Vienā no Šanhajas centrālā parka jeb Tautas laukuma stūriem katru sestdienu un svētdienu pulcējas kādi pāris tūkstoši pusmūža cilvēku, lai saviem pieaugušajiem bērniem piemeklētu piemērotu dzīvesbiedru. Piedalās gan potenciālo laulājamo vecāki, gan viņu pārstāvji, kas ar to nodarbojas profesionāli. Pašus jaunos cilvēkus gandrīz neredz. Neskaitāmie sludinājumi, kas izkārti uz stendiem un auklām un piesprausti atvērtiem, zemē noliktiem lietussargiem, nejauši ieklīdušam garāmgājējam neviļus rada jautājumu: ko te tirgo?
No rietumnieka skatupunkta ir jocīgi vērot, kā vecāki nopietni apsver kandidatūras, iztaujā potenciālās otrās puses vecākus vai pārstāvjus un pieraksta svarīgāko informāciju piezīmju grāmatiņās. Šādu pārrunu rezultāts ir organizēta laulājamo tikšanās (相亲) ar cerību, ka starp piemeklētajiem partneriem parādīsies simpātijas, kurām no vecāku puses ceļš jau iepriekš būtu nogludināts. Tādā veidā divu ģimeņu saplūšana būtu veiksmīgi notikusi, visas iesaistītās puses būtu apmierinātas un dzīvotu kopā laimīgi.
Apmēram tajā pašā laikā (2014. gada aprīļa vidū), kad, baudot ķiršu ziedēšanu Šanhajas centrālajā parkā, uzdūros šim tā dēvētajam "precinieku iepazīšanās stūrītim" (相亲角), pasauli aplidoja ziņa, ka ASV Ohaijo pavalsts Nešportā kāds 70 gadus kopā nodzīvojis pāris aizgājis mūžībā 90 un 91 gada vecumā ar 15 stundu starpību. Viņi esot iemīlējušies pusaudžu gados, salaulājušies, vecākiem nezinot, un visu mūžu bijuši nešķirami, un pat brokastis katru rītu ēduši, rokās sadevušies. Viņu kopdzīve pasaulei devusi laimīgu ģimeni ar septiņiem bērniem, 23 mazbērniem un uz to brīdi 43 mazmazbērniem. Viņu meita vietējam ziņu medijam "Zanesville Times Recorder" stāstījusi: "Mēs zinājām, kad viens no viņiem aizies, tad aizies arī otrs. Mēs gribējām, lai viņi aiziet kopā, un tā arī notika." (R.J. izcēlumi) Tā vien šķiet, ka apkārtējo acīs tēva dzīvībai bez mātes nav nekādas vērtības. Neviens nezinātu, ko ar viņu vienu pašu iesākt.
Romantisko mīlasstāstu mūža garumā pārpublicējuši neskaitāmi ziņu nesēji, tai skaitā arī Latvijā. Šī Rietumu pasaulei tik interesantā ziņa skaisti sakrīt ar mītu par tā saucamajām "pazudušajām pusītēm" jeb radnieciskajām dvēselēm. Jau senajā Grieķijā pazīstamais mīts puspajokam atainots Platona "Dzīrēs" (Symposium), minot četrkājainus, četrrokainus un divsejainus cilvēkus pasaules sākumā un to sadalīšanu uz pusēm, pēc kā šie cilvēki viens otru aizvien meklē pa visu pasauli un, viens otru atraduši, dzīvo pilnīgā saskaņā. Tā arī pāris no Ohaijo, šķiet, bija atkal saplūdis vienā radījumā kā Siāmas dvīņi, kuri ne tikai saplūst dvēseliski, bet bez otra nespēj izdzīvot pat fiziski.
Radniecisko dvēseļu meklējumos mēs kā sabiedriskas būtnes esam visi. Platons tās nedalīja dzimtēs un neaprobežojās ar romantiskām attiecībām. Attiecības ar Platona aprakstīto radniecīgo dvēseli var būt arī viena dzimuma ietvaros, vai arī tās var būt, kā valodā jau iegājies, platoniskas. Tomēr ir jauki, ja radniecīgu dvēseli izdodas apprecēt.
Dvēseļu radniecīgums gan dažreiz var izrādīties mānīgs un, laikam paejot un apstākļiem mainoties, izplēnēt, atstājot vien vilšanos un rūgtumu. Par spīti šādai iespējai tieši iemīlēšanās ir tā sajūta, uz kuras visbiežāk balstam lēmumu par laulību. Jēdzienam "aprēķina laulības" pie mums ir nelāga pieskaņa. Vētrainas mīlas neprātā balstīta laulība mums morāli šķiet pieņemamāka nekā auksti izsvērta un darījuma veidā noslēgta savienība. Divu cilvēku savstarpējā pievilcība ir tik spēcīgas un žilbinošas jūtas, ka tās bieži vien nomāc citus laulības dzīves sākšanas apsvērumus. Un, kaut arī neskaitāmi piemēri rāda, ka romantiska mīlestība ir nepastāvīga, mēs tik un tā to uztveram kā bāzi ģimenes radīšanai. "Mēs mīlam viens otru" ir daudzkārt dzirdēts visuspēcīgs arguments, kas pat var izjaukt citas attiecības un laulības, un tas nereti ir spēcīgāks par visiem apkārtējiem iebildumiem. Divi iemīlējušies pusaudži, kas aizbēg no savām ģimenēm un slepeni salaulājas, diez vai nopelnīs sabiedrības nopēlumu. Galu galā tāds arī ir stāsts par Romeo un Džuljetu. Un, ja vien nebūtu tā laika tumsonības, naida un dažas sakritības, kas zina, varbūt arī viņi būtu nodzīvojuši līdz deviņdesmit gadu vecumam laimīgā laulībā, dāvādami pasaulei kādus septiņus bērnus, pārdesmit mazbērnus un neskaitāmus tālākos pēctečus. Bet atgriezīsimies Ķīnā.
Apmēram tajā pašā laikā, kad Simona de Bovuāra publicēja eseju "Otrais dzimums" un seksuālā revolūcija Amerikā gatavoja hipiju kustību, kuras viena no idejām bija brīvā mīlestība un neierobežota seksa partneru izvēle, Mao pārvaldītajā Ķīnā pieņēma "Jauno laulības likumu", kas sāka tradicionālās laulības reformu. Līdz tam precēšanās lielākoties bija profesionālu savedēju un vecāku darīšana. Viņi savus audzināmos varēja izprecināt dāsnākajam vai, viņuprāt, piemērotākajam preciniekam, un visai iespējams bija, ka laulājamie savu dzīvesbiedru pirmo reizi ieraudzītu tikai kāzu dienā. Bet tagad jaunajam pārim obligāti pašiem bija jāapstiprina piekrišana laulības noslēgšanai un līdz ar to "jāvārds" pirmo reizi ieguva nozīmi arī Ķīnā. Ar komunistiskās propagandas masīvu atbalstu "brīvās mīlestības" ideja kļuva populāra, un šī revolucionārā doma ātri guva atbalstu jauno cilvēku vidū.
Pagaidiet! Nepārprotiet! Ķīniešu "brīvajai mīlestībai" (自由恋爱) ar hipiju kustību nav pilnīgi nekāda sakara, jo šos abus konceptus vieno tikai līdzīgais nosaukums un laikmets, kad tie radās. Proti, Ķīnā tas nozīmē vien to, ka jaunie cilvēki savu dzīvesbiedru izvēlas paši un nevis to viņu vietā izdara vecāki vai aizbildņi, kā tas parasti notika līdz pat 19. gadsimta pirmajai pusei. "Brīvās mīlestības" ideja kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Ķīnā ir pieņēmusies spēkā, un jaunieši, kā visur citur pasaulē, slāpst pēc romantikas, flirta un iemīlēšanās, taču šajā procesā palīdzīgu roku var sniegt arī vecāki un draugi, kuri labi pazīst precinieku un var ieteikt kādu labu kandidātu.
Šanhajas Tautas laukuma precinieku iepazīšanās stūrītis nav laulību dibināšanas institūts un nebūt ne galvenais partnera atrašanas veids. Piecdesmit gadu "brīvās mīlestības" valdīšana un vairāk nekā divdesmit gadu Rietumu vērtību ieplūšana ar visām to labajām un sliktajām pusēm ir daudz ko mainījusi. Tomēr laulību Ķīnā vēl arvien uztver kā divu ģimeņu, nevis divu cilvēku saplūšanu. Piemēram, pēc precībām sievas un vīra vecāki kļūst par vecākiem un viņi noteikti jāuzrunā par "māti" un "tēvu", citādi tas būtu apvainojums.
Būt romantiskās attiecībās ar kādu (谈恋爱), burtiski tulkojot no ķīniešu valodas, nozīmē "spriest par mīlestību". Un ja ir nodoms mīlestību vainagot ar laulību, tad šajā spriešanā iesaistītās personas ir vairāk nekā divas. Jo, raugoties ar ģimenes locekļu acīm, kā gan jauns, dzīves nepieredzējis un turklāt mīlas apreibināts cilvēks var pieņemt racionālu lēmumu, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi? Ir acīmredzami, ka laulību slēdzošajiem jaunajiem cilvēkiem šeit noderētu pieredzējuši un prātīgi padomdevēji. Tāpēc, ja arī jaunieši paši nolūko viens otru, mīlestības spriešanas "otrais raunds" ir ļoti nozīmīgs, un brīdis, kad iemīļotais jāatrāda vecākiem, vienmēr ir īpaši nervozs. Vecāku piekrišanai daudzi piešķirtu tikpat lielu nozīmi kā paša sajūtām. Piemēram, kāds mans ķīniešu draugs, kuram jau pāri trīsdesmit, ne tik sen šķīrās no savas iecerētās, jo vecākiem šķita, ka šī meitene ir spēcīgāka personība nekā viņu dēls, tāpēc izveidotā ģimene nebūtu harmoniska.
Savstarpējai pievilcībai arī ķīniešu vecāki piešķir lielu nozīmi, tomēr vislabāk, ja pāra mīlestību pavada savs dzīvoklis, mašīna un stabils darbs, kurus nereti palīdz sagādāt tie paši gādīgie vecāki. Iespējams, arī tādēļ viņu viedoklim ir īpašs svars, jo tikko karjeru sākuša darbinieka atalgojums nav pietiekams, lai padarītu jaunos cilvēkus finansiāli neatkarīgus. Tāpēc laulību darījuma praktisko pusi bieži vien atstāj vecāku ziņā. Gadās, ka vecāki savstarpēji nespēj vienoties. Tad spriešanu par mīlestību bez ierunām pārtrauc.
Tādi gadījumi ir, bet lielākoties tas ir priecīgs notikums ar laimīgām beigām baltā (kā karalienei Viktorijai 1840. gadā) līgavas kleitā ar šampanieša glāzēm rokās, jaunā pāra skūpstu un ķiršu ziediem fonā.
1