Recenzija
09.09.2013

Ļaunīga prieka pilna izrāde

Komentē
1

"Izrāde ir beigusies. Skatītāji pieceļas no krēsliem, lai paņemtu mēteļus un dotos mājās... bet nav vairs mēteļu. Un nav māju."

No izrādes programmiņas

 

Iznāk priekšā smuka, vingra meitene ar gaišu skatienu un kaut ko mēģina pateikt savā kustību valodā. Mums rokās ir lapiņas ar alfabētu, kas ļautu atšifrēt viņas teikto: izstiepta roka – A, roka uz pleca – B, roka virs galvas – C, aplis ar galvu – D utt. Viņa naivi raugās publikā ar to plaši atvērto skatiena diafragmu, kādu reizēm var redzēt pie ģimenes galda sēdošam ieprecētam cittautietim, kurš labvēlīgi mēģina uztvert katru mazāko kustību, nojaust sarunas tēmu un apkārējiem it kā piemītošo starojumu. Mēs, protams, ne velna nesaprotam, bet nešķiet, ka mūs vai viņu, kas uz skatuves, tas īpaši satrauktu. Meitene atkārto savu sakāmo graciozā dejas frāzē vēl un vēlreiz. Kad viņai pievienojas otrs dejotājs, kurš acīmredzami pārvalda to pašu valodu, viņu sakāmais iegūst spēku un pārliecību. Tas atstāj uz mums iespaidu. Mēs joprojām nezinām, par ko ir runa, taču tai sekojam. Tas ir tik patīkami. Zināmā mērā intensitātes maiņas vērošana ir kā atkarība – līdzīgi kā meditatīvi vērot skaņas grafisko vizualizējumu klusumā vai to, kā torentos pamazām atnāk fails, nezinot un neiedziļinoties procesos un kodos, ko šis grafiks atveido.

Kinkaleri. Albāņu valodā nozīmē "piekariņi". Karekļi, grabekļi, knibuļi, bibuļi, knickknacks, trinkets, bibelots, bimbelots, brimborions, bimbuļi, breloki, bezģeluški, fiņķifļuški, balambeški utt. – jeb kinkaleri. Pašilustrējošais vārds ir itāļu mākslinieku grupējuma nosaukums. Viņi pārstāv atšķirīgus mākslas veidus un stilistiku, bet, apvienojot pieredzi, veido hibrīdus vizuāli audiāli dejiski teatrālus eksperimentus – performances un instalācijas, kurām raksturīgi radīt precīzu bezvārdu sajūtu, kas, no skatuves nākdama, maigi ieskauj publiku kā turku pirts tvaiks.

Izrāde "FAKE FOR GUN NO YOU", ar kuru mākslinieki viesojas Rīgā, ir Bīta paaudzes sajūta. Literatūras gangsterim Viljamam Berouzam veltītā performance ir skatuviskā versija bītņiku daiļradei – literatūrai un mākslai kā esamības formai (dzīvei, dzīvesveidam, pastāvēšanai). Nevis vārdiem, kas ir lodes, bet vārdiem, kas ir lodes. Bez pastarpinājuma, asociācijas vai salīdzinājuma. Šaudīgo domu un ķermeņa vienotībai. Literatūrai, kas sastāv no jaudīgiem vizuāliem stimuliem, ainām, kas tur spriedzi un intrigu, bet nekur neved, neapsola beigas un morāli. Literatūrai, kas apliecina būšanu, nevis jābūtību vai to, kā ir bijis. Nerediģētai literatūrai, kurai nav pieskāries neviens, kurš zina, kā ir pareizāk vai labāk. Skatījos un domāju – cik labi, ka šī nav kārtējā izrāde par Jēzu, traumām vai kakām, kurā kāds autoritatīvi uzņemas izstāstīt to, kā ir. "Kinkaleri" no stāstīšanas patur tikai kaismīgumu un atklātību, bet izjauc valodu, lai izvairītos no kaitinošās apgalvošanas un lielīgiem atrisinājuma solījumiem.

No vienas puses, izrādi raksturo vieglums. Skaņas fonā sisina sienāži un ieskanas aizsmakuša suņa rejas, kas it kā netīši sasaucas ar dejotāju gārdzieniem, kunkstiem, sprauslāšanu, kurlmēmo gārgšanu, sēkšanu un gumijas zoļu švīkstēšanu. No otras puses, šī draiskā vieglprātība piepilda zāli ar iekšēju trauksmi. Kāds iekšējais soģis nojauš ziemu sienāzīša vieglprātīgajā lēkāšanā. Atnāks sals, bet tev nopūs māja – kamēr visi citi būs kārtīgi strādājuši un cēluši, tu būsi tikai spriņģojis. Dejotāji atkal atrod acu kontaktu tieši ar mani un uzvaroši pasmaida par šīm bailēm. Bez ceremonijām un mesidža viņi uzgāž sev pa spainim ūdens, lai atsvaidzinātos un noskalotu izveidojušos aizspriedumu vai ieradumu kārtu.

Smieklīgi, ka dramaturģijā attīstība sākas pēc tam, kad pirmais no skatītājiem, šķiet, neizturējis vienveidīgo dejas frāzes atkārtošanu, atstāj zāli. Tad aktieri liek lietā gan ūdens spaiņus, gan pamatīgas pistoles ar stobru rokas biezumā, gan kailumu u.c. Berouza cienīgus atribūtus. No viņu izpausmēm strāvo ārdošs prieks. Askētiskā, skaidu plāksnēm iztapsētā Tirdzniecības un rūpniecības kameras zāle pamazām piepildās ar sēra smaku, sākot atgādināt to sapņu priekškambari, kurā mēs esam iesprostoti pirms miega. Briesmu, neskaidru atmiņu nojausmu, kas vienā brīdī kinematogrāfiski pārvēršas pilnasinīgos murgos. Smukā, nu jau puskailā meitene lien uz vēdera pa slapjo gumijas segumu, un berze, kas rodas, viņas kailajām krūtīm saskaroties ar slapjo gumiju, arī ir šīs izrādes teksts.

Vienkāršiem, saskaņotiem izteiksmes līdzekļiem veidotais "FAKE FOR GUN NO YOU" ir bezvārdu lādiņš: A – iztaisnoties, B – izriezt krūtis, C – galvu augšā, Rrrr – koncentrēt visu spēku sevī un būt pašam par ieroci, F – pasūtīt visus, S – izelpot. Doties pasaulē ar nesalaužamu iekšēju pārliecību – kaut vai uzvelkot provokatīvu krekliņu vai nodziedot piedauzīgu dziesmu pie altāra – nevis tāpēc, ka tas ir stratēģisks solis, par kura sekām tu uzņemsies atbildību vai nostāsies kādā no politiskajām pusēm, bet tāpēc, ka tā ir tava impulsīvā reakcija uz visu šo šļuru, un tu to sludini ne tikai no realitātes atrautos vārdos, bet, cik nu spēj, arī savā darbībā.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1