Ir zināmi kvalitātes kritēriji, ar kuriem var droši rēķināties, apmeklējot režisora Vladislava Nastavševa iestudējumus – intelektuāla un daudzslāņaina izmantotās dramaturģijas interpretācija, metaforas, kuras darbojas teju instinktīvā līmenī, nenoliedzami sarežģīti un prasmīgi izstrādāti aktierdarbi, neiztrūkst pat izklaidējoši elementi. Uz pārējo Latvijas teātrī redzamo režijas darbu fona tas ir nenoliedzami spēcīgs starta komplekts, kurš piemīt arī pavasarī pirmizrādi piedzīvojušajam "Makbetam" Valmieras Drāmas teātrī. Vairāk nekā divas stundas garā Lielās zāles izrāde aiz sevis atstāj neizmērojamu tukšuma sajūtu.
"Makbets" ir pirmais Nastvševa iestudējums uz lielās skatuves, kurā neviļus var saskatīt līdzības ar 2012. gadā Nacionālajā teātrī Kirila Serebreņņikova uzvesto "Voiceku". Tas pēc pirmizrādes tika novērtēts kā eksperiments ar Nacionālā teātra Lielās zāles skatītāju. Arī Nastavševa "Makbeta" versija neatpaliek šajā ziņā un prezentē pie kvalitatīviem, tomēr klasiskiem uzvedumiem pieradušajai Valmieras publikai postmodernā teātra varēšanu.
Līdzīgi kā citās Nastavševa izrādēs scenogrāfija, lai gan šoreiz ne paša režisora veidota, tomēr ieturēta maksimāli askētiska. Tās autors ir Rudolfs Bekičs, kura radītais skatuves noformējums – vai, precīzāk, tā neesamība – ir viens no avotiem, kas piešķir "Makbetam" tā emocionālo vakuumu. Atveroties priekškaram, skatītāju zālei paveras skats uz Valmieras teātra skatuves B pusi – to, ko parasti slēpj dekorācijas – tumšas un tukšas sienas, uz kurām vietumis redzamas skatuvi apkures sezonā sildošo radiatoru rindas. Izrādes darbībai pa retam nepieciešamo mēbelējumu nodrošina teātra skatuves paceļamā grīda. Maksimālā scenogrāfiskā tīrība šajā gadījumā garantē to, ka katrs aktieru izmantotais priekšmets sevī nes būtisku simbolisko nozīmi.
Tiem, kuri "Makbetu" redzēja Mākslas festivāla "Cēsis 2013" ietvaros, jāņem vērā, ka tas tika piedzīvojis izmaiņas specifisko scenogrāfisko nosacījumu dēļ.
Šekspīra lugas sižets arī šajā gadījumā, līdzīgi kā Serebreņņikova interpretācijā par Bīhnera "Voiceku", ir tikai notikumu un darbību virkne, kura atklāj režisora iecerētās tēmas. Vietā būtu piezīme par klasikas nezūdošo aktualitāti, kura slēpjas precīzā cilvēka dabas attēlojumā. Tomēr Nastavševs kā parasti nav aprobežojies vien ar cilvēcisku vājību analīzi, bet paspējis paironizēt par modernās kultūras virspusējību un satura trūkumu, kā arī pievērsties jautājumam par mākslinieka attiecībām ar mākslas darbu un tā radīšanas procesu. Tā aktualitāte režisora daiļradē jau iezīmējās, Nacionālajā teātrī iestudējot Tenesija Viljamsa lugu "Pērnvasar negaidot".
"Alkas pēc varas un mīlestības" – vēsta izrādes apakšvirsraksts, sniedzot precīzu atslēgu uz "Makbeta" interpretāciju. Ingas Siliņas Lēdija Makbeta ir "māte", kurai nav lemts gūt piepildījumu mīlestībā, izauklējot bērnus. Ilgas un nepieciešamību pēc attiecīgā ieguldījuma izrādē simbolizē precīzi nomērīts klēpis mīksto rotaļlietu. Šis liktenīgais pagrieziens viņai liek "dzemdēt" sapni par vīra varenības izlološanu. Tās iedīgļus, kurus Makbets apraksta vēstulēs sievai, viņa apziņā ieviesušas nešpetnas raganas – karsējmeitenes. Viss tālāk notiekošais ir ellišķīgs ceļš uz šķietamo piepildījumu – Lēdija nebalsī izkliedz sāpes par zaudētajām cerībām un veldzē tās, pilotējot vīra ceļu uz varu, bet Makbets, sekojot sievas vadībai un raganu balsīm "no kafijas kārbas", pamazām kļūst par svēto mocekli.
Makbeta tēla būtības sadrumstalotību un nenoturību epizodiski iedzīvina četri no izrādes aktieriem – Inese Pudža, Anta Aizupe, Rihards Jakovels un Kārlis Neimanis. Par Lēdijas "vadītu" motociklu kļūst Riharda Jakovela Makbets, ikonisks ir Kārļa Neimaņa karalis – moceklis "Svētā vakarēdiena ainā", kurš uz galvas nes ērkšķu kroni. Izrādes epizodēs Makbets tā arī nekļūst par viendabīgu personību, eksistējot tikai kā iedomas – raganu pareģojumus – iemiesojošs simptoms dažādos indivīdos.
Makbeta alku upuri (ja neskaita pašu Makbetu un Lēdiju) izrādē ir trīs – visus vienā no iestudējuma variantiem spēlē pats režisors (citos gadījumos viņu aizvieto Aigars Apinis). Līdz ar Nastavševa parādīšanos uz skatuves skaidri iezīmējas arī otra izrādes tematika, kura saistīta ar mākslinieka un tā darba attiecībām. Grūti iedomāties, ka šai līnijai varētu būt vel spēcīgāks simbols par paša režisora atrašanos uz skatuves.
Tā Makbeta izdarīto slepkavību epizodes kļūst par spēli starp režisoru un aktieriem – kurš kuru? Katrs līķis šķiet lietisks pierādījums "makbetu" virsrokai šajā kaķa un peles cienīgajā rotaļā. Tomēr iespaidu par vinnestu padara aizdomīgu Nastavševa tēlotie upuri, kuri savā uzticībā aktieru – slepkavu komandai ir naivi lētticīgi, izpildot banālas aizgājušā gadsimta popdziesmas vai neveikli maršējot pa skatuvi spīguļiem noklātā tērpā un pārdesmit centimetrus augstās papēžkurpēs. Tieši tāpēc tikai likumsakarīgi šķiet, ka galu galā režisors ar mikrofona vadu bez žēlastības "pievelk" aktieriem skābekli.
Šķiet, par šādu iznākumu nešaubās neviens, kurš dzirdējis nostāstus par Nastavševa režijas stilu. Par to, cik daudz upuru prasījis "Makbeta" iestudējums, var izlasīt Valmieras teātra aktieru Elīnas Vānes un Mārtiņa Meiera sarunā svaigākajā "Teātra Vēstneša" numurā. Tomēr jāatzīst, ka augstās režijas prasības Valmierā ir atklājušas arī jaunu "zelta puisēnu" – Rihardu Jakovelu, kuram atvēlēta ievērojama Makbeta lomas daļa. Īpaši uzteicama ir viņa un Ingas Siliņas izspēlētā "motocikla" aina, kura grezno izrādes plakātus. Par aktiermeistarības mērauklu arī šajā Nastavševa darbā kalpo patiesums pret skatītāju – kritērijs, kurš nešaubīgi tiek izpildīts.
Tukšums un bezcerības sajūta uzskatāmi par izrādes formas tīrības un epizodiskās sadrumstalotības subproduktiem, kuri piemīt izrādes pēcgaršai. Tomēr šie efekti vēl vairāk palielina vēlmi uzsvērt dažu atsevišķu ainu īpašo gleznainumu, kurš sniedz lai gan īsu, tomēr intensīvu estētisku baudījumu. No skatuves augšas krītošas mīkstās rotaļlietas, baltas papīra lapas un vienā no epizodēm – dramatiski un strauji skatuves dēļos ieurbies nazis, lampas gaismā uz plikās skatuves sienām projicētais Makbeta profils ar ērkšķu kroni… Bezgalīgs tukšums.
Iespējams, tieši sekmīgi radītās pēcgaršas dēļ Nastavševa "Makbets" nav izrāde, kura izpelnītos skatītāju sajūsmu. Līdzības ar Serebreņņikova "Voiceku" to ļauj ar vieglu roku iecelt lielās skatuves eksperimentu kārtā. Turklāt tās precīzā atbilstība Nastavševa izrāžu "starta komplektam" var radīt aizdomas par režisora nonākšanu radošajā plato. Tomēr "Makbets" vēlreiz labi atgādina, ka Vladislavs Nastavševs ir "neērto" sajūtu meistars, aicinot skatītāju interpretēt uz skatuves redzamo plašāk. Publikas izklaidēšana šajā reizē varēja arī izpalikt.
3