Blogs
13.08.2017

Lietas īstajos vārdos

Komentē
13

Ir jauki, kad labi cilvēki satiekas. Tādēļ prieks, ka par dažām lietām vienisprātis ir portāla "cehs.lv" autori un Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Bez jokiem: šie abi nekad nav baidījušies atklāti paust arī nepopulārus viedokļus, un tad, kad "cehs.lv" publicēja rakstu ar nosaukumu "Iecietības terorisms", kurā pamatoti kritizēja politkorektuma prasīto lavierēšanu pa mīnu lauku – lai tikai, nedod Dievs, nejauši neaizvainotu kādu sabiedrības grupu, arhibīskaps tam nekavējoties pauda atbalstu sociālajā tīklā "Twitter", citēdams cehu: "Neviens neprot tik kvēli ienīst kā iecietības sludinātāji" un atsaukdamies uz iecietības "trešo totalitārismu".

"Cehs.lv", manuprāt, ir viena no oriģinālākajām, brīvdomīgākajām un lasāmākajām vietnēm latviskajā internetā, savukārt arhibīskapam par labu liecina tas, ka viņš atļaujas atsaukties uz portālu, kurš latviešu "labajai sabiedrībai" visbiežāk izsauc svētu sašutumu: "nukātāvar, nukātāvar, nukastādar', nukastādar'". Tādēļ es netaisos kritizēt nedz pašu tekstu, nedz tā autorus. Tā vietā es gribētu piedāvāt konceptuālas pārdomas par šo "iecietības terorismu" un "trešo totalitārismu". Manuprāt, pamatoti kritizējot apsēstību ar politkorektumu, tomēr nevajadzētu no vannas izliet arī bērnu. Nezinu par "ceha" autoriem, kurus nepazīstu, taču Stankevičs pavisam noteikti nedomā, ka iecietība pati par sevi būtu kaut kas slikts.

Vispirms, noteikti ierobežojumi tam, ko var un ko nevar runāt, izriet no pieņēmuma, ka mūsu lietotie apzīmējumi nebūt nav neitrāli, bet atspoguļo noteiktas varas attiecības. Piemēram, nav vienalga, vai mēs mežabrāļus sauksim par teroristiem vai nacionālajiem partizāniem – kaut arī tīri faktoloģiski varētu lietot abus apzīmējumus. Tādēļ par to, kā mēs dēvējam noteiktas cilvēku grupas, ir vērts piedomāt. Ja mēs vēlamies dzīvot racionālā sabiedrībā, kurā cilvēki risina kopīgās problēmas ar publiskas diskusijas palīdzību, mums varbūt nevajadzētu lietot apzīmējumus, kuri apzināti aizvaino kādu līdzpilsoņu grupu. Šajā ziņā normāls, demokrātisks diskurss patiešām neparedz, ka mēs publiski dēvēsim ebrejus par žīdiem, gejus par p***riem vai krievus – par okupantiem. Tas vienkārši nav pieņemami no demokrātijas pamatprincipu viedokļa, jo pārkāpj dažādu sabiedrības grupu savstarpējas sadzīvošanas normas. Ja "politkorektums" nozīmē normu, kas prasa izvairīties no citu sabiedrības grupu apzinātas aizvainošanas, tad tā ir pareiza un vajadzīga lieta. To, kā mērīt aizvainojumu un kas nosaka, kurš apzīmējums ir aizvainojošs un kurš – ne, ir strīdīgs jautājums. Taču prima facie ir apzīmējumi, kurus citādi kā apvainojumus vienkārši nevar uztvert. Man, piemēram, ir liekais svars; taču, ja kāds mani publiski nosauks par tusni, es to neuztveršu kā "aicinājumu laboties" "ceha" garā, bet gan kā vēlmi mani apvainot un uz visiem laikiem pārtraukt jebkādu komunikāciju ar mani. Ja demokrātija nozīmē to, ka dažādas sabiedrības grupas kopīgā komunikācijā risina kopīgas problēmas, tad nepārprotami aizvainojoši apzīmējumi patiešām nav savienojami ar demokrātisku iekārtu.

Protams, ir robežgadījumi, kad apsēstība ar "politkorektiem" apzīmējumiem liedz adekvāti aprakstīt realitāti. Klasisks piemērs šeit ir runāšana par "starptautisko terorismu" "islāmistu terorisma" vietā. Tas rada maldīgu iespaidu, ka islāmam nav nekāda sakara nedz ar 11. septembri, nedz ar pēdējo gadu terora aktu vilni – kas ir gluži vienkārši meli. Runas par to, ka islāma terorisma saukšana īstajā vārdā aizvaino šo miermīlīgo reliģiju, ir, mazākais, dīvainas. Turklāt tas ir novedis pie situācijas, kad Rietumu politkorektās valdības nav pievērsušas pietiekamu uzmanību dažādu radikālo mullu propagandai pašās Eiropas valstīs, kuri faktiski gatavo ekstrēmistus un aicina uz džihādu pret "sapuvušajiem Rietumiem" par šo pašu Rietumu naudu. Šādā ziņā "politkorektums" patiešām ir noziedzīga prakse, kura būtu jāizskauž. Bet nevajadzētu iedomāties, ka te ir kaut kas jauns: "tiesības nosaukt" vienmēr ir bijusi politiskās cīņas arēna, un tas, vai tu kādu nosauksi par okupantu vai atbrīvotāju, vienmēr ir tava viedokļa leģitimitātes jautājums. Tiem, kam ir garāka atmiņa, es atgādināšu diezgan bezcerīgās diskusijas par Jāņa Urbanoviča formulu "Okupācija ir bijusi, bet okupantu nav". Ja atceramies, ar ko šī diskusija beidzās, kļūst skaidrs, kādam viedoklim latviešu sabiedrībā ir leģitīms svars.

Tas, ka demokrātiskam diskursam ir jāievēro noteiktas saskarsmes normas, manuprāt, ir pašsaprotami. Tas gan nenozīmē, ka demokrātijā nav vietas savstarpējiem apvainojumiem: ir – un pat ļoti liela. Taču, ticiet man, vislabākie apvainojumi izdodas, vismaz formāli nepametot politkorektā diskursa robežas. Tieši tajā ir Rietumu parlamentārās retorikas elegance: apvainot smalki un graciozi, pasakot tieši tik daudz, cik nepieciešams, – nevis runājot tajā valodā, kādā ar godāto "ceha" autoru bērnībā sarunājās viņa māte.

Jautājums, protams, kur meklēt un kā noteikt šīs saskarsmes normas. To var noteikt valsts – ar krimināltiesiskiem mehānismiem, ar kvotām, ar izglītības programmām un tamlīdzīgi. Taču to var atstāt arī sabiedrības pašorganizācijas ziņā, ļaujot sabiedrībai pašai apjēgt – publiski saukāt sievietes par bābām vai apgalvot, ka visi čigāni ir zagļi, nav civilizētas sabiedrības cienīgi. Tāpat es nedomāju, ka, ļaujot atklāti paust konservatīvu viedokli par homoseksuālismu vai geju laulībām, kaut kādā ziņā tiktu apdraudēta sabiedrības attīstība. Galu galā, tur jau slēpjas vārda brīvības jēga, ka ļaudīm ir iespējas paust (un dzirdēt) pat vistrakākos viedokļus. Ja jūsu progresīvā pozīcija nespēj izturēt publisku konfrontāciju ar oponentiem, tā, iespējams, nemaz nav tik droša. Protams, var mēģināt diskursu regulēt valstiski – un to arī bieži dara, ar dažādiem "naida runas" regulējumiem un tamlīdzīgi. Taču tieši šī valsts iesaistīšanās diskursa regulēšanā un protekcija noteiktām grupām diemžēl ved pie jaunām problēmām. Tās stimulē arvien jaunu mazākuma grupu rašanos, kurām cīņā par valsts atbalstu ir izdevīgi stilizēt sevi kā kulturālas apspiešanas upurus. Ar politisku protekciju bieži tiek kompensētas reālas problēmas, kad kāda grupa prasa no valsts piespiedu mehānisma to, ko sabiedrība no brīva prāta tai laikam gan nedos: proti, viennozīmīgi labu reputāciju.

Klīst baumas, ka Latvijā esot aktivizējušies ļaudis, kas sevi uzskata par liberāļiem. Būtu interesanti dzirdēt, kā šie ļaudis redz valsts lomu liberālā sabiedrībā. Galu galā, liberālisms vēl nesen nozīmēja ticību sabiedrības pašorganizācijai un orientāciju uz indivīdu, nevis grupu tiesībām. Šodien turpretī tas daudzviet nozīmē mešanos palīgā jebkurai grupai, kurai izdodas pārliecināt varu par pagātnes diskriminācijas baisajām sekām. Citiem vārdiem, mūsdienās liberālisms nenozīmē tikpat kā neko.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13