Komentārs
26.11.2015

Lielie puiši vienosies

Komentē
0

Pēdējo nedēļu debates par to, vai cīņa pret Islāma valsti spiedīs Rietumus pievērt acis uz Kremļa agresīvo politiku, zināmā mērā var pārformulēt uz – līdz kādiem "augstumiem" pacelsies t.s. reālpolitikas cinisms? Un mazohistiski sparīgi apgalvot, ka robežu tam (cinismam) nav un nebūs.

Lai gan šādu tēzi apstiprinošu epizožu netrūkst, manuprāt, tēma fragmentējas vairākos atzarojumos, kurus lietderīgi aprakstīt nesaistīti.

Tradicionāli ar Rietumu pozīcijas "mīkstināšanu" saprot izmaiņas Krievijai noteikto sankciju modelī – sankciju nepagarināšanu, samazināšanu, atcelšanu utt. Šādam solim neapšaubāmi būtu liela simboliska nozīme – jo īpaši Krievijas publikas apstrādāšanā ("Rietumi sapratuši savu kļūdu"). Tomēr reāli tas neko būtisku nemainītu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, fiziskās un juridiskās personas Krievijā, kuras skar sankcijas, ir atradušas veidus (piemēram, izveidojot atvasinātas struktūras Eiropas dalībvalstīs), kā ierobežojumus apiet. Otrkārt, sankciju režīma izmaiņas neko fundamentāli nelīdzētu Krievijas ekonomikai, kas saskaras ar strukturālām problēmām. Mazliet vulgarizējot, ja tev budžeta ieņēmumi ir tik lielā mērā atkarīgi no uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmām pozīcijām, ja tev ekonomikas vitalitāti bremzē autoritārs politiskais režīms, tad vidējā un ilgtermiņā sankciju atcelšana tev neko nedos. Treškārt, Krievijas vara pēdējo gadu laikā ir tik krāšņi sevi parādījusi, ka daudzi ārvalstu investori neieguldīs šajā valstī arī pēc sankciju atcelšanas. Pasaulē ir gana daudz valstu, pret kurām nekādas sankcijas nav noteiktas, tomēr to iekšējie procesi un spēles noteikumi ir tik neprognozējami un nesaprotami, ka investori izlemj labāk neķēpāties.

Tiek arī minēts, vai jaunais uzstādījums "Krievija – Rietumu sabiedrotais cīņā pret terorismu" nenozīmēs, ka Rietumi nodod Ukrainu tās konfliktā ar Krieviju. Pieļauju, ka virkne Eiropas valstu būtu gatavas ne tādu vien krupi norīt, tomēr konkrētajā gadījumā jāņem vērā Ukrainas mērogi. Tas izklausīsies ārkārtīgi ciniski, bet – nav grūti iedomāties, ka Kremļa un Rietumu aizkulišu vienošanās rezultātā Krievija nostiprina savu ietekmi tādā nelielā valstī kā Moldova, tomēr Ukraina ir Ukraina. Pārāk daudz asiņu izliets, objektīvi ir pārāk daudz cilvēku pašā Ukrainā, kuriem kļūšana par Krievijas satelītu nav pieņemama. Pārāk liels kumoss.

Līdz ar to tā, protams, būs izcila cūcība, ja Rietumi mēģinātu savās kombinācijās kā tirgošanās objektu izmantot atbalstu (vai tā mazināšanu) Ukrainai; protams, Austrumeiropai un Centrāleiropai ir jādara viss, lai tas nenotiktu, tomēr manā subjektīvajā skatījumā Ukraina ir sasniegusi to posmu savā vēsturē, kad tā vairs nav gatavi fatālistiski uztvert sevi kā "bandinieku".

Tātad, pat ja Eiropa mainīs savu retoriku Kijevas un Maskavas konflikta novērtējumā, Ukraina tiks galā. Attiecīgi, ja Eiropas politiskā elite izvēlas būt liekule, lai tā būtu – vienīgais, kas būtu svarīgi, ir, lai Eiropa nesāk piespēlēt Krievijai situācijās, kad Kremlis pret Ukrainu lieto energoresursu piegādes kā šantāžas instrumentu.

Viens no faktoriem, kas varētu veicināt Rietumu lielāku pieļāvīgumu attiecībās ar Putinu, ir skaudrā patiesība, ka šis cilvēks Krieviju vadīs vēl vismaz tuvākos desmit gadus. Jūs varat noteikt sankcijas, pagriezt muguru, iesaldēt kontaktus utt. ar kādu režīmu, ja runa ir par gadu, trim, labi, pieciem, bet, ja šis laika nogrieznis ir tik garš, tas kļūst problemātiski. Var, protams, iebilst, ka pret, piemēram, Dienvidāfriku savulaik noteiktās starptautiskās sankcijas bija spēkā desmitgades, tomēr tie diez vai ir salīdzināmi gadījumi.

Vai prognozes par tik ilgu Putina atrašanos pie varas ir pamatotas? Rietumu analītiķi ir diezgan naski uz režīma vājo vietu atzīmēšanu, tomēr es vairāk uzticos ekspertiem pašā Krievijā. Un, lūk, šomēnes (19. novembrī) Maskavas Kārnegī centrā notika diskusija par to, vai kādas reformas būtu iespējamas Krievijā pēc 2018. gada. Respektīvi, neviens no klātesošajiem vietējiem ekspertiem vispār neapšauba to, ka a) Putins tiks atkārtoti ievēlēts par prezidentu 2018. gadā un b) līdz tam nekādas liberalizācijas pazīmes nav gaidāmas. Runa ir par 2018.–2024. gadu (daži "optimisti" pat analizēja modeļus, kā Putins pēc 2024. gada atbilstoši šobrīd spēkā esošajai likumdošanai būs spiests vienu pilnvaru termiņu atkal izlaist, lai atgrieztos...).

Citiem vārdiem sakot, ja sankciju un Ukrainas gadījumā Rietumu politiķu iespējamo piekāpšanos Kremlim nosodīt nav grūti, tad, atklāti sakot, patiešām grūti modelēt iespējamo rīcību, ja rīcības "objekts", lai kā viņš tev nepatīk, rēgosies acu priekšā vēl sasodīti ilgi.

Var iebilst, ka jebkādus mēģinājumus tuvoties Kremlim no Eiropas (piemēram, Francijas prezidenta) puses "apcirpa" šīs nedēļas incidents, kad NATO dalībvalsts Turcija notrieca Krievijas militāro lidmašīnu. Tomēr man šķiet, ka arī NATO šo nepieredzēto konfliktsituāciju centīsies maksimāli ātri "paslaucīt zem tepiķa", turklāt nav skaidrs, vai Turcijas valdības rīcības auditorija nav primāri iekšējā publika. Prezidentam Erdoganam pēc viņa partijas uzvaras nesenajās vēlēšanās lolotais mērķis – lielākas prezidenta pilnvaras – ir kļuvis sasniedzamāks, un te lieti noder "stingrās stājas" demonstrēšana. Ja Erdogans cerētās pilnvaras iegūs, pieļauju, arī viņa retorika un politiskie žesti mainīsies.

Līdz ar to var prognozēt – lai ko šobrīd paustu Rietumu politiķi –, ka kaut kāda tuvināšanās ar Putina režīmu notiks. Tomēr tas, iespējams, nav jāuztver tik dramatiski, lai lietotu kategorijas "aizmuguriskas vienošanās", "Minhene" utt. Proti, vienošanās fokuss ir ļoti instrumentāls, un te mēs arī nonākam pie jautājuma, vai tad tiešām Rietumi nevar militārajās operācijās pret islāma teroristiem iztikt bez Krievijas? Var, bet neaizmirsīsim, cik izdevīgs pašiem Rietumiem ir šāds sabiedrotais – nedz tam jārēķinās ar opozīciju parlamentā (kā britu premjeram), nedz vispār kādam jāatskaitās (piemēram, par cilvēkresursu zaudējumiem). Putins neapšaubāmi centīsies iztirgot sev maksimāli daudz, tomēr, manuprāt, Rietumi konkrētajā kaulēšanās epizodē ir ar labākām "kārtīm" (kaut vai tāpēc, ka arī pašam Putinam pēc Krievijas pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanas iekšpolitiski nepieciešamas kaut kā reaģēt). Jautājums, protams, vai Rietumi savas priekšrocības mācēs izmantot.

Un – vēlos to atkārtoti uzsvērt – nekāds "atkusnis" Krievijas un Rietumu attiecībās nedz atrisinās Krievijas fundamentālās problēmas, nedz būs iemesls izmaiņām režīma raksturā. Tas spēj funkcionēt tikai kā autoritārs un nākamo "ienaidnieku" meklējošs.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!