Nesen Latvijā ir sanākusi 12. Saeima un izveidota jauna valdība. Tādēļ pēdējo nedēļu laikā mani pilda prieks par saviem līdzpilsoņiem. Par visiem, taču jo īpaši – par tiem, kuriem ir paveicies radniecības ziņā un kuri jaunizveidotās valdības locekļiem un koalīcijas partiju deputātiem ir "tēvs, māte, vecāmāte, vecaistēvs, bērns, mazbērns, adoptētais, adoptētājs, brālis, māsa, pusmāsa, pusbrālis, laulātais", kā rakstīts Interešu konflikta likumā. Viņu dzīvē tādēļ pēdējās nedēļās ir sācies ilgi gaidīts, jauns posms. Nevienam nav noslēpums, ka pēdējās nedēļās valdības partijas funkcionē kā darba biržas, un daudzi tām pietuvināti un radniecīgi ļaudis nu jau ir ieguvuši kāroto maizīti un sviestiņu. Jūs vaicāsiet – bet kā tad ar Interešu konflikta likumu? A tā, lūk. Skaidrs, ka es kā politiķis nevaru pieņemt darbā (par biroja vadītāju, padomnieku, preses sekretāru, deputāta palīgu utt.) savu tēvu, māti, vecomāti, vecotēvu, bērnu, mazbērnu, adoptēto, adoptētāju, brāli, māsu, pusmāsu, pusbrāli un laulāto. Taču, ja man pietiek apsviedības, manu tēvu, māti, vecomāti, vecotēvu, bērnu, mazbērnu, adoptēto, adoptētāju, brāli, māsu, pusmāsu, pusbrāli un laulāto var veiksmīgi nodarbināt kāds cits manas partijas biedrs – un iepūtiet. Tāda jauka, saticīga kārtība, kur visa nauda paliek ģimenē.
Starp citu, par korupcijas apkarošanu. Tā vien liekas, ka Latvija beidzot ir ieguvusi politiķi, kurš pārvaldes caurspīdīgumu padarīs par visas tautas lietu. Runa, protams, ir par Artusu Kaimiņu, kurš pēdējās nedēļās ir jau pieteicis savu darba stilu jaunajā Saeimas sasaukumā. Skaidrs, ka lielā daļā mūsu "labās sabiedrības" jau sen ir nostiprinājies priekšstats, ka lielākais vaininieks visās mūsu nelaimēs ir amatpersonu korupcija – īsi sakot, "viņi tur augšā masveidīgi zog". Jebkurš apgalvojums, ka vaina ir meklējama citur – teiksim, varas neefektivitātē, nefunkcionējošā partiju sistēmā, etniskā dalījuma hegemonijā –, tiek noraidīts kā tīrās muļķības. Problēma ir tajā, ka augšā zog, – un muti ciet. Līdz šim šī pārliecība ir izpaudusies estētiski diezgan nevarīgā formā. Protams, cīņa pret oligarhiem ir situsi augstu vilni, Zatlers ir atlaidis Saeimu, vesela virkne godīgu acu pāru uz šīs tēmas vien ir nonākusi labos amatos. Vēl vairāk. Elite aptuveni kopš 2009. gada intensīvi nodarbojas ar to, ko kāds mans vācu draugs nosauca par "paškriminalizāciju". Ar virkni pieņemtu likumu un iniciatīvu mūsu partijas ir parādījušas, ka faktiski uzskata pašas sevi par kriminālām organizācijām. Tie ir visi šie aizliegumi pirms vēlēšanām komunicēt ar vēlētājiem, Eiropā unikālās tautas tiesības pie vēlēšanās atlaist parlamentu, atteikšanās no senās deputāta imunitātes tradīcijas un tamlīdzīgi.
Taču tā nekad nav bijusi īsti "tautas lieta". Tauta gan nav laidusi garām iespēju izgāzt kādu no krēsla, taču savā vairākumā klusītēm fanojusi par Lembergu (nu ja – to pašu, "smagos noziegumos apsūdzēto"). Iespējams, tas tā bijis līderības trūkuma dēļ. Lieta tā, ka partijas, kas sevi kriminalizē, ir nepievilcīga darbavieta jebkuram, kurš var atrast darbu kādā cienījamākā profesijā. Taču, kā nu gadījies, kā ne, šodien sevi uz politiskās skatuves piesaka Artuss Kaimiņš, kurā vismaz ir interesanti skatīties. Viņš var patikt, var nepatikt. Par viņa tālākajām karjeras izredzēm varam tikai spekulēt. Taču tā kamera, ar kuru pa Saeimu nēsājas Artuss, ir tieša radiniece tai kamerai, kas, mūsu pseidoliberāļu aplausiem rībot, nesen tika uzstādīta Ministru kabineta sēžu zālē. Nu, kur gan vēl lielāka caurspīdība nekā šī, kad katrs deputāts ik mirkli riskē nonākt Kaimiņa videoblogā. Turklāt Kaimiņu, atšķirībā no žurnālistiem, nevar no Saeimas izmest ārā, viņš tur ir ievēlēts pēc visiem standartiem.
Taču, kad kāds sodīsies par Artusu un pārmetīs viņam nepiedienīgu izturēšanos, atcerēsimies, ka viņam augsne ir gatavota jau gadiem ilgi. Vispirms tas ir noticis, veidojot priekšstatu, ka ievēlēti politiķi visi ir neuzticami zagļi, ka partijas ir kriminālas organizācijas, ka vēlēšanu un kompetentas elites vietā mums vajag vienus vienīgus referendumus un komunikāciju tviterī. Katrā gadījumā ļaudīm, kuri visu šo stāstu ir nemitīgi daudzinājuši, gan nav nekādu morālu tiesību nosodīt Artusu. Viņš vienkārši ir pacēlis karogu, kuru iepriekšējie "gaišie spēki" ir nometuši. Un, būdams ļoti talantīgs populists, viņš tagad šai lietai ir piesaistījis ievērojamu sabiedrības daļu – tos "modernizācijas zaudētājus", kuri gan neredz savā dzīvē nekādu perspektīvu, tomēr tagad skaidri zina, kas pie tā vainīgs.
Kas attiecas uz Kaimiņa kunga tālāko nākotni, tad, manuprāt, tā joprojām ir diezgan neskaidra. Zinātniskā psiholoģija ir jau sen pierādījusi, ka kopumā politiķus pārējo cilvēku vidū izceļ divas ļoti izteiktas īpašības – narcisisms un varas kāre. Tas pats par sevi nenozīmē neko sliktu – nevajag iedomāties, ka citās profesijās (t.sk. akadēmiskajās vai biznesa) cilvēki ir kaut kādā ziņā veselāki vai harmoniskāki. Artusam nav problēmu ar pirmo īpašību; tur viss ir labākajā kārtībā. Jautājums – kā viņš grasās definēt attiecības ar otro. Starp citu, salīdzinājums ar Žirinovski šeit ir vietā. Vladimirs Volfovičs ir ļoti veiksmīgs populistisks politiķis. Tas šeit nav normatīvs apgalvojums, bet konstatācija – parādiet man kādu citu, kurš būtu noturējies Krievijas elitē kopš 1989. gada. Taču Žirinovskis nav tikai publiskais tēls; tā ir arī nopietna organizācija, stratēģija un amati. Iespējams, ka aiz Artusa Kaimiņa jau šobrīd stāv komanda, kura spētu ap viņu pulcēt cilvēkus, idejas un naudu. Ja tas tā nav, tad viņš visdrīzāk iznīks. Viņš nevar pārvērsties par ierindas deputātu. Likmes ir pārāk augstas, un viņam ir nepieciešams uzturēt savu "cilvēka – skandāla" reputāciju. Skaidrs, ka lielajam vairumam viņš kritīs uz nerviem un viņu sāks dauzīt un provocēt, – un te, lūk, ar viena cilvēka artistiskumu var būt par maz. "Reģionu apvienība" patlaban neizskatās spējīga nodrošināt Kaimiņam pienācīgu "bekvokālu". Kaut arī par saviem mandātiem viņi var pateikties tikai un vienīgi Artusam, pašlaik viņi paši, šķiet, ir mazliet samulsuši no notiekošā. Diez vai arī Mārtiņš Bondars spēs kontrolēt savu politisko homunkulu. Jebkurā gadījumā – priekškars ir atvēries, un izrāde var sākties.
Cita starpā šī ņemšanās ap Artusu ilustrē kādu plašāku tendenci, kura jau agrāk ir pamanīta tajās valstīs, kur par politiku ne tikai bļauj, bet arī par to reflektē. To veiksmīgi jau ir aprakstījis Ivans Krastevs (sk. viņa TED video). Proti, tieksme pēc "caurspīdīguma" paradoksālā kārtā nevairo iedzīvotāju uzticēšanos varai. Gluži pretēji – jo "caurspīdīgāki", jo aizdomīgāki un neuzticamāki sabiedrībai šķiet politiķi. Cerības, ka "caurspīdīgums" pats par sevi spēs nodrošināt varas leģitimitāti, ir izrādījušās aplamas. Valsts vara, izrādās, var būt absolūti caurspīdīga un vienlaikus absolūti neefektīva. Reizēm liekas, ka Latvija vēlas pietuvoties šādam ideālam – t.sk. ar Artusa Kaimiņa un viņa videokameras palīdzību.
9