"Liepājas metalurgs" no ziņu virsrakstiem nepazūd jau kopš 2013. gada sākuma. Šobrīd tas lūdz sākt tiesiskās aizsardzības procesu [1], bet Kirovs Lipmans ir atklājis, ka interesi iegādāties kompāniju ir izrādījis Rosenergomaš [2]. Savu iniciatīvu iegādāties uzņēmumu ir pauduši arī Daļpolimetall [3]. Patiesie problēmas cēloņi ir meklējami jau pirms vairākiem gadiem, kad uzņēmums vērsās valdībā, lūdzot garantēt liela apmēra kredītu tehnoloģiju iepirkšanai. Valdībai bija grūti atteikt vienam no Latvijas lielākajiem un "joprojām ražojošajiem" uzņēmumiem, kas, kā vēsta leģendas, gandrīz visi ir izzagti un prihvatizēti, sabrūkot PSRS. "Liepājas metalurga" lūgums tika apstiprināts, un jaunās elektriskās krāsnis iepirktas. Taču nu notikumu ķēdīte ir attīstījusies:
1. Šī gada janvārī "Liepājas metalurgs" protestē pret elektrības iepirkumu, paziņojot, ka uz laiku pārtrauc maksāt "Latvenergo" obligātā iepirkuma komponenti (OIK), par ko 2013. gadā, saskaņā ar uzņēmuma aprēķiniem, būšot jāmaksā ap 9 miljoniem latu. Uzņēmuma vadītājs Saeimas sēdē arī norādīja, ka "[šo] maksājumu dēļ nav iespējams palielināt algas darbiniekiem, lai gan tiek runāts, ka tās jāpaaugstina, lai cilvēki nebrauktu prom". Darbinieki pieprasa uzņēmumā ierasties četriem ministriem, lai sniegtu paskaidrojumus [4].
2. "Liepājas metalurgs" valdībai pieprasa atbrīvot viņus no OIK maksāšanas, kā arī ļaut pārkreditēt valsts galvoto aizņēmumu, citiem vārdiem sakot, – aizņemties vēlreiz, lai segtu iepriekšējo aizņēmumu.
3. Martā "Liepājas metalurga" pārstāvji vēršas valdībā ar lūgumu pēc 57,6 miljoniem. Valdība skata lūgumu, bet vēlāk noraida to, pamatojot, ka nauda būtu jāiegulda pašiem itin turīgajiem uzņēmuma īpašniekiem [5].
4. Straujāk notikumi attīstās maija vidū, kad Valsts policija veic plašu kratīšanu gan uzņēmuma telpās, gan arī vadības dzīvesvietās [6].
5. "Liepājas metalurgs" maija beigās iesniedz tiesiskās aizsardzības lūgumu. Izskan viedokļi, ka tā ir tikai laika novilcināšanai pirms maksātnespējas procesa sākšanas.
"Liepājas metalurgs" ir sentimentāls piemērs 20. gadsimta rūpniecībai, kas pasaulē palēnām pārceļas uz zemāku izmaksu valstīm. "Liepājas metalurgs" kā tāds aizlaiku dinozaurs ir izvilcis līdz pat šodienai. Atšķirībā no pārējiem dinozauriem, kas gandrīz reizē sabruka 90. gadu sākumā, tagad tas ir vienīgais, kurš visiem dzirdami mokās pirmsnāves agonijā. Problēma – sabiedrības skatījumā tā ir īstā ražošana, kādu valsts pietiekami neveicina. Mazāki (lai arī daudzskaitlīgāki), elastīgāki un moderno tehnoloģiju balstīti uzņēmumi ir sabiedrībai grūtāk pamanāmi. Liela nozīme ir arī tam, ka uzņēmums nodarbina salīdzinoši lielu iedzīvotāju daļu Liepājā, kas jau tā nav minama starp ekonomiski veiksmīgākajām Latvijas lielajām pilsētām.
Dinozaurs ir laba līdzība, lai runātu par šo uzņēmumu, kura saimniekošanas metodes nav gājušas līdzi laikam. Kamēr tirgū ir pieprasījums pēc ražotā produkta vai pakalpojuma, tikmēr ir viegli strādāt, kā pagadās. Augošu cenu situācijā pircējs atradīsies arī diezgan viduvējam produktam. Pieprasījums pēc metalurģijas produkcijas pirmskrīzes gados ir bijis pietiekami labs, arī ražošanas izmaksas Latvijā bija zemākas nekā Rietumeiropā. Tādēļ "Metalurgs" tīri ciešami varēja vilkt dzīvību uz priekšu, nesakārtojot uzņēmuma pārvaldi, neieviešot mūsdienīgu, loģisku un efektīvu uzņēmuma pārvaldes sistēmu. Modernā elektrisko krāšņu tehnoloģijas ieviešana patiesībā ir vēsturisks pārpratums, kas varēja tikt ieviests, vienīgi pateicoties valsts atbalstam.
Par vāju un nemākulīgu uzņēmuma vadību ir izteicies viens no lielākajiem "Liepājas metalurga" akcionāriem Kirovs Lipmans, tā ir secinājuši valdības pārstāvji, tā var noprast arī no intervijām ar uzņēmuma darbiniekiem, kuri atklāj, ka par uzņēmuma nedienām uzzina tikai no plašsaziņas līdzekļiem. Nopietnas ir arī apsūdzības uzņēmuma ļaunprātīgā novešanā līdz bankrotam, bažas par necaurspīdīgiem naudas pārskaitījumiem vieniem kreditoriem, kamēr citi paliek ar garu degunu.
Par nemākulīgas vadības aspektu var uzskatīt arī akcionāru (kas ir uzņēmuma politikas noteicēji) ķīviņus, kuri neļauj bez lieka trokšņa un valsts iesaistīšanas risināt uzņēmuma problēmas un kuros kuriozā kārtā ir iesaistīts arī pats Lipmans.
Ja līdzīgas nedienas vajā nelielus uzņēmumus, tad radītās problēmas valsts mērogā nav manāmas. Uzņēmums vai nu velk savu dzīvību, vai bankrotē, darbiniekiem izklīstot pie konkurentiem. Savukārt viena liela un slikti pārvaldīta uzņēmuma gals vai pat nelielāka sazvārošanās uzreiz būtiski ietekmē veselas pilsētas un pat valsts labklājību un attīstību. Bez darba paliek simtiem, pat tūkstošiem darbinieku.
Nav jau tā, ka metalurģijas speciālisti Latvijā un Kurzemes reģionā nebūtu vajadzīgi. Gluži otrādi, darbinieku trūkums šajā jomā ir viens no izteiktākajiem. Darbiniekus meklē Jelgavā, arī Kurzemes pilsētās [7]. Tomēr ir dažādas strukturālas problēmas, kas apgrūtina darbinieku pārvietošanos.
Pirmkārt, vieglai pārbraukšanai ar visu iedzīvi nav gatavs ne nekustamo īpašumu tirgus, ne pakalpojumu sniedzēji. Pārvākšanās ir dārga, ar nelielajām rūpnīcas darbinieku algām tas ir grūti paveicams uzdevums.
Otrkārt, iespējas īslaicīgi iekārtoties dzīvot tuvāk darbavietai tikpat kā nepastāv, jo nelielajās pilsētās nav lētu nakšņošanas iespēju. Lielāki uzņēmumi kopmītnes varētu organizēt paši, bet mazāki uzņēmumi ar pašvaldības starpniecību varētu iekārtot tuvu rūpnīcu rajoniem lētas kopmītnes. Tāda dzīvošana būtu diezgan lēta, pat ja uzņēmumi nekompensētu radušos izdevumus.
Treškārt, pašvaldības nemaz nav ieinteresētas rūpniecības attīstīšanā savā teritorijā. Nodokļu ieņēmumi viņiem ir no pašvaldības teritorijā deklarētajiem iedzīvotājiem, bet kopmītnēs dzīvojošie diez vai deklarēsies. Kamēr saglabāsies šāda nodokļu ieņēmumu pārdales sistēma, uz lielām reklāmām redzēsim "deklarējiet dzīvesvietu mūsu pašvaldībā", nevis "nāciet strādāt mūsu pašvaldībā".
Ceturtkārt, arī paši cilvēki Latvijā diezgan kūtri maina savu dzīvesvietu, ja esošajā pasliktinās dzīves un darba apstākļi. Iespējams, šīs ir totalitārisma sistēmas sekas – Latvijā ilgstoši nozīmīgākos ekonomiskos lēmumus pieņēma valsts, un daudzi iedzīvotāji joprojām neizprot, ka personisko labklājību visvairāk ietekmē pašu spēja saskatīt dažādas iespējas un spēja tās izmantot. Tādēļ cilvēki tā vietā, lai dotos labāka darba un dzīves meklējumos uz citām pilsētām, izvēlas kūtri sēdēt bez darba savā pilsētā vai pa iestaigātu taciņu doties pie paziņām uz ārzemēm.
"Liepājas metalurgs" ir lielisks piemērs tam, ka nepietiek priecāties par ražošanu un darbavietu radīšanu vai saglabāšanu valstī, reģionā, pilsētā. Rūpniecība, tāpat kā valsts ekonomiskā attīstība kopumā, ir jāvirza vēlamā virzienā, iespēju robežās neitralizējot riska faktorus – nezināmus, apšaubāmas naudas izcelsmes vai vienkārši uzņēmējdarbību nepārzinošus investorus. Tuvie Austrumi, Ķīna, Krievija ir reģioni, kuros pēdējos gados ir parādījies daudz naudas, bet uzņēmējdarbības kultūra nav paspējusi tai tikt līdzi. Tādēļ uzņēmumi, kuru īpašnieki un finansējums nāk no šīm valstīm, kopumā ir pakļauti daudz lielākam nestabilitātes riskam un avantūriski, emocionāli vai savtīgi pieņemtiem lēmumiem. Tas ir riskants kapitāls, un arī mēģinājumi pārdot lielus Latvijas uzņēmumus ("Latvijas Krājbanka", Ķemeru sanatorija, tagad "airBaltic" u.c.) ir uzskatāmi par riskantiem. Jā, var izdoties, var pirmajā brīdī šķist, ka viss iet labi, tomēr nekad nevar zināt, kurā brīdī īpašniekam mainīsies prioritātes vai, viņam nomirstot, visi lielie investīciju plāni vienkārši izsīks kā ūdens Arābijas smiltīs.
Ne mazāka nozīme ir arī ražošanas profilam. Vai mēs gribam, lai mūsu bērni kļūst par metinātājiem, stikla pūtējiem, šuvējiem, pavadot visu mūžu šādos darbos? Tas ir, strādājot fiziski smagās un pat kropļojošās profesijās, kuru nodarīto kaitējumu pat izcila veselības aprūpe spēj kompensēt tikai daļēji? Vai ir vērts vispār nopietni domāt par tādu ražošanas nozaru attīstību, kurās ražoto produktu var viegli nokopēt Ķīnā, Indijā vai citā zemu izmaksu valstī, ar kuras algu līmeni nekad nespēsim konkurēt?
Vai varbūt tomēr labāk būtu attīstīt izglītību un popularizēt tās nozīmību, lai mūsu bērni varētu sēdēt ērtos, ergnomiskos biroja krēslos un apkalpot tehnoloģiski sarežģītas iekārtas?
[1] "Liepājas metalurgs" lūdz sākt tiesiskās aizsardzības procesu. FinanceNet, 27.05.13 http://financenet.tvnet.lv/zinas/465609-liepajas_metalurgs_ludz_sakt_tiesiskas_aizsardzibas_procesu
[2] Pankovska, E., Lēvalde, V. Rosenergomaš pauž gatavību iesaistīties "Liepājas metalurga" glābšanā. DB.lv, 10.06.13. http://www.db.lv/razosana/papildinats-rosenergomas-pauz-gatavibu-iesaistities-liepajas-metalurga-glabsana-395335
[3] Par "Liepājas metalurga" iegādi interesējas Krievijas "Daļpolimetall". Delfi.lv, 10.06.13 http://www.delfi.lv/bizness/uznemumi/par-liepajas-metalurga-iegadi-interesejas-krievijas-dalpolimetall.d?id=43390145
[4] Pieprasa četru ministru vizīti "Liepājas metalurgā". DB.lv, 22.01.13 http://www.db.lv/razosana/papildinata-pieprasa-cetru-ministru-viziti-liepajas-metalurga-386452
[5] "Liepājas metalurga" akcionāriem prasa investēt 25 miljonus. IR.lv, 16.04.13 http://www.ir.lv/2013/4/16/liepajas-metalurga-akcionariem-prasa-investet-25-miljonus
[6] Policija veikusi kratīšanas "Liepājas metalurga" vadības un akcionāru dzīves vietās un darba kabinetos. IrLiepāja, 14.05.13 http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/kriminals/policija-veikusi-kratisanas-liepajas-metalurga-vadibas-un-akcionaru-dzives-vietas-un-darba-kabinetos/
[7] LM: Daļu "Metalurga" darbinieku varētu nodarbināt Jelgavā; uzņēmuma dēļ var ciest pensionāri. DB.lv, 22.05.13 http://www.db.lv/razosana/lm-dalu-metalurga-darbinieku-varetu-nodarbinat-jelgava-uznemuma-del-var-ciest-pensionari-394103
3