksmes veidu pirms simts gadiem dažādi izmēģināja modernisti. Piemēram, tādus dzejoļus kā "aizmigu pie ezera uz viņas dvieļa" (36. lpp.) un "apturu mašīnu" (146. lpp.) varētu gandrīz izmantot mācību grāmatās kā imažisma piemērus – tēls tajos konstruēts lakoniski, skaidri, reālistiski, iedarbīgi, bez ornamentalitātes. Tātad, no vienas puses, vienkāršība nav jauna, no otras puses, "jaunā vienkāršība" nekad nav tāda pati kā iepriekšējo reizi, vienmēr jāizgudro vēlreiz.

Šī dzeja pieder arī pie virziena, kas ir pretējs "ģēniju dzejai", – tā ir antivirtuoza, anticildena dzeja. Neveikli klusuma brīži, vārdu deficīts, neritmiskums ir jomas, kas ir šādas dzejas izpētes priekšmets. Ja salīdzina ar citiem dzejniekiem, kas arī meklējuši jaunu vienkāršību (Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš), Zeļģa dzeja ir vēl tuvāka naivismam. Noskaņas ziņā Zeļģis palaikam atgādina arī Semjonu Haņinu ("kaut kam ir jānotiek", 56. lpp.) un Agnesi Krivadi, kura latviešu lasītājiem parādīja, kā pareizi savienot sociālo stīgu un smalku eksistenciālismu. Arī Zeļģis gaumīgi apspēlē "proletāriešu" un "profesionāļu" tēmas, un vairs nav nošķirams, kur beidzas marksisms un sākas eksistenciālisms.

Par vienkāršu un antiģeniālu varētu nosaukt arī krājuma noformējumu. Domājams, tuvākajā laikā vispār reti sastapsim stilīgus dzejniekus, kas nebūs piestrādājuši arī pie grāmatas vizuālajiem aspektiem. (Varētu pat teikt – nevis vienkārši vizuālajiem, bet gan performatīvajiem aspektiem.) Zeļģa dzejoļu teksti nodrukāti ar dažāda lieluma burtiem un dažāda platuma atstarpēm starp rindām. Varētu iedomāties, ka šajā ziņā ir grūti pārsist iespaidīgos priekštečus, piemēram, Pētera Draguna krājumu "Tumšā stundā" (2012), kur konkrētā dzeja un digitāla teksta formatēšanas iespējas kļuvušas par nešķiramām draudzenēm. Tomēr Zeļģa grāmatas pamatā ir vēl vienkāršāks princips. Teksti tiek palielināti un samazināti atbilstoši to garumam – lai vienmēr pilnībā aizpildītu vienu lappusi. Tādējādi īsākie dzejoļi ir ar ļoti lieliem burtiem, bet garie – ar sīkiem; šī pieeja ļauj regulēt lasītāja uzmanību. Vispirms mūsu uzmanību notur lielie burti, bet, kad acis pie tiem jau pieradušas, pēkšņi uzrodas mazie un rada iespaidu, ka tomēr tieši sīkajā drukā būs pateikts vissvarīgākais. Lielās atstarpes starp rindām rada pauzes, kas liek tekstu tērēt lēnāk, pakavēties, – šis ritms atbilst arī tam, kā Zeļģis lasa savu dzeju uzstājoties.

Es negribētu teikt, ka šis krājums ir ģeniāls. (Un, ņemot vērā visu iepriekš minēto, tas visdrīzāk ir kompliments.) Taču tas noteikti ir krājums, par kuru gribas parunāt.

 

[1] Šeit un turpmāk: Zeļģis, K. Zvēri. Neputns, 2016.

[2] Brokāne, L. Plēsīgā iztēle. Punctum. 20.05.2016.

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!