Recenzija
06.01.2017

Latviešu barda dziesmas

Komentē
1

Par Pāvila Johansona dzejas krājumu "Paisums un bēgums", apgāds "Neputns", 2016

Pāvila Johansona (1947) vārds Latvijā vairāk tiek sasaistīts ar viņa vecākiem, proti, māti dzejnieci Veroniku Strēlerti un tēvu kultūrvēsturnieku un rakstnieku Andreju Johansonu. Dziesminieks vairāk zināms savu dziesmu kontekstā, piemēram, daudzi vēl atceras "Mikrofonu '88", kurā viesu statusā piedalījās trimdas latviešu mūziķi – Austris Grasis, Pāvils Johansons – un kurā autors izpildīja savu sacerēto dziesmu ar Veronikas Strēlertes vārdiem "Vraki". Trešās atmodas laikā Pāvila Johansona vārds izskanēja vairākkārt. Jaunākajai paaudzei autora dzejas kopojums "Paisums un bēgums" būs pirmā sastapšanās ar dzejnieku, precīzāk – ne tikai jaunākajai, jo šī grāmata mums visiem Latvijā ir pirmā lielā iepazīšanās ar Pāvila Johansona dzeju.

Zviedrijā mītošie, radošajā rokrakstā pilnīgi atšķirīgie latviešu dzejnieki Pāvils Johansons un Juris Kronbergs pieder t.s. trešajai latviešu trimdas paaudzei. Juris Kronbergs šogad 70 gadu jubileju jau Latvijā akcentēja ar krājumu "Uz balkona / bet ja visu laiku…". Pāvilam Johansonam apaļās jubilejas svinības gaidāmas 2017. gada oktobrī, bet jau šobrīd Latvijas lasītājam ir iespēja iepazīties ar dzejnieka daiļradi gandrīz pusgadsimta ilgā laika nogrieznī. Krājumā neatradīsim gadskaitļus vai kādu konkrētu sistēmu, tās ir dzejnieka sajūtu ekspresijas, kur laikam nav nozīmes, bet telpai gan.

Autors ne vienu reizi vien uzsvēris savu dziesminieka dabu, arī Jānis Rokpelnis krājuma priekšvārdā akcentē, ka dzejai Pāvils Johansons pievērsies epizodiski. Dzeja, kā zināms, ir visintīmākais literatūras žanrs, dzeja atkailina autora personību, raksturo to, tā ir kā dzejdara dubultnieks – bez viltus un citiem maldiem. Pāvila Johansona dzeja ir savdaba ar savu vienkāršību, tiešumu un novērojumu fiksējumiem. Lai gan autorā iesakņojušās divas mentalitātes – latviskā un zviedriskā (skandināvu kopumā) mentalitāte –, kas gan viena otru neizslēdz, gluži otrādi, pat papildina, neslēpšu, ka pirmās asociācijas, lasot šo dzeju, bija ar franču dzejnieku – bardu Fransuā Vijonu (dzimis 1431. gadā, miršanas gads nav zināms, taču tiek uzskatīts, ka miris pēc 1463. gada): tikpat vienkārši patiesa, skarbas realitātes iestīgota un tieša.

Savulaik 19. gs. otrajā pusē prerafaelīti (angļu mākslinieku un rakstnieku brālība), sava idejiskā līdera Džona Raskina (John Ruskin, 1819–1900) mudināti, aicināja atgriezties pie viduslaiku mākslas, roku darbu unikalitātes, tātad – kā jau mākslinieku grupas nosaukums liecina – cienīt mākslas skaidrību un roku darbu unikalitāti, kas bija pirms renesanses, pirms Rafaēla. Brālības pārstāvji tiecās radīt darbus, kas būtu pretstatā akadēmiskai mākslai (par kādu viņi uzskatīja renesanses mākslu) un atspoguļotu naivumu, viduslaiku reliģiozitāti, pat primitīvu ticību un atgriešanos pie dabas. Arī Pāvila Johansona radošais rokraksts it kā vedina atgriezties pie stila skaidrības.

Viduslaikos tikpat skaidrs pēc stila, taču alegorijās un kodos ietērpts baznīcas iespējamo represiju dēļ un neatkārtojami fascinējošs kā tēlotāja māksla bija dziesminieku devums Eiropas kultūrai. Vienalga, kā tos dēvēja katrā Rietumeiropas zemē (trubadūri, truvēri, vaganti, minnezingeri…), vienalga, kāds bija viņu uzstāšanās īpašais un atšķirīgais ziņojums klausītājiem, no viņu tekstiem strāvoja unikālais konkrētā dziesminieka redzējums un pārliecība. Par Pāvilu Johansonu arī saka – bards. Jā, precīzi – stilistiski nepieradināms rokraksts, kuru var pieņemt, var nepieņemt, taču vienaldzīgo nebūs. Šis fakts, lasot Pāvila Johansona dzeju, ātri top skaidrs. Pāvila Johansona kodi, kā viņu krājuma priekšvārdā citējis Jānis Rokpelnis (protams, tas manāms arī dzejā), ir ozols, varavīksne, paralēli elpojot vienā ritmā ar citādo un aprādot sabiedrības fobijas, tādas kā ksenofobija un homofobija. Tātad aktualizējas arī identitātes problēmjautājumi. Nevilšus jāvelk paralēles ar situāciju šobrīd – dzejnieku no vecāku dzimtenes šķir tikai Baltijas jūra, bet, cik atšķirīgi mēs esam uzskatos par citādo, cik vienoti vai dažādi esam savās bailēs par to, cik gatavi esam izrāpties no šīs iedomu komforta zonas. Kā piemērs iepriekšteiktajam izskan šajā dzejolī (citēts pilnībā): "Tava miesa ir balta vai melna. / Tā ir tikpat mīksta glāstiem / kā visas miesas. / Tavi sirdspuksti skan tāpat / kā visi sirdspuksti. / Ksenofobs stāv vientuļš, / pelēkas miglas aptīts, / jo lielākas bailes, / jo vairāk apmiglots / smadzeņu neceļos. / Bet mēs – / mēs esam viens otrā iekāpuši, / vienis prātis sakausēti." (97. lpp.) It kā nav jābrīnās, bet tomēr gribas akcentēt vēl vienu šī krājuma iezīmi, arī iepriekšminētā dzejoļa kontekstā, kura nosaukums ir "Balts un melns", proti, vismaz es nevaru atcerēties kādu piemēru no pēdējos gados izdotajām mūsdienu latviešu autora dzejas grāmatām, kurā absolūti visiem krājumā iekļautajiem dzejoļiem būtu dots nosaukums. Pāvila Johansona krājumā tā tas ir – katram dzejolim ir konkrēts atslēgas vārds: virsraksts, kas uzjunda tādu kā gleznas rāmja sajūtu un neuzdrošināšanos izkāpt no šī autora piedāvātā rāmja, lai dotos interpretācijas un sajūtu lidojuma piedzīvojumā.

Īpašs poētiskais paņēmiens autoram ir personifikācija, kas (ne sliktāk kā savulaik alegorija viduslaiku dziesminiekiem) Pāvilam Johansonam kalpo par spēcīgu zemteksta un tēlainās izteiksmes līdzekļu – paralēlisma, bināro opozīciju, litotas, paradoksa, ironijas un absurda – akcentu, piemēram, dzejolī "Vairogs" dzejnieks kodolīgi ierakstījis cilvēces izseno iekāri – iekarot un valdīt: "Vairogs apsūbējis gadsimtu trauksmē, / dažubrīd pamostas, pažāvājas, / noliekas uz otriem sāniem. / Sapņo par kalēju, kas godbijīgs / cienījis cīņā kritušos. / Cik zobenu cirtienus viņš izcietis, / nevar vairs saskaitīt: / Kauja pie… / Sargāja tautu, / sargāja savu dzīvību. / Ilgi gudroja par iespēju vairs nesargāt, / bet uzbrukt. / Ka tas neīstenojās, viegli saprotams, / iekalts savā vēsturē, / jo viņa pēcteču pavēlnieki / bija uzvilkuši smalkus uzvalkus, / ar deguniem gaisā saostījuši citus padotos." (99. lpp.)

Autora daiļradē paralēli sociālu raksturu problemātikai ir arī politisku norišu, īpaši padomju totalitārisma režīma, asa kritika, kas nereti savijas ar atšķirīgo kultūru tonalitātēm. Īpaši jāakcentē arī Pāvila Johansona dzejas muzikalitāte, kas, protams, ir pašsaprotama nianse dziesminieka tekstiem, kā tas atainojas, piemēram, dzejolī "Baltijas jūra": "Man glāzē ielēja Baltijas jūru. / Gribēju to iztempt vienā rāvienā. / Taču nolēmu pagaršot pa malciņam. / Somu pirts un Sibēliuss, / bēgļu laivas no Baltijas, / Ziedonis Kurzemes krastmalā, / Šopēns ar klavierēm padusē [..] Nebiju pamanījis, ka pašā apakšā, / periskopu paslēpusi, / mīņājas apbruņota zemūdene, / kuras identitāti nevarēja atklāt, / bet visiem bija zināma [..] Tad pēdējo šļencku izspļāvu, / lai nepieliptu sērga." (26. lpp.)

Paralēli ozola un varavīksnes simboliem simpātisks šķita krustceles interpretējums. Runājot par Pāvila Johansona dzeju, gribas vilkt dažādas asociatīvas paralēles. Laikam jau tādēļ, ka dziesminieka tekstos arī var atrast diezgan daudz kultūras zīmju. Tātad, pieminot krustceļu simboliku, ataust atmiņā trimdas autora Jāņa Turbada (īst. vārdā Valda Zepa, 1932–1996) pasakā "Ķēves dēls Kurbads" (1959) atklātā krustceļu interpretācija, kas ir tikpat paradoksu piepildīta, kādu to pēc gadiem sastopam Pāvila Johansona dzejā. Jāņa Turbada Kurbads, ierodoties krustcelēs, "nopietni pārdomājis, aizgāja uz abām pusēm" (Jānis Turbads, "Ķēves dēls Kurbads", Jaunā Daugava, 2007, 88. lpp.), savukārt Pāvila Johansona liriskais varonis dzejolī "Krustceles" rīkojas pēc būtības līdzīgi Kurbadam, proti: "[..] Divas bultas rāda katra / savu virzienu. / Brīdi padomājis, / norauju izkārtni, / dodos tik uz priekšu." (56. lpp.)

Pāvila Johansona dzejai kopumā ir raksturīga intertekstualitāte, tās ir gan mazliet ironizēti pārveidotās frāzes no latviešu tautasdziesmām, kultūrtēlu un kultūras personību klātbūtne tekstos, gan atrodama frāze no autora tēva Andreja Johansona kultūrvēsturisko eseju krājuma "Rīgas svārki mugurā" u.c. Tekstu kontekstā var sajust dzejnieka sāpes un arī rūpes par latviešu valodu, tāpat arī, kā jau iepriekš minēju, spilgti izteikts gan paralēlisms, gan binārās opozīcijas. Jau krājuma nosaukumā "Paisums un bēgums" iekodēts cilvēka dzīves un attiecību ritums, šī ūdens īpatnība ne reizi vien atskan arī dzejas rindās, turklāt tā atspoguļota niansēti dažādās tonalitātēs un situācijās. Paisumam un bēgumam līdzvērtīgas ir vēl citas asociatīvās izjūtas, tādas kā augšup/lejup, iekāpt/izkāpt, horizontāle/vertikāle, tuvums/tālums, uz priekšu/atpakaļ, vēlamās/nevēlamās robežas. Bet tas viss noapaļojas liriskā varoņa atskārsmē par cilvēka vientulību.

Aizverot krājumu, gribas vēlreiz uzsvērt Pāvila Johansona kā dziesminieka nozīmi. Viņa rokraksts ir īpatns, jo tapināts nepieradinātā, citādā, visnotaļ atšķirīgā rokrakstā, kas noteikti izceļas 2016. gadā izdoto dzejas krājumu bagātīgajā klāstā.

Sandra Ratniece

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!