Recenzija
08.02.2016

Leo, Dieva dusmas

Komentē
4

Superhaips ir augstu gaisā uzservēts
No šī brīža man nekā nav žēl

Ozols

Par Alehandro Gonsalesa Injaritu filmu "Cilvēks, kurš izdzīvoja", 2015

Šobrīd, Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas priekšsajūtās (ceremonija notiks 28. februārī), ir gandrīz neiespējami rakstīt par Injaritu/di Kaprio kopdarbu, ignorējot ap to sacelto ažiotāžu vispasaules tīmekļa plašumos. Nudien, ja nebūtu noklausījies, padomātu, ka pašmāju hiphopa mākslinieks Ozols savu hitu "Superhaips" veltījis Leo jaunākajiem centieniem tikt pie "Oskara" (peldes ledainās krācēs, stundām ilga rāpošana pa sasalušu zemi, jēlu bizona aknu ēšana, nakšņošana miruša zirga vēderā utt. – tas viss ir aprakstīts krustu šķērsu). Savdabīgais anglicisms tik perfekti izsaka masveida vārīšanos ap dažnedažādiem filmas tapšanas aspektiem un kašķus starp radikāli noskaņotajām filmas pielūdzēju un nīdēju nometnēm, plus tam visam pāri interneta mēmu bezgalīgā plūsma par Leo aktierdarbu un attiecībām ar ekrāna partneri – grizli lāču mātīti (pirms filmas iznākšanas pat klīda baumas, ka lācis filmā izvaro Leo atveidoto traperu). Gandrīz vai prasītos šo vārdu likt recenzijas nosaukumā un analizēt nevis pašu filmu, bet gan tās atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos un radīto masu histēriju. Tomēr tas būtu netaisnīgi pret "Cilvēku, kurš izdzīvoja" (starp citu, diezgan neveikls latviskojums – vai "Izdzīvojušais" nebūtu ērtāks variants?), tāpēc turpinājumā daži vārdi par pērn oskarotā meksikāņu izcelsmes režisora jaunāko garadarbu un to, kā pret to veidot savu attieksmi.

Neesmu aizmirsis, ka decembra nogalē "Satori" publicētajā savā 2015. gada 10 labāko filmu topā iekļāvu arī "Cilvēku, kurš izdzīvoja", ko salīdzināju ar vācu kino leģendas Vernera Hercoga filmu "Agirre, Dieva dusmas": nevis stāsta, bet ar uzņemšanu saistīto grūtību un abu galveno varoņu – Klausa Kinska atveidotā konkistadora Agirres un di Kaprio atveidotā Glāsa – nepārvaramās apņēmības dēļ. Pēc pirmās noskatīšanās reizes trapera un pēddziņa Hjū Glāsa stāsts (gan mākslinieciskos nolūkos pamatīgi izmainīts – atriebības motivācijai viņam "pierakstīts" klāt realitātē neeksistējošs indiāņu izcelsmes dēls, kā arī mainīts atriebes sāgas noslēgums, kur Glāss piedod saviem pāridarītājiem) atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, kaut būtiskākos trūkumus piefiksēju jau tad. Tomēr atkārtota noskatīšanās ļāva uz filmu paraudzīties ar krietni vēsāku prātu, un būtiski bija arī apkārt virmojošie viedokļi, ar kuriem centos iepazīties pēdējo nedēļu laikā. Tas, ka lielākā daļa ārzemju presē publicēto recenziju autoru savus tekstus aizlāpa ar detalizētiem sižeta pārstāstiem uzskatāmi liecina par to, cik kārns gan pēc satura, gan pēc struktūras ir 12 (!) "Oskariem" nominētais kinodarbs, kuru tā veidotājiem izdevies izstiept veselu 156 minūšu ilgumā (gausais ritms sajūtu līmenī padara to vismaz divtik ilgāku). Jo kā gan lai vārdiem apraksta to, ko filmas labā paveic izcilais operators Emanuels Ļubeckis, – būtu jāraksta vesela varoņpoēma perfektās atskaņās un ritmā. Ļubeckis ir gatavs uz visu, lai neatkāptos no saviem varoņiem ne soli, un, pat ja šīs šķietami pārcilvēciskās pūles (lai izturētu ledusauksto ūdeni, operators valkāja sešas termoizturīgā apģērba kārtas, nerunājot par to, ka filmēja tikai dabiskā apgaismojumā arktiskos apstākļos, kur piemērots apgaismojums bija pieejams vien dažas stundas dienā) ietver zināmu pašmērķīgumu – ko var un droši vien vajag attiecināt uz visu filmu kopumā –, rezultāts uz lielā ekrāna izskatās neaptverami un neaprakstāmi satriecošs (te nenoliedzams nopelns arī izmantotajai "Arri" 65 mm digitālajai kamerai). Tiesa, ir lasīti viedokļi par to, ka režisora risinājums izmantot daudz tuvplānu klātbūtnes efekta radīšanai no kinematogrāfiskā viedokļa īsti nestrādājot un laupot filmai vizuālo izteiksmīgumu, tomēr pašos pamatos tā ir di Kaprio filma, un viņa ciešanu pilnās sejas izteiksmes, kamerā lidojošās siekalas un asinis un sāpēs/dusmās izvalbītās acis, kas aizpilda ekrānu no vienas malas līdz otrai, iedarbojas uz zemapziņas dzīlēm drīzāk fizioloģiskā līmenī (apmēram kā šausmu filmā redzamas cilvēku spīdzināšanas ainas), pat ja racionāli es apzinos, ko man mēģina iebarot. Tās ir ekspluatējošas metodes, taču man pret to nav iebildumu (galu galā – es tāpat kā daudzi skatos šo filmu, jo vēlos kaut daļēji nokļūt tur, kur galvenais personāžs, un izdzīvot to pašu, un nebūt nealkstu pēc obligātiem filozofiskiem prātuļojumiem), kamēr vien ir sajūta, ka šo paņēmienu patieso iedabu saprot un apzinās arī filmas autori, necenšoties tos maskēt ar mākslinieciskām pretenzijām. Diemžēl tādas pārliecības man nav.

Injaritu talants sabojāt potenciāli labas filmas ar pārlieku sprediķošanu un uzbāzīgu vēstījuma stūķēšanu skatītāja sejā ir labi zināms (skatīt kaut vai visādi citādi itin patīkamo "Putncilvēku", kā arī "Bābeli", "21 gramu" u.c.), turklāt visam pāri viņš vienmēr pamanās pārmest savu režisora egocentriskumu. "Cilvēks, kurš izdzīvoja" nav izņēmums, lai gan šoreiz viņa nepārprotamo vēlmi tikt pie slavas un atzinības (kopā ar fizisku ciešanu kāro zvaigzni di Kaprio) slāpē tas, ka filmas tapšanā ieguldītais darbs un tehniskā personāla ārkārtīgais talants tomēr ir acīmredzams un to nevar nenovērtēt. Es teiktu, ka Injaritu savu "Oskaru" par cilvēku mocīšanu ekstrēmos dabas apstākļos diez vai ir pelnījis, taču tos noteikti vajadzētu saņemt visai filmēšanas grupai, kas viņu ir spējuši izturēt un vienlaikus apliecinājuši savas prasmes augstākajā līmenī. Visuzkrītošākā Injaritu kļūda ir iekļaut filmas skarbi vienkāršajā naratīvā metafiziski simboliskas Glāsa vīziju ainas, kas uzkrītoši atgādina parodiju par Terensa Malika pēdējām filmām, taču īsti neko nedod filmas stāstam, tiek pasniegtas visnotaļ uzbāzīgā un pat banālā manierē (pēc principa – lūk, kas tev bija jāsaprot!) un padara tās ritmu vēl gausāku un nevienmērīgāku, turklāt pamanās sabojāt arī visādi citādi efektīgo beigu ainu. Maliku nepiesaucu nejauši – Injaritu vēlme sadarboties gan ar Malika izmantoto Ļubecki, gan ilggadējo viņa filmu mākslinieku Džeku Fisku rada aizdomas, ka Alehandro no visas sirds vēlas doties art-house leģendas pēdās, pat ja tas sevī ietver prastu stila kopēšanu bez skaidri apzināta mērķa. Ja Injaritu būtu apvaldījis savas "mākslinieka-vizionāra" ambīcijas un filmā ietverto vēstījumu par cilvēka un mežonīgās dabas attiecībām vai atriebības bezjēdzību mums nebakstītu ar pirkstu acī vai pārspīlētām metaforām, viņš, iespējams, būtu sapratis, ka "Cilvēks, kurš izdzīvoja" ir patiesi vizuāli iespaidīgs un tehniski perfekti izstrādāts izdzīvošanas-atriebības trilleris, kura elpu aizraujošās kaujas un bēgšanas ainas kļūst par vērtību pašas par sevi un, mazliet pieslīpējot scenāriju, tīri labi varētu iznest cauri arī režisoram svarīgo vēstījumu. Kāds lietotājs filmu vērtēšanas vietnē "Letterboxd" šo filmu raksturoja ar vārdiem, ka šādi varētu izskatīties tipisks Stīvena Sīgala bojeviks, ja katru tā kadru būtu veidojusi ļoti talantīgu cilvēku grupa, un šis šķietami humoristiskais apgalvojums nav tālu no patiesības. Tikai māc šaubas, vai vecais labais Stīvens saņemtu "Oskaru" par siekalu spļaušanu kamerā.  

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!