Par Deivida Leiča filmu "Eksplozīvā blondīne", 2017
Mazliet vairāk nekā pirms mēneša Alise Zariņa recenzijā par Petijas Dženkinsas "Brīnumsievieti" nosauca to par "mazu soli uz priekšu" (patiesībā tas ir recenzijas nosaukums) procesā, ko varētu raksturot kā pārdomātu sievietes tēla integrāciju Holivudas masu kino ražošanas štampu pavārgrāmatā (mans neveiklais formulējums). Lai arī, manuprāt, "Brīnumsieviete" nav īpaši izdevusies ne kā filma, ne kā varbūtēja feministiska manifestācija (vēl viens neveikls formulējums), būtu muļķīgi ignorēt tās lieliskos panākumus kritiķu un skatītāju vidū, kas visdrīzāk bija pārsteigums arī pašiem tās veidotājiem un studijai. Nenoliedzami, simpātiskā galvenā varone šeit ir viena no veiksmes atslēgām. Tas gan nozīmē drīzāk nevis to, ka skatītāji ir kaut kā īpaši izslāpuši pēc action filmām ar spēcīgiem sieviešu tēliem galvenajās lomās, bet vienkārši gatavi pieņemt šādu kino tikpat labi kā nesalīdzināmi plašāk pārstāvēto maskulīnās ievirzes produkciju. Nevajadzētu gan domāt, ka pēdējo gadu laikā sākusies nez kāda feminisma revolūcija, vairāk jau maiga renesanse, jo kā tad paliek ar tādām kinovaronēm kā Elena Riplija un Sāra Konora vēl no 70.–80. gadiem, un iespējams nosaukt vēl veselu lērumu filmu ar spēcīgiem sieviešu personāžiem centrā, tiesa, lielākā daļa tomēr tapusi 21. gs. Muļķīgā kārtā problēma slēpjas tajā, ka Holivuda nevis baidās uzņemt šādas filmas, bet gan ļoti reti spēj izdarīt to kaut cik jēdzīgi. Pēc tam, kad tapuši tādi kinematogrāfiski atkritumi kā "Supermeitene", "Lara Krofta", "Elektra", "Eona Fluksa" un, ak jā, "Kaķsieviete" (dēvēta par vienu no visu laiku sliktākajām filmām), nav nekāds brīnums, ka ne pārāk attapīgie studiju darboņi nospriež – skaidrs, tātad skatītājs nav gatavs filmām, kurās sievietes solo gājienā izglābj dienu. Protams, ka ir, tikai, lūdzu, neturiet cilvēkus par pilnīgiem idiotiem. Lai arī identiski draņķīgas kvalitātes filmu par vīriešiem ir saražots n-tās reizes vairāk, tomēr proporcionāli arī augstvērtīgās produkcijas ir vairāk, un vienkāršā matemātika šeit ir tik vienkārša, ka reti kuram no lielo studiju menedžeriem rodas vēlme paraudzīties uz šiem procesiem dziļāk.
Nelielu sprādzienu pirms diviem gadiem izraisīja Džordžs Millers, kuram populārā, paša radītā postapokalipses dēkaiņa Trakā Maksa filmu sērijas jaunākā turpinājuma iepakojumā izdevās izklaides alkstošajai publikai "iebarot" sāgu par tuksneša karalieni Furiosu, kura šobrīd atzīta par vienu no spilgtākajām sieviešu kārtas varonēm kinovēsturē. Režisors un scenārists Millers veica viltību, pašu Maksi aizstumjot otrajā plānā, bet centrā ievietojot visnotaļ feministiski ievirzītu, mazliet deklaratīvu vēstījumu par sieviešu tiesībām būt brīvām un neatkarīgām no trakajiem, vardarbīgajiem večiem, kas valda pār ciešanu pārņemto pasauli. Filmas darbība norisinās tāltālā nākotnē, tomēr tajā attēlotā situācija, lai cik groteski iezīmēta, ir cieši saistīta ar pašreizējo realitāti (ņemiet vērā, ka filma tapusi vēl pirms Trampa u.c. jaunākajām globālajām kataklizmām). Iespējams, tieši "Trakā Maksa" panākumu iedvesmota, Šarlīze Terona nolēmusi teju vienpersoniski pārņemt grožus action žanrā – vēl gluži nesen viņa spēlēja galveno ļaundari (!) jaunākajā "Ātrs un bez žēlastības" sērijā, bet nupat kinopasauli satricināja viņas atgriešanās galvenās varones ampluā izbijušā kaskadiera Deivida Leiča režisētajā Aukstā kara spiegu trillerī "Eksplozīvā blondīne".
Domāju, par šo filmu ir vērts runāt tieši iepriekš pieteiktajā kontekstā, taču ne jau tādēļ, ka tā būtu satricinājusi pasauli tikpat veiksmīgi kā "Trakais Makss: Skarbais ceļš" vai "Brīnumsieviete". Pilnīgi pretēji – "Eksplozīvā blondīne" diemžēl ir ceļojums laika mašīnā atpakaļ iepriekš pieminētajā kinematogrāfisko atkritumu izgāztuvē. Šoreiz tas tiešām ir nepatīkams pārsteigums, zinot, ka šis ir pašas Teronas "mīļprojekts", kuru viņa producējusi kopā ar citiem entuziastiem, izmisīgi meklējot finansējumu un beigās uzņemot filmu nelielas studijas paspārnē par salīdzinoši smieklīgiem 30 miljoniem dolāru. Ja gadījumā nezināt, tad filmas pamatā ir Entonija Džonsona komiksu grāmata "Visaukstākā pilsēta" un stāsts vērpjas ap MI6 spiedzi Lorēnu Brotoni, kuru vadība nosūta slepenā misijā uz Berlīni atgūt no cita, VDK nogalināta aģenta nozagtu slepeno aģentu sarakstu. Vārdu sakot, sižets ir spiegu trilleru klasika, atcerēsimies kaut vai Braiena de Palmas "Neiespējamo misiju" un neseno Džeimsa Bonda sēriju "Skyfall". Taču ne jau sižets šeit ir centrā, bet galvenās varones personības un apbrīnojamo cīņas spēju demonstrācija uz eleganti stilizēta 80. gadu fona, kā to ļauj noprast filmas reklāmas materiāli. Šis izteikums patiesībai atbilst tikai daļēji.
"Eksplozīvā blondīne" ir kārtējais atgādinājums, ka sakarīgs scenārijs dažreiz ir nepieciešams pat trulam bojevikam, bet noprotams, ka autori savu veikumu vēlas novietot uz augstāka plauktiņa, iespējami tuvu "mākslas" kategorijai. Šajā brīdī sākas problēmas, jo tieši pats Lorēnas tēls, kam būtu jākļūst par filmas smaguma centru, ir absolūti tukšs un neraisa ne līdzpārdzīvojumu, ne interesi par turpmāko notikumu gaitu. Terona cenšas no sirds, un atliek tikai apbrīnot aktrises spējas izturēt smago treniņu režīmu (tostarp sparingus ar Kianu Rīvsu, kurš tobrīd gatavojies lomai "Džona Vika" turpinājumā) un prasmīgi izmantot cilvēkam pieejamo kaujas mākslu un ieroču arsenālu, tomēr šīs īpašības arī paliek atmiņā kā spilgtākās. Ak jā, vēl mēs uzzinām, ka viņa vienmēr saglabā vēsu seksapīlu (pat ar zilumiem uz sejas), ka viņai patīk gan meitenes, gan puiši un ka viņa spēj lielos daudzumos patērēt degvīnu un cigaretes (tas gan, manuprāt, ir krasā pretrunā ar viņas izcilo fizisko sagatavotību, bet lai nu šoreiz paliek). Vēl viņa ir arī viltīga, jo beigās visus apčakarē. Tas arī viss – ne mazākā izcelsmes stāsta, nekādu refleksiju par Lorēnas vēlmēm/plāniem/izjūtām, nekādu "normālu" attiecību ar citiem personāžiem. Nezinu, vai vainojams komiksa pirmavots vai arī scenārista slinkums, taču visi personāži "Eksplozīvajā blondīnē" ir vai nu karikatūras, vai arī neizbēgami kļūst par ilustrāciju Teronas sitienu iedarbībai. Pat Džeimsa Makevoja ar acīmredzamu baudu nospēlētais dubultaģents Deivids būtībā ir tikai Lorēnas vīriešu dzimtes kopija, kura spilgtākās īpašības ir spēja patērēt vēl lielāku alkohola un tabakas daudzumu. Tas, ko filmas veidotāji šeit izdara ar Teronas personāžu, ir vistīrākā ekspluatācija, kas izpratnē par spēcīgu sievietes tēlu atgādina 60.–70. gadu "B" klases filmas ar puskailām amazonēm un sievietēm vampiem. Nepārprotami, Lorēnas tēls ir apzināti sastiķēts kopā no dažādām popkultūras un žanra klišejām – tāpat kā visa filma –, taču autori nevienu brīdi nemēģina ar šīm klišejām spēlēties, pārvarēt rāmjus un izlauzties kādā nebūt metalīmenī vai atrast šajā "ūber" stilīgumā cilvēciskuma atliekas. Tā vietā, lai kļūtu par Furiosu 2, Lorēna skatītāja atmiņā paliek vien kā pusaudžu "slapjais sapnis" – superseksuāla supersieviete, kurai iespējams sadauzīt seju, bet ne dvēseli. Koncepcijas līmenī tā ir viena no galvenajām filmas problēmām – no vienas puses, viss redzamais ir tīrs kičs, no otras – ieguldīts ne mazums pūļu, lai notiekošo mēģinātu pasniegt kā ticamu un nopietnu, brīžiem pat traģisku. Šie divi modi savā starpā sadzīvo ļoti slikti.
Baidos, ka Deivids Leičs, kurš slavu iemantoja kā viens no "Džona Vika" pirmās daļas režisoriem, šoreiz ir pārvērtējis savas mākslinieciskās spējas, un, neskatoties uz patiesi iespaidīgo 10 minūtes garo cīņas ainu kāpņu telpā, neskatoties uz simetriskajām, ar neona krāsām piesātinātajām attēla kompozīcijām un nemitīgi dārdošo 80. gadu popdziesmu diskotēku, neskatoties uz kultūras atsaucēm (kautiņš kinoteātrī ar Tarkovska "Stalkeru" fonā un apšaude Visocka griezīgā dziedājuma pavadījumā), neskatoties uz visiem obligātajiem spiegu nodevības, dubultnodevības un trīskāršās nodevības pekstiņiem, "Eksplozīvā blondīne" kā veselums ir garlaicībā aizvadītas divas stundas no dzīves.
0