Māksla
14.11.2017

Laiks bez nosaukuma

Komentē
4

Par laikmetīgās mākslas izstādi "Nosaukumam nav nozīmes" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Ja mēs izvēlamies nostāties konceptuālās mākslas pozīcijā, tad droši varam apgalvot, ka māksla paredzēta nevis tam, lai uz to skatītos, bet lai par to domātu. Un, jo vairāk kāds priekšmets izraisa pārdomas par mākslu, jo vairāk pats šis priekšmets ir māksla. Tādā gadījumā par mākslu mēs sauksim nevis to, kas karājas pie sienas, bet gan procesus, kas norisinās mūsu un citu galvā. Tikpat svarīgi, ka pašam māksliniekam vairs nav tiesību uz galveno un vienīgo interpretāciju un skatītāja atziņas uzskatāmas par tikpat svarīgām. Tomēr tas vienalga neatrisina jautājumu par mākslu kā demokrātisku vai elitāru fenomenu, jo pat liberālā sabiedrībā, kur visiem mākslas darbiem un visiem interpretatoriem ir vienādas tiesības, tomēr dažas interpretācijas paliek nemākulīgas, bet citas – ģeniālas.

Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas dažu pasniedzēju un vairāku esošo vai bijušo audzēkņu izstādi "Nosaukumam nav nozīmes" arī var aplūkot kā konkrētā brīža fiksāciju un interpretāciju. Tā nav fundamentāla izstāde ar dziļām pārdomām, bet drīzāk atgādina ekspromtu, nelielas vizuālas anekdotes vai laikmetīgu mākslinieku radošā simpozija noslēguma skati, kurā visi prezentē paveikto atvelētajā laikā. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē divdesmit seši mākslinieki, saliekot kopā savus darbus, radikāli atteikušies "piesārņot" telpu ar darbu anotācijām vai skaidrojošiem komentāriem. Grūti novērtēt, vai šī pieeja devusi iecerēto homogēnas un nesaskaldītas atsevišķu mākslinieku mikrokosmosa telpas efektu, bet skatītājiem šāds ekspozīcijas risinājums noteikti var izraisīt negaidītas pārdomas. Diemžēl telpas brīvību no pavadošajiem tekstiem mākslinieki panākuši uz skatītāja rēķina, kuram, lai apmierinātu ziņkārību vismaz pēc autoru vārdiem, tiek piedāvāta lietošanai maksimāli neērta melnbalta A3 formāta brošūra ar tēlaini asociatīviem mākslinieku skaidrojumiem. Kaut gan skaidrojošās brošūras tiek sakrāmētas lielā čupā pie pašas ieejas izstādē, tiek raidīts pavisam pretējs impulss – nevēlēšanās komunicēt. Šajā brīdī rodas šīs izstādes galvenais kamertonis – vientulība.

Visi izstādē apskatāmie objekti un instalācijas balansē uz trauslas robežas starp klusu hermētisku pašpietiekamību un spēju norādīt uz problemātiskiem jautājumiem. Ja pirmā pieeja paredz mākslas tīri vizuālo baudīšanu, tad otrā pieprasa, lai skatītājs nolasītu autora vēstījumu un pats iesaistītos satura producēšanā. Tomēr pārsvarā abas interpretācijas saplūst vienā un forma kļūst par atslēgu saturam. Citiem vārdiem, paša mākslas darba formālā struktūra atsaucas uz savu rašanās kontekstu, uztveri un interpretāciju. Tomēr arī šādai formālistiskai mākslai ir nepieciešams skatītājs, kurš pratīs nolasīt autora intences bez komentāra palīgčaumalas. Citādi, šādā veidā konstruējot mākslas darbu, māksliniekam sev godīgi jāatbild, ka tāda komunikācija ir vērsta vairāk pie ideāla nekā reāla skatītāja. Rezultātā mākslas darbi tiek apzināti nolemti vientulībai, kas atgādina nevis lepnu klusēšanu vai izolāciju savā formālajā perfekcionismā, bet gan traģisku nelaimi.

Mākslas darba satura necaurspīdīgumā slēpjas fundamentālas bailes no vienkāršības vai arī nespēja skaidri formulēt savas domas. Lasot mākslinieku sarakstītos dadaistiski absurdos tekstus, atcerējos Rozalindas Krausas novērojumu, ka abstrakcionistam bail radīt vienkārši abstrakciju bez sižeta un bez satura, jo tādā gadījumā darbs var pārvērsties vienkārši par ornamentu. Protams, uz laikmetīgās mākslas formām nevar attiecināt tradicionālās mākslas kvalitātes kritērijus. Bet, šķiet, aktuālajā Latvijas mākslas telpā ir pieņemts uzskatīt, ka laikmetīgajai mākslai vispār nepiemīt kvalitātes kritērijs. Jo māksla taču ir brīvības lauks, kurā iespējami jebkādi eksperimenti. Šis viedoklis balstās uz infantilā mīta, ka mākslas sistēmā valda totāla brīvība. Kaut gan tieši mākslā brīvības ir mazāk nekā citās sfērās, jo katram solim jābūt pakļautam rūpīgai paškontrolei. Kā zināms, jo vairāk brīvības mākslā, jo mazāk pašas mākslas.

Ja darbi nevēlas komunicēt ar skatītāju, tie vismaz atrodas dialogā ar laikmetīgās mākslas tradīciju un citiem pasaules māksliniekiem. Piemēram, videodarbs, kas tiek projicēts pie ieejas izstādē, kur pingponga bumbiņa viegli levitē gaisā. Tiem, kas labi orientējas laikmetīgajā mākslā, uzreiz būs skaidrs – atsauce uz līdzīgu Demjena Hērsta instalāciju ar nosaukumu "Kas paceļas, tas nokritīs" ("What goes up must go down", 1994), kur virs matu fēna gaisa plūsmas lidojošā bumbiņa vairāk izskatījās pēc liriskas dzīves metaforas. Videodarbā, kuru var redzēt LNMM [1], dialogs ar britu mākslinieku parādīts kā galvenais saturs, apspēlējot mūžīgo jaunās paaudzes nepieciešamību uzkāpt "tēviem" uz pleciem, lai ieraudzītu jaunus horizontus. Meklējot savu ceļu, vienmēr jāupurē daļa no iepriekšēja laika sasniegumiem, tāpēc arī pingponga bumbiņa, jaunā versijā uzlikta virs būvniecības fēna, ātri ies bojā izkūstot.

Savu erudīciju var vingrināt gandrīz pie katra darba, tomēr skatītāja subjektīvās interpretācijas paliek neapstiprinātas no mākslinieku puses, kas atstāj nepatīkamu pamestības sajūtu.

Par vienu no izstādes simboliem varētu izvēlēties kinētisku instalāciju, kas sastāv no "X" formā savienotām metāla caurulēm ar piestiprinātiem sūkņiem, kuri sinhroni pārkravā rīsus no divām instalācijas pakājē izbērtām kaudzēm. Tā ir nepārtraukta un bezjēdzīga darbības imitācija, jo, neskatoties uz rīsu cirkulāciju, abās kaudzēs apjoms nemainās. Tomēr par izstādes simbolu instalācija var kļūt tāpēc, ka aprakstīto procesu skatītājs neieraudzīs. Šo darbu nav domāts rādīt skatītājam, ja mākslinieks apzinājās, ka muzeja telpās nebūs iespējams darbināt mašīnu ar industriālu troksni. Varbūt viņš tik tālu nebija aizdomājies, un tad to varētu dēvēt par konstruktīvu neveiksmi, bet bieži tieši neveiksmes kļūst par simboliem.

Neskatoties uz plastisko daudzveidību, lielu daļu mākslas darbu apvieno divas tēmas: vizuālās uztveres jautājumi un atmiņas formas. Vienā darbā foto palielinājuma optiskais māns var pārsteigt skatītāju, kura priekšā tik labi pazīstamā viļņaina ūdens virsma pēkšņi var pārvērsties par jēlu gaļu. Citos darbos virsmas pētniecība turpināsies, analizējot patinu ne tikai kā zaļu vai tumšbrūnu kārtu, kas rodas gaisa mitruma iedarbībā, bet patinu kā informācijas un pievienotās vērtības nesēju, mēģinot to nodalīt no paša priekšmeta. No materiālas faktūras mākslinieki pāriet pie virtuālām vai informatīvām pikseļu maskām, kuras it kā cenšas cenzēt vizuālo informāciju, liekulīgi sargājot mūsu acis no it kā psihiski traumējošā satura. Bet, līdzīgi kā viktoriāņu laikā ar drapēriju aizsegtas flīģeļa kājas varēja tikai palielināt fantāzijas erotisko spriedzi, arī šie krāsainie kvadrāti drīzāk provocē iztēli aiziet tālāk par nomaskētām realitātes šausmām.

Atmiņas tēma vairākos darbos pieņem virtuālas dienasgrāmatas formu. Romantiskas pusaudžu pārdomas, kurās nāves estētika, šķiet, vistrāpīgāk atspoguļo iekšēju šaubu un nemiera stāvokli, paradās zārka formā. Vizuāls un tekstuāls draugu sarakstes materiāls kā sava veida kolektīva dienasgrāmata tika pārvērsts haosā, kuru neviens no mums nekad negribēs pat mēģināt izlasīt. Arī vairākos citos darbos atmiņas vai subjektīvais pārdzīvojums kļūst par centrālo tēmu, pieņemot daudzveidīgas formas: no degoša ledusskapja līdz komposta kaudzei.

Dadaistiska neprāta caurvējš jūtami pūš no dažiem darbiem (īpaši izlasot pavadošos tekstus), sajaucoties ar ezoterisku vai sektantisku piegaršu. Sektantisms šajā gadījumā nav domāts saistībā ar kādu reliģiju vai mistisku mācību, bet tikai kā apzīmējums mākslinieka praksei atsaukties un operēt ar parādībām, ko spēj uztvert, saprast, izskaidrot tikai daži izredzētie jeb konkrētai domubiedru kopai (proti, sektai) piederīgie.

Ekspozīcijas beigas atvēlētas diviem darbiem, kuri pieskaras vientulības un savstarpējas nesaprašanās tēmai, kļūstot par visas izstādes simbolu. Vienā no tām slavenā mākslinieku grupa apspēlējusi mākslas terapijas tēmu, iedvesmojoties no Starptautiskā slimību klasifikatora, kurā organiski psihiskiem traucējumiem, konkrēti delīrijam (ko nav izraisījis alkohols vai citas psihoaktīvas vielas), piešķirtais šifrs, izrādās, sakrīt ar pašu mākslinieku grupas nosaukumu. Delīrijs, kas izolē cilvēka prātu, turot to halucināciju varā, ir patiešām spoža romantiskā metafora, domājot par mākslas radīšanas procesu. Bet pats pēdējais darbs ir drīzāk maza izrāde pēc Daniila Harmsa sešu repliku lielās ainiņas "Atzīšanās mīlestībā" (1933), kurā bez aktieriem un ar minimālistiski lakonisku scenogrāfiju, pateicoties mākslinieku izcilajai spējai konvertēt tekstu telpiskajā tēlā, parādīta vientulības kvintesence, proti, totāla cilvēku nespēja pateikt otram visbūtiskāko, pat atrodoties vienā telpā, kur nekam citam, tajā skaitā arī nosaukumiem, nav nozīmes.

[1] Respektējot izstādes māksliniecisko koncepciju, rakstā apzināti nav nosaukts neviens mākslas darbs un neviens autors.



Eduards Dorofejevs

Eduards Dorofejevs ir mākslas zinātnieks, strādā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, pasniedz Rietumu mākslas vēsturi Latvijas Kultūras akadēmijā un mēdz rakstīt par mākslu preses izdevumos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!