Foto - Gunārs Janaitis
 
Recenzija
28.11.2012

Laikmeta starptelpa

Komentē
0

Nacionālā teātra Jaunajā zālē režisores Ināras Sluckas izrādē "Zudušo laiku citējot" skatītājs nonāk starptelpā. Vietā, kur 20. gadsimta Holivudas zelta laikmeta tumšā puse – film noir – izkāpj no ekrāna un, mākslas darba veidotāju fantāzijai satiekoties ar skatītāju iztēli, saplūst realitātes, teātra un kino robežas.

Uzvedumā film noir nav tikai eleganta atsauce, kādu kopš aizgājušā gadsimta 90. gadiem savās filmās mēdz izmantot tādi režisori kā Deivids Linčs un Kventins Tarantino, vai kolorīta estētika, kā tas redzams Rodrigeza filmētajā "Grēku pilsētā". "Zudušo laiku citējot" darbojas kā laika mašīna, precīzi atveidojot 20. gadsimta vidus film noir pasauli, kurā liktenīgs un zīmīgs spēj būt viens vienīgs sievietes skatiens, vīriešu iekšējo pasauli plosa tumši noslēpumi, bet apgaismojuma un skaņu saspēlē atklājas filmas mistiskā noskaņa.

Sluckas nostalģijas pilnajam citējumu varētu raksturot kā prasmīgu un smalku attēlotā laika pastišu, un tā pamatā ir aizgājušā gadsimta 50. gadu amerikāņu film noir klasika – kinolente "Vientuļā vietā", stāsts par scenārista īpašo saikni ar viņa radošajiem darbiem, papildināts ar vieglu krimināldrāmas intrigu un stilam piederīgu, traģisku romantiku. "Zudušo laiku citējot" izmantots ne tikai filmas scenārija mugurkauls, bet arī vērā ņemama daļa dialogu. Turklāt, pateicoties izrādes savdabīgajai koncepcijai un scenogrāfijai, kuras centrā vieta ierādīta ekrānam, iespējams runāt arī par kinodarba montāžas un kadrējumu citātiem. Ar Nacionālā teātra aktieru līdzdalību pārfilmētie filmas fragmenti, kas ik pa laikam atdzīvojas uz nostieptā audekla virsmas, ir pedantiski nostrādātas un akurātas atsauces, kuras no oriģināla atšķir vien 21. gadsimta digitālā video "gludais" attēls, kam nepiemīt 50. gadu kinolentes nedaudz nobružātais un šarmantais graudainums.

Kristīnes Abikas scenogrāfija kalpo kā likumsakarīgs turpinājums kino redzamajai pasaulei. Izrādes dekorācijās parādās krietni vairāk nekā 50 pelēkas nokrāsas. Melnbalti pelēkā ieturēti aktieru tērpi un rekvizīti, pat augļi. Telpas iekārtojums balstīts savdabīgā pretstatā – vīrišķīgs, piesātināts tumši pelēkais klāj centrālā varoņa, depresīvā scenārista Marka Veidlera (Kaspara Zvīguļa), dzīvokļa mēbeles, bet pretējā pusē gaišās sienās dzīvo "eņģelis" – stāsta femme fatale Džilda Raita (Līga Zeļģe). Scenogrāfiskā pieeja teātra vidi padara par plūstošu turpinājumu uz ekrāna redzamajam kino. Turklāt melnbaltā estētika ir tieši tik blīva, lai brīžiem pat aizmirstos, ka aktieru sejas uz skatuves neiekrāso pelēcīgais video filtrs.

Izrādes telpas iekārtojums savienojumā ar izvēlēto naratīva struktūru veido savdabīgu, sirreālu vidi. Tajā parādās visas film noir spilgtākās iezīmes, kas lineāro oriģinālfilmas stāstu savērpj līdz izrādes beigām šķetināmā mistērijā. Uz ekrāna vērojamā realitāte tiek salauzta un līdz ar aktieriem ieplūst teātra zālē galvenā varoņa Marka atmiņu vai sapņu veidolā. Citreiz redzamie video materiāli paplašina izrādes telpu, parādot, kur varoņi dodas, kad pazūd no redzes loka. Tādējādi bez liekām skatuves pārbūvēm skatītāju priekšā atdzīvojas policijas iecirknis vai galveno varoņu apdzīvotās ēkas dārzs, pludmale un bārs. Aktieri starp abām telpām – filmēto un reālo – pārvietojas brīvi, rotaļājoties ar izrādes darbības laika plūdumu. Kaspara Zvīguļa Marks, izejot no sava dzīvokļa, veikli nonāk uz ekrāna, kur redzamas dārzs, vai attopas policijas detektīva kabinetā, bet brīžiem, viņam klātesot, video projekcijās spoguļojas atmiņas par vakariem bārā. Lai gan izrādes laika un telpas struktūra ir šķietami sarežģīta, precīzā darbību montāža stāstu viegli savieno monolītā veselumā.

Neskatoties uz to, ka kino projicēšana sniedz iespēju izvairīties no jebkādas skatuves pārbūves, Ināra Slucka tomēr netiecas izvairīties no tās pilnībā, simpātiski atdzīvinot kādu vitālu elementu no kino uzņemšanas aizkulisēm. Sienu un mēbeļu pārbīde izrādes laikā rada asociācijas ar laiku, kad filmas uzņēma paviljonos, kur dažu sekunžu laikā iespējams līdz nepazīšanai pārvērst darbības vidi, mainot nelielu skaitu detaļu. Šādu kinematogrāfisko atsauču izmantošana ir dzīvīgs veltījums kino zelta laikmetam.

Režisores izvēlētie stilistikas elementi jau pirmajās "Zudušo laiku citējot" minūtēs rada precīzas asociācijas ar drūmo, eksistenciālu pārdomu un nāves tematikas caurstrāvoto, tomēr šarmanto film noir. Ja uz ekrāna redzamajos video jūtams 21. gadsimta pieskāriens, tad tas gandrīz nav manāms izrādes skaņās, sākot ar Kaspara Zvīguļa ieskaņoto hipnotisko aizkadra balsi, kas iepazīstina ar stāsta status quo. Turklāt, kā jau ierasts film noir estētikā, šī balss skatītāju pavada līdz izrādes beigām. 50. gadu kino elegance izskan izvēlētajā mūzikā, kurā neiztrūkstoša ir dramatisku toņkārtu klātbūtne. Savu artavu estētikas iezīmēšanā sniedz arī spēles ar apgaismojumu un ēnām. Skatuves gaismas tāpat kā mūzika ir ne tikai nodeva stilam, bet nepieciešamība atbilstošas noskaņas radīšanai.

Visi izrādes personāži, izņemot abus centrālos tēlus – scenāristu un viņa mūzu, ir samērā vienkārši nolasāmi. Aktierspēle ir apzināti teatrāla. Zanes Dombrovskas tēlotā restorāna garderobiste tiešām ir kaitinoši vientiesīga, Ģirta Luiznika detektīva palīgs – lādzīgs, bet līdztekus samērā lētticīgs, bet Veidlera aģents, kuru izspēlē Ēriks Vilsons, rada asociācijas ar nedaudz drudžaino Vudija Allena tēlu filmā "Romai – ar mīlestību". Uz standartizēto varoņu fona izceļas Kaspara Zvīguļa tēlotais Marks, kuru, protams, nesalīdzināt ar film noir leģendu Hamfriju Bogartu, tomēr arī Zvīgulim izdodas radīt mērenas neirozes un radošu moku auru. Viņam blakus eleganta ir Līgas Zeļģes tēlotā Džilda, it īpaši mirkļos, kad viņa skatītāju virzienā raida iedomātai kinokamerai veltītu stingu, dramatisku skatienu. Abiem tēliem ik uz soļa seko noslēpumainības noskaņa, kuru spilgti iekrāso tiem piemītošā lepnība un tiešums. Viņu tikšanās vieš cerību, ka Džildas simpātijām izdosies glābt Marku no viņa eksistenciālo meklējumu fatālisma. Diemžēl 50. gados filmas ar laimīgām beigām nebija modē.

Ināras Sluckas izrāde izceļas ne tikai ar spilgtu un veiksmīgu aizgājušā gadsimta kino auru un teātrim neierastu naratīva struktūru. Izvēlētais stāsts, cieši savijoties ar izrādes laiku un telpu, liek apmaldīties starp realitāti un fantāziju, nonākot 50. gadu kino ekrānā. Vērojot "Zudušo laiku citējot", skatītājs pavada pusotru stundu starptelpā, kur grūti nošķirt fantāziju par laikmetu no konkrētā mirkļa realitātes.

Tēmas

Elīna Gulbe

Elīna Gulbe ir žurnāliste, kuru savaldzinājusi audiovizuālā māksla. Uzkrājusi akadēmiskās zināšanas komunikācijas jomā, brīvajā laikā nodarbojas ar art house kino un pašmāju jauno teātra režisoru darb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!