Pienācis Aspazijas un Raiņa 150. gada noslēgums. Tiešs un simbolisks atkailinājuma process 365 dienu garumā ar ķermenisko Raini un Aspazijas mātišķo dominanci priekšplānā. Gāšanas un pārrakstījuma mēģinājuma gads. No augstā ideju pjedestāla nocelti, jubilāri 21. gadsimta popkultūras cilvēkam tā ir daudz ērtāk pieejami redzei un dzirdei. Nekāds Žana Pola Sartra/Simonas de Bovuāras kliedzoši laikmetīgais pāris nesanāk, tomēr privātāk, dzīvīgāk, interesantāk. Lielāka derīguma vērtība piešķirta puskailinātam Rainim – cilvēkam, savējam, ar kura sapņu mākslinieciskajiem tulkojumiem un mēnessmeitiņām pajautrinoties, kāds veikls projekta rakstītājs var pat kaut ko pieticīgi nopelnīt.
Akadēmiskās vai pusakadēmiskās konferences izskanējušas zināmā starpstāvoklī starp privāti fanojamu un distancēti sociālpolitisku Raini, pievienojot pa kādam svaigākam faktam no biogrāfijas vai turpinot sociālajā atmiņā modificēt un atsvaidzināt viedokļus par politiski klišejiskā Raiņa/Aspazijas uzskatiem un dzejas formu. Mediju atturība saprotama – nekāds sensacionāls notikums nav gaidāms. Līdzīga distancētība profesionālajos teātros, izņemot Nacionālo, Valmieras un nedaudz Liepājas "Induli un Āriju" kustībās vai izrādi "Aspazija. Personīgi" pieticīgā Jaunā Rīgas teātra lasījumā. Riskējusi "Domuzīme" ar saturīgām diskusijām, tomēr ne bez laikmetīgās bildes paspilgtinājuma. Varbūt taisnība Eduardam Liniņam, ka "pamatīgas iegrimes idejas Latvijā nespēj izvērsties, bet tikai strandē"? ("Domuzīme", nr. 4, 2015, 61. lpp.)
Kaut kāda jēga jau, iespējams, 150 gadu piemiņas privātuma ievirzei paliks. Varbūt līdzīga tai, kura atklāta Mihaila Bahtina doktora darbā par Fransuā Rablē un tautas smieklu kultūru viduslaikos. Viņa pētījumā uzsvērts, ka ar nenomāktu, kaut arī neizsmalcināti parupju dabisku vitalitāti tautas domāšana savulaik veicinājusi pāreju uz humānistu laikmetu, pasargādama cilvēku no demoralizācijas, ko izraisījusi mākslīgi uzturēta un liekulīga oficiālās kultūras nopietnība. Jautājums tikai, vai laikmetīgās populārās kultūras un "Privātās Dzīves" treknais zīmogs var pilnvērtīgi glābt cilvēku no pagrimuma? Varbūt privātuma akcents labākajā gadījumā ir atzīstams par īslaicīgu pārejas zīmi uz citu, intelektuālāku izpratni, lai ātrāk atbrīvotos no pusgadsimta sovjetizācijas uzslāņojumiem. Nav grūti to pārspīlētajā svinīgumā samanīt vienu no daudziem Raiņa svešinājuma iemesliem. Pastāv zināmas šaubas, vai 25 neatkarības gadi ar patērniecības baudkāro vēlmju dominanci nav par vāju stimulu dziļākas uztveres pieprasījumam. Nav taču ne sava Bahtina, ne vajadzības runāt mīklainā Ezopa valodā, kā nācās pagājušā gadsimta 30. gadu Krievijas "viduslaikos", kad ar "Gargantijas un Pantagriela" pārrakstījumu izcilajam literatūras zinātniekam izdevās cenzūras apstākļos vēstīt par Staļina oficiālās un tautas dzīves izjūtas duālismu. Ar jubilejas gada kā starplaika iespējamo ilūziju raksta turpinājumā nedaudz pakavēsimies pie laikmetīgās komunikācijas grūtībām ar Raini, par vienu no tās iemesliem minot dzejnieka filozofisko domāšanu.
1929. gadā blakus Raiņa pēkšņās aiziešanas faktam minams kāds cits intelektuāls notikums – britu matemātiķa un filozofa Alfreda Norta Vaitheda (Whitehead, 1861–1947) klajā nākušais lieldarbs "Process un realitāte" (Process and Reality). Nejaušība, protams, taču Vaitheda metafizika kopā ar viņa 21. gadsimta sekotājiem Robertu Kūperu (Cooper) vai skandināvu organizācijas teorētiķiem atvieglo veidu, kā jēdzienos iekļaut to Raiņa intelekta ievirzi, kuru viņš pats "Čūsku vārdos" nosaucis par savu galveno filozofiju. (Rainis. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Zinātne, 1978. 599. lpp.) Minētā piezīme "Galvenā filozofija" pievienota 1916/17. gadā rakstītajam dzejolim "Lielie loki":
"Tu viļņos plūstot laidies lielos lokos:
Tie viļņi saules līdz ar zvaigznēm veļ,
I sīkās būtnes viņos plok un zeļ,
I tavā dzīvē loks un viļņi spokos.
I gara pasaule tais viļņos griežas,
Ik loks, šķiet, atkārto, bet augstāk ceļ,
I seniem cauri jaunnākošie spriežas,
Bet patņiem brīve dota lokus lauzt,
Sākt jaunu kustību, likt saulēm aust.
Un jauni loki nost no veciem riežas."
(Kopoti raksti, 3. sēj., 135. lpp.)
Kā liecina dzejolis, Raiņa poētiski filozofiskā domāšana ir pārliecinošs procesuālās metafizikas paraugs. Trīs loki – kosmiskais, sociālais un patības – apvienoti vienā varenā kustības, tapšanas, maiņas procesā, par galveno dabiskās laika gaitas lēmēju atzīstot idejas ierosinātāju un īstenotāju – patni, patību. Nekā pārsteidzoši nedzirdēta šajā konstatējumā nav. Attīstības un pārmaiņu ideja bez piepūles samanāma vai katrā Raiņa dzejas vai radāmo domu rindā, sākot ar 20. gadsimta sākuma "Tālo noskaņu" nemierīgajām nojautām, ar Spīdolas maiņas uz augšu simbolu "Ugunī un naktī" un beidzot ar apcerīgāku kopsavilkumu "Galā un sākumā" (1912) un "Čūsku vārdos" (1920). Raiņa dialektika nav palikusi nepamanīta arī daudzo viņa pētnieku un publicistu sacerējumos. Tā ir tik acīmredzama, ka tai nevar paiet garām, tikai tā nav pietiekami detalizēti analizēta procesuālās domāšanas caurstrāvojuma kontekstā. Neskaitāmos darbības vārdos un vārdu zīmēs – lielā gaita, rite, ritums, tapšana, maiņa, kustība – atklājas heraklitiski dinamiskā pasaules aina. Atšķirībā no sengrieķu domātāja Raiņa cilvēks nav neitrāls upes plūduma vērotājs, bet vētru sējējs un jaunu, nebūt ne detalizēti skaidru un nekļūdīgu plūsmas virzienu ierosinātājs. Plūduma apcerei līdzi mainās pats "viss plūst" apcerētājs. Piederība un līdzdarbība ir neatsverama esamības pārvērtību daļa, un pašpārtapšana ir kustības un maiņas nosacījums, kā par to liecina 1911. gadā radītais dzejolis "Daba un dvēsle", kurā dabas un kosmiskā evolūcija nebeidzas tikai ar apziņas, gara, dvēseles tapšanu, bet nenoslēgti iekļauj nebeidzamu izziņas un pašizziņas mērķi kopā ar pašas dvēseles dziļuma un skaistuma pilnveidi. Tādējādi maiņas un pārvērtību klātbūtne esamībā ir totāla, tā skar visus un visu. Latvijas kultūrā pagaidām nav pārliecinošāka un pārdrošāka domājuma par pārtapšanu un attīstību. Procesa filozofija tikai ļauj skaidrāk pateikt to atbilstošos jēdzienos.
Process, kā to definējis Vaitheds, ir esamības tapšana, augšana un virzība uz kādu galamērķi, jo savā aktuālajā īstenumā esošais veidojas un pastāv nevis kā stabila substance vai struktūra, bet kustībā un nebeidzamās dinamiskās pārvērtībās. (Alfred North Whitehead. (1929/1979) Process and Reality. New York, London: The Free Press, p. 150–166.) Mūsdienu procesuālās domāšanas teorētiķi papildina un konkretizē definējumu ar sociālu darbību vai notikumu sērijas iesaisti, kas raksturīga kādas kopas jeb veseluma pastāvēšanai. Notikums (latīņu ēvenīre, ēventum, no kura angļu event) nozīmē rasties, parādīties, iegūt noteiktu formu (to come into form), formēties. (Robert Cooper. Process and Reality. In Jenny Helin, Tor Hernes, Daniel Hjorth, Robin Holt (eds.). The Oxford Handbook of Process Philosophy and Organizational Studies. Oxford: Oxford University Press, 2014, p. 585.) Kaut kas jauns, citāds, no esošā atšķirīgs veidojas un top par realitāti, lai atkal agrāk vai vēlāk taptu nomainīts. Jau pašā latīņu cilmes nosaukumā process ir savienoti divi vārdi: pro- 'būt priekšā, sākumā, būt par' un cessāre 'pārstāt, izbeigt'.
Topošais pārtop par tapušu, lai beigtos un atkal sāktos "viss no gala". Procesu konkretizē pieci aspekti – veselums, laiks, atvērtība, potencialitāte un spēks. To sasaiste un attiecības atklātas mūsdienu organizācijas teorētiķu darbos. (Jenny Helin, Tor Hernes, Daniel Hjorth, Robin Holt (eds.). The Oxford Handbook of Process Philosophy and Organizational Studies. Oxford: Oxford University Press, 2014, p. 5.)
Process norāda uz principiālu dinamiskās pasaules nepabeigtību, kas uzskatāmi attēlota Aspazijas "Sidraba šķidrautā": "Nekas tur gatavs nav, Nekas nav pilnīgs..." (Aspazija. (1968) Sidraba šķidrauts. Lugas. 1. sēj. Rīga: Liesma, 278. lpp.) Nepabeigtā un nepilnīgā pasaule ir brīvs un neierobežots darba lauks jaunu mērķu un ideju radīšanai, kas aicina iekļauties un līdzdarboties, būt par daļu lielajā pārvērtību īstenojumā. Viss ir veidojams, radāms, maināms, viss iesaistāms lielā tapšanas notikumā – Latvijas tapšanā par valsti, sociālā taisnīguma radikāli revolucionārā iedibināšanā un atbilstošas patības izveidē.
Viens no biežāk lietotajiem Raiņa laika rituma apzīmētājiem ir "liels". Tā lietojumu pamato Latvijas mērogiem neparastais kosmiskais vērienīgums, kurā viss apvienots vienotā dinamiskā veselumā. Nekā sīka, niecīga, pieticīgi bikla vai ikdienišķa neatrast grandiozajā daļu sasaistē, kā to apliecina poēma "Ave sol!" ar saules spēka daudznozīmīgo simbolu: paralēli dabas un gadalaiku nenovēršamajai nomaiņai izteikts neapvaldīts prieks par "garīgo sauli", kas ir "dzīves atjaunošana, pārvēršana un jauna kultūra – ideālais gars, sociālisms, kurš ir humānisms" (Kopoti raksti, 2. sēj., 411. lpp.). Raiņa pasaule aptver vārda vistiešākajā nozīmē visu, kas zem saules, kas apvienots atjaunojošā kustībā, kurā gals pārtop sākumā un kāds iesākums pārtop procesa noslēgumā, vien promejot iesējot sēklu jaunajam. Līdzīgi Nīčes mūžīgās atgriešanās idejai glorificēts sākuma svaigums un spēks, padarot to par brīvu un atbildīgu cilvēka vedamu darbīgu laiku.
Varenajam veselumam un pārikdienišķajam laikam vajadzīgs atbilstošs spēks. Apbrīnojama ir Raiņa nosaukto spēku daudzveidība. Augstāk par Lāčplēša fizisko spēku novērtēta Spīdolas simboliskā skaistuma vara. Blakus Ulda vīrišķīgajam pārspēkam nolikts Baibas visu pārveidojošais maigums lugā "Pūt, vējiņi" vai augstdzimušās Ārijas varai paralēli atveidota Vizbulītes nesavtīgā upurēšanās "Indulī un Ārijā". Antiņa pieņemšanās paša spēkā notiek kopā ar mistisko Baltā tēva un Melnās mātes varu. Ne velti Rainis pats lietojis tūkstošveidības apzīmējumu, lai raksturotu atvērtību visdažādākajām laika un spēka iespējām.
Tapšanā iesaistīti spēki un pretspēki. Galēja tapšanas pretspēka vara izteikta nāves simboliskajā un tiešajā klātbūtnē, kuras nozīme būtu īpaši pētāma, jo aizsaule, miršana, aiziešana mūžībā kopā ar nemirstības refleksiju un atjaunotnes ideju rodama gandrīz visās Raiņa lugās: ne tikai "Uguns un nakts" Nāvessalas ainā, bet arī Jāzepa un brāļu notikumā, Induļa un Ārijas bojāejā, "Spēlēju, dancoju" Leldes kāzu ainā, "Zelta zirga" Saulcerītes septiņsimt gadu nāves miega simboliskajā stingumā vai "Pūt, vējiņi!" Baibas aiziešanā "jūras baltā augstumā". Nāves kā zaudējuma, satraukuma, bet vienlaikus arī attīstības, norises, gaitas pastāvīga klātbūtne atklājas Raiņa 1922. gada 31. janvāra dienasgrāmatas ierakstā par plāniem veidot "romānu no metafizikas dzīves, garu sauces, kopā ar sapņiem un pa vidu manas, Iniņas un citu kombinācijas par gara pasauli un nemirstību; arī Šellingu, arī Kantu un visjaunākos, Bergsonu lasīt". (Kopoti raksti, 25. sēj., 104. lpp.)
Nāve Raiņa procesuālajā sistēmā ir atjaunotnes daļa, kas drīzāk atgādina jau minēto Nīčes mūžīgās atgriešanās ideju, nevis pieļauj to kā gala, pārrāvuma, upura vai attīstību paralizējošu sāpju zīmi. Sāpju netrūkst, tikai tās nedrīkst pārraut procesuālo ritumu. Tieši nāves pārvarējums poētiski atgādina par pārmērīgu, pārikdienišķu varoņspēku, kas veidojams un uzturams kultūrā kā potenciāls procesa veicinātājs. Spēks nerodas uzreiz pats no sevis. Tam vajadzīgs uzkrājums, un māksla ir viens no spēka kapitāla krātuvēm.
Taču mākslas auglīgais potenciāls iekļaujas tapšanas procesā vien tad, kad to saprot un atbalsta komunikācijā. Sapratne un komunikācija līdz ar to kļūst par rezultatīva procesa svarīgu nosacījumu. Ne velti to pavada mūsdienu hermeneitikas veidotāja Hansa Georga Gadamera jautājumi: "Ar ko sākas mūsu vēlme (effort) saprast? Kāpēc mūs interesē kāda teksta vai pasaules pieredzes saprašana...? Vai pastāv brīva izvēle šajās lietās?" (Hans-Georg Gadamer. (1977/1988) Hermenutics as Practical Philosophy. In After Philosophy. End or Transformation. Ed. by Kenneth Baynes, James Bohman, and Thomas McCarthy. Cambridge, Massachusetts, and London: The MIT Press, p. 333.) Raiņa vientulības un sāpju izjūtas visvairāk attiecas tieši uz komunikācijas un sapratnes grūtībām. Ne bez personiska traģisma izskan Spīdolas Koknesim teiktie vārdi:
"Mans Koknesi,
Es atdevu visu pasauli, –
Es gribēju jums vēl vairāk dot,
Jums nebija spēka saņemot."
(Kopoti raksti, 9. sēj., 278. lpp.)
20. gadsimta postmodernais domātājs Žils Delēzs filozofiju atzinis par jaunu jēdzienu radīšanu. Taču ne pašmērķīgi, bet tad, kad pēc tiem radusies nepieciešamība. Raiņa procesa filozofiju un poētiskos simbolus, metaforas un izjūtas radījušas daudzas vēsturiskas nepieciešamības. Vispirms, protams, tā ir 19.–20. gadsimta mijas Eiropa un Latvija kā tās daļa ar valstiskās organizācijas perspektīvu, ar humāno sociālā taisnīguma ideju un piemērota veicēja (patības) modelējumu. Nenovērtējama loma šo nepieciešamību īstenojumā pieder Gētes "Faustam" ar viņa eksperimentiem, ar mirkļa skaistuma neiespējamību un traģisku seku pavadītiem pārkārtojumu centieniem, kas tomēr, neraugoties uz zaudējumiem, attīstības vārdā pārnesami latviešu topošajā kultūrā un laikmetīgajā domāšanā. Tas, kas atšķir Raini no Gētes, kā arī no marksistiskās dialektikas prakses, ir nevardarbīgu līdzekļu poētiski meklējumi un patības pilnveides nepārtraukts akcentējums kopā ar šo ideju nesavlaicīguma apziņu un šaubām par neparastā vēstījuma saprastspēju un atbalstu.
Attīstības un pārveides izraisītie zaudējumi, faustiskā mirkļa apstādinājuma traģiskās sekas virza gan Eiropas, gan Latvijas intelektuāļus nepārtrauktos optimāla sociāla projekta meklējumos kopā ar jautājumu, kāds ir reāli notiekošo pārmaiņu mērķis un jēga, kā tas "Ugunī un naktī" atklājas Spīdolas un Laimdotas pretējo viedokļu sadursmē un Lāčplēša bojāejas simboliskajā atveidojumā. Ne velti režisors Viesturs Kairišs Nacionālā teātra "Uguns un nakts" iestudējumā akcentējis Kangara nodevības īpatno saturu: "Tiem nebūs ar slavu kā varoņiem krist, / Ar ikdienību tos gribu sist... (Kopoti raksti, 9. sēj., 255. lpp.) – kopā ar Lāčplēša šaubām: "Vai es to gribēju, Ko sasniedzu?" (turpat, 257. lpp.). Ikdienišķas labklājības pašsaprotamais pieprasījums izvirza jautājumu par attīstības virzītāja atbildību.
Kā varam saprast, nekādu izklaidi un vieglumu nepabeigtā pasaule nesola. 1905. gada upuru reālisms, par kuru Ernests Birznieks-Upītis liek pat pelēkajam akmenim raudāt, līdz ar smagajām veļu laivām un mierinājuma vārdiem krājumā "Tiem, kas neaizmirst" ne vienreiz vien atgādina par cilvēkam un masai saprotamo ērtas labklājības un ikdienišķas laimes mērķi. Procesuālu pārkārtojumu un ideju radīšanas laimes izjūtas Rainis atstājis nedaudziem pārliecības cilvēkiem, kā arī "maniem draugiem" – vēl nepiedzimušiem dzimumiem. (Kopoti raksti, 2. sēj., 171. lpp.)
It kā 21. gadsimtā nu jau vajadzētu sākt piepildīties intelektuālā dzejnieka cerībai uz viņa ideju sapratni, kā arī paļāvībai uz vistuvākajiem draugiem iz tālas nākotnes, kuri ļautu pārvarēt "svešu dvesmu" un nemājīgumu. Cerībā uz saprotošu draudzību atveru "Satori" bibliotēkas jaunizdevumu "Rainis. Cilvēks", kurā desmit, domājams, pazīstamākie Latvijas mākslinieki aicināti ilustrēt kādu no Raiņa dzejoļiem. Labā tehniskā kvalitātē rodu asociatīvas saites ar bēgļu problēmām, vērstību uz sevi, pieklājīgu izklaidi ar Raiņa patības tapšanu feministisko ideju apkaimē, vizuāli "sagrauzta" pazudušā dēla pārnākšanu un līdzīgu radošu māksliniecisku brīvību. Jautājums par draudzīgu saprašanu paliek atklāts. Jo nebeidzams ir process un nebeidzams tā laikmetīgais skaidrojums.
0