Foto - Daina Geidmane
 
Teātris
16.06.2017

Leļļu istabas noslēpumi

Komentē
0

Par Lauras Grozas-Ķiberes izrādi "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta" Dailes teātrī

Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajai Tenesija Viljamsa lugai "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta" Dailes teātra Mazajā zālē mākslinieks ar pseidonīmu -8 uzbūvējis rozā istabu, kas, šķiet, iztapsēta ar mīkstu flaneļa audumu, lai, triecoties pret sienām, nevarētu sasisties. Tas, protams, ir simbolisks tēls. Skaidrs. Pat pārāk. Kad rozā melu "maigums" zūd, gaismā nākot skarbajai patiesībai, šķietamais leļļu namiņš sagāžas, atklājot nemīlīgu, slikti izgaismotu telpu ar tumšiem nostūriem un nekārtīgās kaudzēs samestām lietām. Leļļu istabas centrā liela gulta – otrs simboliskais tēls, jo blakus meliem "gultas tematika" un nāve ir trīs lugas galvenās līnijas, ap kurām viss griežas.

Ir izrādes, un pie tādām, šķiet, pieder arī šī, kurās režisors izvēlas labu lugu un labus aktierus, mēģinājumos ar tiem sastrādā lomas un tad palaiž uzvedumu tautā, neizvirzot nekādus savus īpašus personiski iecerētus mākslinieciskos mērķus. Gadās, lai arī ne īpaši bieži, ka, šādi strādājot, rezultāts ir pat ļoti pieņemams.

Viljamsa dramaturģijas kā jebkuras labas reālistiskas dramaturģijas iestudējumā nozīmīgs ir ne tikai tas, kas notiek katrā tēlā, bet arī un galvenokārt tas, kas notiek starp tēliem. Taču otrais nav iespējams bez pirmā. Šajā ziņā Dailes teātra iestudējumā viss ir kārtībā ar otrā plāna tēliem. Intara Rešetina Gūpers, piecu bērnu tēvs, ir norūpējies par savu lielo ģimeni, tādēļ, būdams jurists, mudina smagi slimo tēvu sastādīt taisnīgu testamentu. Viņš ir simpātisks, lietišķs jauns cilvēks, un patiesi var dalīties neizpratnē par tēva nicinošo attieksmi pret Gūperu – savu vecāko dēlu. Gūpera sieva Meja, ko tēlo Ieva Segliņa, ieģērbta rozā kostīmiņā, demonstrē pēc daudzajām dzemdībām saglabāto lielisko augumu un piemīlīgo vaigu (kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka). Aktrise pārliecinoši atklāj, kā pakāpeniski no daiļās un šķietami nevarīgās Mejas iztīstās īsta harpija, kad no rokām draud izslīdēt cerētais mantojums. Mīlīgā sejiņa sašķobās dusmās un naidā, no mutes plūst agresīvi apvainojumi, atklājot, ka viss iepriekšējais piemīlīgums bijusi vien spēle un maska. Režisore teicami organizējusi skandāla dinamiku: kad pieaugušie savā starpā ir nevaldāmi salamājušies, skaļi kliedzot, mētājot rokas un nekoordinēti skraidot, skatuvē tiek uzlaisti divi bērni, kas, pūšot spalgas taurītes, haosu noved līdz kulminācijai.

Arī Lilitas Ozoliņas tēlotajā Lielajā mammā notiek principiāls lūzums, tikai, salīdzinot ar Meju, tas norit pretējā virzienā. Kad, uzzinot patiesību par dzīvesbiedra patieso veselības stāvokli, krīt viņas ikdienā blazētās, ārišķīgās kundzes maska, atklājot dzīvu, emocionālu cilvēku, tuvinieki tam negrib noticēt, tik negaidīti un neparasti tas ir.

Savukārt ar trim pārējiem tēliem, no kuriem katrs var pretendēt uz lugas un/vai iestudējuma galvenā varoņa godu, saistās vairāki jautājumi. Pats autors formāli par lugas galveno varoni izvirza Megiju, jo tieši viņa vairākkārt sevi dēvē par kaķi uz nokaitēta skārda jumta. Savukārt lugas struktūra, tās problemātika nepārprotami par dramatiskā darba protagonistu centrē Briku – Lielā tēta jaunāko dēlu, Megijas vīru. Bet Grozas-Ķiberes uzvedums pavisam skaidri apliecina: galvenais varonis šajā Viljamsa darbā var būt (arī) Lielais tētis.

Laura Dzelzīša tēlotais Briks, dzērumā guvis traumu, visu izrādi pavada pidžamā ar ieģipsētu kāju. Viņš pārvietojas ar kruķiem, kuri reizumis izslīd, nogāžot zemē klibojošo puisi. Ik pa laikam viņš ierauj kādu viskija šļuku. Netālu no gultas sakrauta vesela vēl neaizsāktu stiprā dzēriena pudeļu piramīda – nepārprotams norādījums uz Brika alkoholismu. Bijušais sportists vainas apziņā iet pašiznīcināšanās ceļu, jo, neguvis no viņa atbildi uz savām intīmajām jūtām, dievinātais draugs Skipers izdarījis pašnāvību. Ļoti svarīgs jautājums Brika tēla izpratnē saistās ar viņa seksuālo orientāciju. Neskatoties uz paša Viljamsa apgalvojumu, ka Briks nav homoseksuāls, reālā lugas situācija šai ziņā pieļauj dažādus, turklāt kardināli atšķirīgus skaidrojumus. Iespējams, ka Briks tiešām ir heteroseksuāls vai biseksuāls. Tikpat iespējams, ka latenti homoseksuāls, bet sava laika un vides iespaidā baidās paskatīties acīs patiesībai un apzināti pieņemt savu īsto identitāti, jo viņš tēvam nikni pūlas iegalvot, ka pret Skiperu jutis tikai visaptverošu un maigu draudzību. Jebkurā gadījumā Briks ir dziļi traumēts cilvēks, kuram nepieciešama izpratne un palīdzība. Taču to viņam nespēj sniegt ne Megija, kas nepārtraukti pūlas iedabūt Briku gultā un piespiest to pildīt "vīra pienākumus", ne arī tēvs, kurš gatavs samierināties ar dēla homoseksualitāti. Viņi grib tieši to, ko Briks nekādā gadījumā negrib un nespēj viņiem sniegt: galīgo atbildi, kas viņu pašu biedē, liekot ilgoties mūžam palikt viskija apskalotā nenoteiktības zonā.

Lauris Dzelzītis Briku spēlē kā tuvinieku vajātu ģimenes "disidentu", no kura visi pieprasa dzīvot pareizi, tā, kā to dara viņi, pakļāvušies sabiedrības spiedienam: nelietot alkoholu pāri mēram, regulāri nodoties gultas fizkultūrai ar sievu, lai sagādātu dzimtas mantinieku, pelnīt naudu, nevis tikai tērēt to. Šķiet, viņa vienīgais dzīves stimuls ir visa minētā noliegšana, pretošanās t.s. vidējo pilsoņu, tai skaitā sievas un tēva, saprātīgajām rekomendācijām. Tas nav pretrunā ar Brika izturēšanās motivāciju. Bet tā ir tikai daļa no šī tēla sarežģītības, taču dziļāk sava varoņa pretrunās aktieris diemžēl nelaižas, viņa iekšējo ievainotību, nespēju tikt ar sevi galā neatklāj.

Foto - Daina Geidmane

Brika vairīšanās no sievas uzmācības lielākoties ir mēma, izrādes pirmajā trešdaļā skan gandrīz vai nepārtraukts Megijas monologs, kas vienu un to pašu griež atkal un atkal pa riņķi, nekur nevedot un skatītāju zālē raisot vieglu apnikumu. Megijas un Brika starpā neveidojas kontakts – ne ar plusa, ne mīnusa zīmi. Tādēļ var izteikt vien minējumus par šī laulātā pāra nesaprašanās cēloņiem, jo "Skipera faktors" atklājas vien otrajā cēlienā. Rēzijas Kalniņas Megija ir šķietami maiga, kaut arī maigums dažkārt liekas vairāk tēlots, ne īsts, bet ar fanātisku mērķi un nesalaužamu gribasspēku apveltīta – dabūt no Brika bērnu. Tātad īstenībā – sieva grib vīru izmantot kā seksa mašīnu, lai iegūtu mantojumu no vīratēva. Par spīti tam, ka Megijai ap galvu apsieta meitenīga lente, viņa šķiet vecāka par dzīvesbiedru. Bet tas taču nevarētu būt Brika vairīšanās cēlonis, jo iemīlas un laimīgi dzīvo kopā taču arī vecuma ziņā vēl nesaderīgāki pāri... Savukārt, ja sieviete zina vai pat tikai nojauš par sava vīra netradicionālo orientāciju un turpina viņam uzmākties, tad viņa gluži vienkārši ir varmācīga sadiste. Un Grozas-Ķiberes izrādē Megija naiva nav ne mazākajā mērā, lai arī bērnišķīgi naivi čivina. Un bez visa cita viņai vajadzētu arī zināt, cik nepiemēroti tēva lomai ir alkoholiķi, vienalga, cik cildeni arī būtu alkoholisma cēloņi. Dzelzīša Brikam, šķiet, ir tikai viens uzdevums – izvairīties no jelkādas sarunas ar sievu, izciest mokoši lēni ritošo laiku. Taču šāda skatuviskās eksistences forma Brika tēlu padara pasīvu, nepieļauj nevienu ieskrambājumu viņa monolītajā pašizolācijā.

Viljamsa lugas izpratnē ļoti nozīmīgs faktors ir laiks, kad norisinās tajā aprakstītie notikumi. Tas, kas sabiedrības uztverē bija nāves grēks 1955. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, tāds nebūt vairs nav 2017. gadā Latvijā, kur homoseksualitāte tiek uztverta kā gluži ikdienišķa parādība. Šķiet, ka režisore šo apstākli lielā mērā ir ignorējusi, tādēļ ar neitrālu vai pat atbalstošu attieksmi vērtē Megijas seksuālos tīkojumus attiecībā uz Briku. Bet izrādi skatās 2017. gada skatītājs ar savu pieredzi, un uzvedums nebūt nav organizēts kā vēsturisks atskats uz amerikāņu puritāniskajiem tikumiem 20. gadsimta vidū. Mūsdienu cilvēks ļoti labi saprot mantojuma nozīmi, bet viņam neizprotama ir Megijas lauzīšanās. Skanēs ciniski, bet kur problēma, vai tad vīriešu trūkst? Ja jau vīratēvs tik ļoti alkst pēc tieši viņas dzemdēta mazdēla. Un arī Brikam diez vai būtu kādi iebildumi, jo ne ne par kādām jūtām pret sievu Dzelzīša varonis neļauj pat nojaust.

Kad jau esam drusku tā kā apguruši, klausoties Megijas un Brika anēmiskos prātojumus, skatuvē iebrāžas vētra – vārda tiešā un pārnestā nozīmē: parādās Jura Žagara Lielais tētis. Saraucis pieri, apaudzis ar dažu dienu dekoratīvu bārdu, sirmuma skartiem īsi apgrieztiem matiem, plaukstā paslēpis cigāru. Mugurā viņam elegants tumšs uzvalks, kājās dārgas kurpes – ne pielikt, ne atņemt, īsts biznesmenis un vienlaikus spēcīgs, skarbs, pievilcīgs vīrietis. Viņš ieradies uz izšķirīgo sarunu ar savu mīļoto dēlu, grib izzināt tā stagnantās dzīves cēloņus. Mokošās sarunas laikā, kas drīzāk ir Lielā tēta satraukts monologs, viņa izturēšanos raksturo krasi kontrasti: iejūtība, iedziļināšanās, pat maigums pret dēlu un agresivitāte, dusmas pret tuvākajiem radiniekiem, kas viņus noklausās. Viņš rauj vaļā durvis un neskatīdamies izkliedz lāsta vārdus, un, tiešām, gandrīz vienmēr kāds ir slepus abiem uzglūnējis. Žagara Lielā tēta nervozitāti, tādu kā uzvilktību, šķiet, vispirms rada vēlēšanās pašam sevi apmānīt – noticēt analīzēm, kuras izrādīsies viltotas, ka vēzi viņam izdevies uzveikt. Tieši tādēļ, ka tēvs to vismaz zemapziņā pieļāvis, viņu tik sāpīgi skar Brika vārdi, ka viņam atlicis dzīvot vien dažas nedēļas. Žagara varonis sastingst, tad, ne vārda neteicis, atstāj istabu. Nojaust ir kaut kas viens, gūt savām bailēm verbālu apstiprinājumu – kaut kas pavisam cits.

Foto - Daina Geidmane

Žagara Lielā tēta un Dzelzīša Brika dialoga laikā pāris mirklīgus brīžus starp viņiem abiem nodibinās kontakts, kas ātri vien pazūd, dēlam uzliekot šķietamas vai varbūt reālas vienaldzības masku. Un arī to, kāpēc Briks tēvam pasaka patiesību, lai arī iznīcinošu, bet tomēr patiesību, no Dzelzīša spēles personiski man neizdevās saprast. Bet cēloņi taču iespējami vismaz divi. Vai nu tas ir sāpīgas mīlestības akts, kad Brikam pieriebušies pārējo meli, ar ko tie vēršas pie viņam tuvā cilvēka. Vai arī tā ir atriebība par to, ka tēvs intuitīvi nojautis viņa rūpīgi slēptās homoseksualitātes noslēpumu. Savukārt otrajā gadījumā iespējami vismaz trīs varianti. Vai nu nožēla, vai triumfs, vai deģenerēta alkoholiķa vienaldzība par satriekto "pretinieku". Taču aktieris rūpīgi norunā Viljamsa uzrakstītos vārdus, un – viss. Nekāda tēla reakcija uz notikušo neseko.

Kad Lielais tētis cirta durvis, kliedza, lamājās, viņš atstāja draudīgu iespaidu, ko mazināja vienīgi siltās balss notis, kad vīrietis vērsās pie dēla. Toties emocionāli satricinoša ir Žagara varoņa pēdējā parādīšanās. Viņš iznāk, tērpies gaišbrūnā kamieļvilnas halātā, ko tam dāvinājuši Megija un Briks, ir iekšēji un ārēji koncentrēts, laipns un pieklājīgs pret visiem. It kā pilnīgi cits cilvēks. Cilvēks, kurš vīrišķīgi pieņēmis nāves ziņu un līdz galējībai disciplinējis sevi.

Kad Kalniņas Megija sniedz Lielajam tētim tā visvairāk kāroto dāvanu – ziņu par savu grūtniecību, kas, protams, ir viltus ziņa, – aktrises spēle aizkustina: ar cilvēcisku līdzjūtību un drosmi melot. Toties no Žagara Lielā tēta varētu gaidīt kaut nelielu mājienu, ka viņš saprot"teātri", ko spēlē vedekla, un pieņem to, jo galu galā viņi abi ir visgudrākie šai ģimenē. Pašlaik rodas iespaids, ka varenais vīrs vedeklas "dāvanu" uztver kā īstenību. Bet, ja tā, tad tas ir apliecinājums viņa vājumam, īstenajam beigu sākumam, par ko, iespējams, vajadzēja dot kādu nedaudz precīzāku mājienu.

Arī šādā, ne konsekventā risinājumā, kad vairāk ir jautājumu nekā atbilžu, Viljamsa lugas iestudējums sniedz bagātu vielu pārdomām par dzīves sarežģītību un baudu par iespēju vērot dažu aktieru virtuozo spēli.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!