Latvijas kreiso nākotne

Man aizdomas, ka Latvijā kreiso ideoloģiju atdzimšana nav iespējama tuvākajā laikā. Iemeslu ir vesela virkne: pirmkārt, vidējais Latvijas iedzīvotājs ir savos uzskatos kreisais (tb prasa lielāku valsts kontroli, viņam nepatīk negodīgā ceļā iegūts mantīgums, prasa valsts kontroli un atvieglojumus izglītībā, veselības aprūpē, bezmaksas bērnudārzus, sabiedrisko transportu, pensijas u.c. sociālajās sfērās - pilna kreiso prasību pakete), taču sevi dēvē par galēji labēju, jo ar vārdu "kreiss" viņš saprot nevis klasisko sociālā vienlīdzīguma sludināšanu, bet tikai un vienīgi postanarhismu vai nostalģiju pēc padomju laikiem. Attiecīgi, kā velns no krusta norobežojas no vārdiņa "kreisais", kaut ik dienas DELFI komentāros pieprasa valstij īstenot kreisu politiku un šūmējas par jebkādām liberālisma izpausmēm. Otrkārt, ir zudusi visuālā atšķirība starp sociālajiem slāņiem, un "proletariāts" vairs sevi neasociē ar konkrētu sociālu slāni, līdz ar to nav konkrētu, sabiedrības vairākumam nepieciešamu prasību, jo mūsdienu sabiedrība separējas daudz sīkākās grupās, kuras vairs nevieno klasiski marksistiskā pozīcija "mēs, proletārieši". Tā kā, manuprā†, kreiso ideju reanimēšana to XIX-XX gs. izpausmēs vienkārši nav iespējama. Teorētiski pastāv varbūtība to atdzimšanai, pārformulējot un kardināli mainōt nosaukumu, tb pasniedzot klasiskās kreiso prasības, taču savādāk vēršoties pie sabiedrības, taču aizdomas, ka šobrīd nav tādas kreiso intelektuāļu plejādes, kas spētu ar šo udevumu tikt galā.

Labs raksts, un "diskusijas" atreferējums - [ jāpiekrīt buka komentam, "ka šobrīd nav tādas kreiso intelektuāļu plejādes..."] ,kas diezgan precīzi iezīmē Latvijas situāciju: tā ir tik traģikomiska, ka uz "Gada sociāldemokrāts" balvu (ja tāda tiktu piešķirta) varētu droši nominēt žurnālisti un pētnieciskā centra "Re:baltica" bosu - Ingu Spriņģi, kurai nav tieša sakara ar politiku, toties piemīt krietnums, drosme, pilsoniska stāja [ ja atcerēsimies Spriņģe bija pirmā, kas, savulaik, nopietni pievērsās kriminālajai autoritātei "Sports" alias Vaškevičs - visu cieņu(!)- ] un patiesa interese par reālu cilvēku reālām problēmām: respektīvi saceltā "kurāža" un rosinātās izmaiņas likumdošanā izskanēja ar tādu rezonansi, ka lika pat sarosīties somnambuliskajā letarģijā dusošajiem politiķiem... (un pagriezties uz otriem sāniem ar sociālo atrofiju "sistajiem" baldzēniem un krīgeriem) ...Tātad! Situācija ar "kreiso" spektru šobrīd ir tik nožēlojama, ka izkustēties no "nāves punkta" mēs [ar mēs es domāju visu Latvijas sabiedrību, kurai nāktu par labu daudzas konstruktīvas izmaiņas likumdošanā (nevis "brīvbiļetes" uz citu rēķina) ] varētu tikai tādā gadījumā, ja politikā ienāktu labi izglītota un ar pilsonisku stāju apveltīta latviešu 30- gadnieku paaudze, kura pamazām "iesūktu" savās rindās uz eiropeisku sociāldemokrātiju tendētus un Latviju kā attīstītu eiropeisku demokrātiju redzošus cittautiešus...protams, tā ir tikai pasaka, kas tuvākajos 7(?) gados tā arī netiks sākta rakstīt, jo kāpēc gan lai šie izglītotie 30-gadnieki, kas veiksmīgi veido savas karjeras; audzina nesen dzimušos bērnus pēkšņi uzņemtos šo upuri(?) - sabiedrības labā(..)
- un tad nu nekas cits mums neatliek brāļi un māsas kā, laiku pa laikam, "piesiet" acis un "pamielot" prātus ar "virtuālo" sociālistu [ Dāvids Zalāns u.c.] gara darbiem (labā nozīmē, protams)...kaut gan ... tā kā pēc savas dziļākās pārliecības esmu labējais - man vienalga(..) protams, tas, ka Latvijā nav NEVIENAS !!! funkcionējošas kreisās partijas, kas reprezentētu kreisās idejas: sabiedrības "veselībai" par labu nenāk...

Prieks, ka ir kāds apskatījis notikušo diskusiju. Tā tiešām parādīja, cik dažādi, brīžiem pat fundamentāli atšķirīgi noskaņoti var būt cilvēki, kas "in general" sevi dēvē par "left":)

Mani uzrunāja teikums "Patiešām, pētījumi politoloģijā apstiprina, ka kreisās idejas Austrumeiropā bieži nav saistītas ar progresīvākajām sabiedrības grupām, bet drīzāk tām grupām, kuras citur pasaulē aizstāv konservatīvos spēkus [1]. T.i., kreisā ideoloģija mūsu reģionā būtībā saplūst ar konservatīvo."

Intuitīvi liekas, vai tad tā var būt, ka esam tik atšķirīgi no R-Eiropas, kā nekā vienā kontinentā dzīvojam tomēr. ;)

Papētot Reiņa norādīto rakstu atsaucē, ņemot vērā, ka viņš nav norādījis konkrētu lappusi, grūti saprast, vai viņš domā "As a consequence, unlike in Western Europe, where leftist socio-economic positions tend to correlate with support for more democratic procedures, political parties in post-Communist societies will link markets to democratic reform" vai arī "Given this historical backdrop, it is expected, and informally observed, that certain types of parties package policy alternatives in comparable ways; reform parties tend to be on the center-right; anti-reform parties at the left-end of the ideological spectrum."

Abos gadījumos tomēr vēlos norādīt, ka tas īsti nav vairs attiecin';ams uz 2013.gadu. Šajā rakstā pašā ir daudzas atsauces arī uz citiem 90-to gadu pētījumiem par politiskajām sistēmām post-komunistiskajās valstīs un, jā, droši varam teikt, ka bija novērojama vispārēja tendence, kad, visos gadījumos, kad komunistiskā partija vai ar to saistīti spēki kaut kādā ziņā palika pie varas, tie bija vērsti pret reformām. Bet šeit ir domāta nevis konservatīvisma ideoloģija, bet fakts, ka šīs partijas 90-to gadu sākumā vēlējās lielā mērā saglabāt to politisko modeli, kāds bija Padomju laikā. Tagad, 2013.gadā, nebūtu īsti korekti teikt, ka kreisās partijas Austrumeiropas valstīs nav progresīuvas, jo, atšķirībā no 90-to gadu sākuma, mūsdienās kreisās partijas Austrumeiropas valstīs lielākoties ir nomainījušas savu programmu kā tipiska Rietumu left partija. Tipisks piemērs ir, piemēram, LSDSP, vai dažādas kreiso ideju biedrības, piemēram "progresīvie" - tipiskas kreisās partijas un biedrības Rietumu kreisuma izpratnē. Un šajā gadījumā, 2013.gadā šai normai īsti neatbilst tikai tās partijas, kas ir konsekventi saglabājušas savu ideoloģiju nemainīgu šos 20+ gadus vai arī - saglabājušas orientēciju uz Maskavu, šeit daļēji (bet tikai daļēji) piemēri varētu būt Rubiks un SC. Bet, kā jau teicu, izņēmumu eksistence, manuprāt, nav pieteikams pamats teikt, ka kreisās partijas aistāv konservatīvos spēkus.

Īsumā - kreisās partijas aizstāvēja konservatīvos jeb bieži vien nedemokrātiski noskaņotos spēkus 90-gadu sākumā daudzās valstīs A-Eiropā. Kopš tā laika daudz kas ir mmainījies un tā vairs nav, jo vairs nenotiek cīņa par iepriekšējā režīma saglabāšanu kaut kādā līmenī.

Kamēr kā pareizie "kreisie" sevi pozicionēs postimperiāliskie subjekti (viņu loģika jau ļoti vienkārša, skolā taču mācīja ka boļševiki bija radikālākie kreisie no kreisajiem, tātad sekojoši. viņu izveidotā valsts bija kreisuma paraugs, un attiecīgi visi kuri šai valstij bija lojāli, automātiski arī bija kreisie) kuru apziņā pat krievu valoda ir kas līdzīgs kā "kreisai valodai" (tie krievu valodas lietotāji kuri nav kreisi it tikai deklasēti kontras, kurus jāpāraudzina kādā aukstākā vietā), tikmēr pie mums nekāds normāls sociāldemokrātisks kreisums nebūs iespējams.
Praktiski, tieši šādi "kreisie" jau iedīglī iznīcina kreisumu.

Ja vari, uzraksri, kā Latvijā valsts otrā amatpersona kļuva par Latvijas augstāko politisko līderi? Tiek runāts par visu un vienlaikus neko.

Sakiet, no kurienes mediji grābuši, ka mūsu valsts ir demokrātiska?
Ja valsts otrā persona ir Latvijas politiskais līderis, kā no viņas var prasīt
atbildību par notiekošo valstī?