Recenzija
27.05.2014

Labdien, zirdziņ! – II

Komentē
4

 LTV1 kultūras raidījumi. 19. – 25.05

Labprātīgi uzņēmos vienu nedēļu regulāri skatīties LTV1 analītiski informatīvos kultūras raidījumus, lai mēģinātu saprast, kādēļ ikdienā es tos skatos ļoti reti, lai neteiktu, ka gandrīz nemaz. Jāsaka uzreiz – kultūras raidījumu skaits nedēļas ietvaros ir tāds, ka pārsniedz viena cilvēka fiziskās iespējas. Tādēļ stāsts par raidījumiem, ko noskatījos sanāca, lūk, kāds.

Cik īsti sieviešu kāroja Ulda Pūcīša priekšā nolikt savas vieglās dienas? 21.05. "100 g kultūras. Personība: Uldis Pūcītis". Ja TV programmā nebūtu izlasījusi, ka personība, kam veltīts raidījums, ir Uldis Pūcītis, nekad to neuzminētu. Neadekvāti liels telplaiks bija atvēlēts intervijām ar Ulda Pūcīša meitu Milenu Gulbi-Kavaci – agrāk Jaunā Rīgas teātra aktrisi, tagad uzņēmēju – un Pūcīša mazdēlu Ernestu Gulbi – Latvijas labāko tenisistu. Viņiem abiem, jo īpaši Gulbim, izrādījās, bija maz ko teikt par savu tēvu un vectētiņu. Var jau būt, tas bija labi, ka viņi necentās no sevis izspiest mākslīgi sadomātas atmiņas. Un – pats par sevi veiksmīgs bija Gulbja portretējums: stāstījums par lielā sporta nežēlīgajām prasībām, kā arī sirsnīgajām attiecībām ģimenē radīja dabiskas, pašpietiekami interesantas personības iespaidu. Gulbes-Kavaces nepārspīlēti optimistiskā intonācija, stāstot par savām lomām teātrī un kino, par kopdarbu ar tēvu-režisoru TV filmā "Izpostītā ligzda", bija, kā mēdz teikt, inteliģenta. Bet...

Tieši Pūcītim veltītā raidījuma daļa, kurā tika intervēti viņa bijušie kolēģi aktieri Ausma Kantāne, Līga Liepiņa, Zane Jančevska, Rūdolfs Plēpis, bija pavirša, saraustīta, vietumis pat familiāra. Protams, raidījums apgalvo, ka Pūcītis bija izcils. Tomēr nejauši izvēlētie kinokadri, vēl nejaušākie izrāžu fragmenti un jo īpaši jau virspusējie komentāri neradīja iespaidu, ka Pūcītis blakus Eduardam Pāvulam un Gunāram Cilinskim ir viens no trim visu laiku ievērojamākiem latviešu filmaktieriem un ka arī teātrī viņam bija maz konkurentu. (Vēl tagad ausīs skan aktiera balss īpašās suģestējošās intonācijas no Pētera Pētersona izrādes "Mistērija par Cilvēku" un Ādolfa Šapiro inscenētā "Pēra Ginta".) Ka ar viņu 60. gados Pētersona izrādēs sākās pilnīgi cits, laikmetīgs spēles stils, kas latviešu teātri tuvināja pasaules aktiermākslas radošākajām tendencēm. Tā vietā aktiera izcilību raksturoja anonīma glāsmaina sievietes balss, kas kadriem ar Pūcīti no "Purva bridēja" runāja pa virsu triviālas muļķības par daudzajām latvju zeltenēm, kuras aktiera priekšā būtu kārojušas nolikt savas vieglās dienas. Protams, uzskats, ka mīlēt mākslu (lasi: bezkritiski, bez analīzes un izpratnes to slavēt, necenšoties saprast, kāpēc kāds mākslinieks ir izcils, bet cits nē) kultūras raidījumos LTV nav jaunums. Droši vien tāpēc TV darbinieki uzskata par apkaunojumu izmantot teātra un kino speciālistu veikto darbu. Tikai efekts iznāk pretējs – burtiska dižošanās ar savu zemo kompetenci un sajūta, ka skatītāju uzskata par būtni, kas obligāti ticēs visam, ko apgalvo ekrānā.

Raidījuma autors kadrā netika parādīts – ne interviju laikā, ne sniedzot komentārus. Taču autors ir ļoti svarīga persona – ne tikai kā materiāla vācējs un sakārtotājs. Viņa klātbūtne, kā to varam redzēt labākajos ārzemju raidījumos, rada iespaidu par cilvēku, kurš grib izzināt, atklāt patiesību, skatītājs neviļus ar viņu identificējas un pats nonāk jaunu zināšanu pēddzinēja azartā. (Protams, ja jaunās zināšanas tiek meklētas, kā tas diemžēl nenotika šoreiz.) Vēl viens būtisks trūkums – arhaiskais koncepts, ka izcilas personības portrets jāveido glorificējošā slavas dziesmu žanrā, ignorējot vājības, atkarības, problēmas, kuras ir vai nav tikušas pārvarētas, dzīves sitienus, kas iedragā fiziskos un radošos spēkus. Raidījumā neko nedzirdējām par aktiera atkarību no alkohola, kuras dēļ ne reizi vien tika atceltas izrādes, darba un iztikas līdzekļu zaudēšanu, kad tiek likvidēts Jaunatnes teātris, kas U. Pūcīti vēl radošo spēku plaukumā noved pie bulciņu tirgošanas Āgenskalna tirgū...

Vai tad LTV kultūras raidījumu veidotāji neskatās adekvātus ārzemju raidījumus, nelasa mūsdienu grāmatas par izcilām personībām, kuru radīšanā jau sen pārvarēta "bezkonfliktu teorija"? Vai neviens neko nav dzirdējis par metodēm, ar kurām piesaistīt auditorijas uzmanību? "Personība" potenciāli varētu kļūt par skatītāko no TV raidījumiem, kas intriģētu visplašāko auditoriju, ja vien tā veidotāji neiedomātos, ka puslīdz viss jau ir izdarīts, raidījuma nosaukumā uzliekot slavenības vārdu.

Paņem publiku, dāvājot ilūziju. Salīdzinājumā ar pagalam neveiksmīgo "Personību" izdevīgi izceļas 17.05. "Kinotēka", ko vada kinokritiķes Dita Rietuma un Daira Āboliņa. Pirmkārt, raidījumam ir vadītājas, viņas ir savas jomas profesionāles, turklāt – rada iespaidu, ka viņām var uzticēties. Otrkārt, viņas zina, kā paņemt publiku.

Cik nojaušams, par visai viduvēju filmu izdevies aizraujošs raidījums: tiek apskatīta Kannu festivālā nule izrādītā Olivjē Dāna filma "Greisa. Monako princese" ar Nikolu Kidmenu titullomā, kuras pamatā Holivudas aktrises Greisas Kellijas neparastais dzīvesstāsts. (Dīva atstāj spožu karjeru, lai kļūtu par Monako prinča Renjē III sievu.) Rietuma un Āboliņa lakoniskā un pietiekami vienkāršā, katram saprotamā formā sniedz kompetentus komentārus gan par kino vispār, gan par konkrēto filmu. Tiek miksēti objektīvi filmu pasaules fakti ar intriģējošu aizkulišu informāciju, tuvojoties, bet nenoslīdot dzeltenās preses līmenī. Raidījumā izmantots interesants vizuālais materiāls – ne katram zināmi fragmenti no Alfrēda Hičkoka filmām ar Greisu Kelliju, jaunās filmas kadri, reportāža no Kannām, Kidmenas intervija.

Bet raidījuma galvenais trumpis ir ilūzija. Skaistās aktrises (G. Kellija un N. Kidmena), šiki tērptie filmu pasaules personāži Kannās, festivāla svētku atmosfēra rada ilūziju par iespēju kaut uz brīdi būt klāt neikdienišķā – iztēles un sapņu – krāšņajā (kino) pasaulē. Vai gan ne tieši tāpēc kino šobrīd ir tik populārs, ka spēj dāvāt cilvēkiem neiespējamības ilūziju? Savukārt kāda Kidmenas atzīšanās (viņa intensīvi gatavojusies lomai vismaz pusgadu) ļauj vēlreiz uzsvērti ieraudzīt, cik provinciāls ir pie mums dažkārt atskanošais noniecinošais viedoklis par Holivudas aktieriem kā tukšām, pozējošām lellēm. Mums režisori un aktieri ne tik reti mēdz lepoties, ka principiāli neiepazīstas ar to, ko darījuši citi, bet vienkārši iet un bliež tik augšā. Un to, ak vai, mēdz tulkot kā patstāvības un talanta izpausmi.

Autorības zādzības neizmantotās iespējas. 20.05. "100 g kultūras. Nacionālie dārgumi: Tēlniekam Kārlim Zemdegam – 120". Raidījuma vadītājs Arno Jundze. Piedalās tēlnieka meita Māra Zemdega, mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, tēlnieki Gļebs Panteļejevs, Aivars Gulbis.

Raidījuma vadītājam izdodas izdarīt vairākas pozitīvas lietas. Radīt iespaidu, ka viņš ir pietiekami kompetents par apspriežamo tēmu, bet ka viņu personīgi interesē uzzināt vairāk par tēlnieka personību un viņa daiļradi. Jundzes mierīgā, ieinteresētā, pret sarunu biedriem labvēlīgā intonācija piesaista.

Raidījums loģiski dalīts trīs daļās: vispirms informācija – filmētie kadri un Mārītes Balodes aizkadrā komentārus sniedzošā balss par Zemdegas biogrāfiju un darbiem, to likteņiem; saruna ar tēlnieka meitu un zinātnieci par mākslinieka personību; paplašinoties sarunbiedru lokam ar abiem tēlniekiem, notiek mēģinājums analizēt Zemdegas darbu specifiku, noteikt to piederību konkrētam mākslas virzienam. (Šis, blakus "Kinotēkai", ir viens no diviem LTV1 nedēļas kultūras raidījumiem, kurā tiek pretendēts par mākslu runāt analītiski, ne tikai informatīvi.)

Safilmētais materiāls un komentāri par to, vienkopus parādot Zemdegas veidotās skulptūras un pieminekļus, patiesi pārsteidz ar veikuma nozīmīgumu. Tajā pašā laikā tomēr netiek izmantota iespēja pasvītrot Zemdegas daiļrades dramatisko likteni padomju laikā, kad viņa veidotie darbi slīcināti purvos, ierakti zemē, nogāzti, jo bijuši varai nepieņemami ar savu nacionāli apliecinošo ievirzi. Atsevišķie fakti komentāros tiek minēti, bet tie saplūst un izšķīst kopējā biezputrā. Secinājumiem pietrūkst dramatisma, netiek kolorīti izcelts galvenais. Atkal analīzes vājums?

Personības analīzes daļa, kaut arī Māra Zemdega un Ingrīda Burāne atstāj patīkamu iespaidu, neko būtisku diemžēl par Zemdegu neatklāj, radot krāsaināku iespaidu par viņa dzīvesbiedri. Daļēji acīmredzot tas atkal notiek Latvijā tradicionālā uzskata dēļ, ka izcilības vienīgi jācildina. Pat man ir vairāk zināms par Brīvības pieminekļa konkursu, kurā uzvar Kārlis Zāle, bet zaudē Zemdega. Par zaudējuma rūgtajiem pārdzīvojumiem nedzirdam ne zilbi. Savukārt, kad saruna aizsākas par daiļradi, Jundze adekvāti nenoreaģē uz Burānes negaidīto paziņojumu: mākslas zinātniece atklāj, ka 60. gados Maskavā krievu valodā ar krievu zinātnieces uzvārdu iznākusī monogrāfija par Zemdegu īstenībā ir paša tēlnieka sarakstīta. Burāne demonstrē kladi, kuras lapas krievu valodā aprakstītas ar tēlnieka rokrakstu, ko atpazīst Māra Zemdega. Raidījuma vadītājs izturas tā, it kā līdzvērtīgi atklājumi būtu ikdienišķa parādība, kaut gan šis fakts vien, attiecīgi reklamēts, būtu varējis kļūt par TV kultūras raidījumu nedēļas sensāciju.

Mēģinot noteikt Zemdegas stila īpatnības, Burāne un Panteļejevs vienojas ar Jundzi, ka tas ir nacionālais romantisms. Tiesa, latviešu tēlotājmākslas pētniecībā šis jēdziens tiek lietots, kaut arī romantisms ir 19. gadsimta mākslas virziens. Tādēļ radās jautājums, vai šai gadījumā nevarētu drīzāk runāt par vēlīnu t.s. ziemeļu jūgendstilu? Šī jautājuma rašanos uzskatu nevis par raidījuma trūkumu, bet par savu ieguvumu: būs interesanti to noskaidrot, meklējot rakstos.

"Gaismas pils" vai "Tumsas pils"? 22.05. "100 g kultūras. Diskusija: Par LNB nodošanu ekspluatācijā". Vada Kristīne Želve un Edgars Raginskis. Piedalās Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, Kultūras ministrijas padomnieks arhitekts Jānis Dripe, apgāda "Zvaigzne ABC" direktore un Latvijas Grāmatnieku ģildes pārstāve Vija Kilbloka, rakstnieks un publicists Otto Ozols. Anotācijā var lasīt, ka raidījums centīsies izdibināt divus jautājumus – ar kādu saturu būs piepildīta jaunā LNB un cik pieejama tā būs lasītājiem. Cilvēkiem, kuri regulāri izmanto LNB un pie kuriem piederu arī es, diskusija atstāja vissatraucošāko iespaidu.

Pats galvenais jautājums – kad beidzot bibliotēka vērs apmeklētājiem durvis – palika neatbildēts. Vispārējā priekā par jaunās ēkas atklāšanu jau sen pazudis galvenais: LNB ir funkcionējoša, Latvijas akadēmiskai un kultūras dzīvei ļoti svarīga bibliotēka, un tās darbs šobrīd ir stipri traucēts. Šo problēmas aspektu diemžēl neaktualizē arī raidījums.

Dripe, atbildīgais no KM puses par ēkas nodošanu ekspluatācijā, raiti un enerģiski karināja TV skatītājiem uz ausīm makaronus, apgalvojot, ka viss rit, ka viss ir normāli, ka viss būs. Kad? Kaut kad. It kā situācija nebūtu skandaloza. It kā nebūtu pagājis jau pusgads kopš apsolītās jaunās ēkas atklāšanas, bet tā vēl joprojām nav notikusi. It kā janvārī nebūtu bijusi pompozā "grāmatu pārvietotāju ķēdes" akcija, kad 20 grādu salā sapulcējās tūkstošiem cilvēku, lai no rokas rokā nodotu grāmatas, kas aizceļoja no vecās uz jauno ēku. (Vēlāk gan noskaidrojās, ka īstenībā arī tā bijusi fikcija, jo vairāku stundu laikā pārvietotas tikai... 2000 grāmatas.) Ierēdnim pietrūka drosmes atklātai sarunai, lai lietišķi informētu par konkrētu institūciju pielaistajām kļūdām un soļiem, kas tiek sperti, lai tās novērstu. Vai arī viņš uzlūkoja TV skatītājus par sev nelīdzvērtīgiem sarunu biedriem, kuri nav tiesīgi uzzināt šīs Latvijas kultūras dzīvē ievērojamākās apkaunojošās muļļāšanās iemeslus.

Vilks par kaut ko šķita apvainojies un sarunā iesaistījās nelabprāt, galveno savas uzstāšanās laiku veltot, lai informētu par divu jaunās ēkas dažāda izmēra zāļu plašajām izmantošanas iespējām koncertiem un konferencēm. Pusvārdos tika pausts arī, ka divi bibliotēkas stāvi gadu apmeklētājiem būs slēgti, kad Latvija kļūs par ES prezidējošo valsti. Vēl direktors rimti pastrīdējās ar Kilbloku par skatītājiem nesaprotamām problēmām, kas saistītas ar eventuālām dažādu institūciju rīkotām grāmatu izstādēm un to apmaksāšanas formām. Ozols, atbildēdams uz jautājumu, ko viņš gaida no jaunās ēkas, atbildēja liriskā izteiksmē, novēlot telpām dvēseliskumu un garīgumu.

Raidījuma vadītāji mēģināja diskusijas, ja to tā var saukt, dalībniekiem uzdot arī konkrētākus jautājumus, taču lielā mērā tika ignorēti, jo viesi runāja savu – kas nu katram bija ienācis prātā.

Raidījuma neveiksme saistīta, manuprāt, ne jau tikai ar to, ka Želve un Raginskis bija "pārāk pieklājīgi" uzaicināto prominenču priekšā. Nevar prasīt, lai TV žurnālisti, kas bibliotēku izmanto maz, pārzinātu problēmas, kas aktuālas regulāram LNB apmeklētājam. Tādēļ vajadzēja uzaicināt cilvēkus, kas šīs problēmas pārzina – zinātniekus, studentus. Tie būtu varējuši kļūt par vadītāju reāliem palīgiem, kas inerti bezmērķīgo parunāšanu varētu pārvērst diskusijā.

Kopš krīzes laikā tika likvidēta Fundamentālā bibliotēka Laimdotas ielā, Nacionālajai bibliotēkai nākas uzņemties arī zinātniskās bibliotēkas funkcijas. Šādā kontekstā ārkārtēji aktuāli ir ļoti daudzi jautājumi, par ko pat netika mēģināts sākt sarunu. Piemēram. Vai jaunās ēkas ietilpība ir pietiekama, lai beidzot novietotu vienkopus pašlaik pa pieciem objektiem (Kr. Barona 14, Kr. Barona 3/5, Tērbatas iela, Jēkaba iela, Silakrogs) izvietotos krājumus, uz kuru resursu iegūšanu pašlaik ir jāgaida pat piecas dienas? Vai jaunajai LNB būs pietiekams finansējums, lai tā strādātu visas nedēļas dienas cauru gadu? Kopš krīzes bibliotēka nestrādāja pirmdienās, kā arī vasarās tā vismaz mēnesi bija slēgta. Kāds būs bibliotēkas darbalaiks? Atbildi uz šo jautājumu, varu iedomāties, ar cerībām un klusām bailēm Latvijā gaidīja vismaz daži simti cilvēku. Pašlaik (kopš krīzes) LNB strādā divas dienas no plkst. 9 līdz 17, trīs – no plkst. 11 līdz 19. Sakiet, lūdzu, kā lai šajā hronometrāžā iekļaujas studenti, doktoranti un augstskolu pasniedzēji, kuri, mazākais, astoņas stundas pa dienas vidu ir aizņemti savā tiešajā maizes darbā? Eiropas un ASV lielākās bibliotēkas, ar kurām esam tik lepni salīdzināt mūsu "Gaismas pili", strādā, mazākais, no 9 līdz 22, bet nereti bibliotēku darba stundas ir vēl ilgākas. Ja šie jautājumi netiks adekvāti atrisināti, visu uzmanību koncentrējot uz dziedāšanu un dejošanu abās koncertzālēs, kā arī politiķu izvietošanu ES prezidentūras laikā, vai "Gaismas pils" nedraud pārvērsties par "Tumsas pili"?

Secinājumi. Jaunā koncepcija, kas LTV1 kultūras raidījumu jomā ieviesta šajā sezonā, panākusi vismaz divas principiālas, bet, manuprāt, nevēlamas pārmaiņas. Bijušā ikvakara "100 g kultūras" nomaiņa ar trīs raidījumiem – "Personība", "Nacionālie dārgumi", "Diskusija" – neizbēgami virza prom no televīzijas pamatfunkcijas – aktualitātes. Un – izbēgami – virza prom no kultūras procesa analīzes par labu informēšanai, kas ir primitīvāks, vienkāršāka līmeņa uzdevums. Piemēram, publika burtiski vārās par Dailes teātra jauno uzvedumu "Ričards III", bet LTV apmierinās ar īsu, neko neizsakošu informatīvu reportāžu "Kultūras ziņās". Savukārt analīzes aizstāšana ar informēšanu rodas tādēļ, ka raidījumus gatavo un vada plaša profila žurnālisti, kuri nav un nevar būt speciālisti visās jomās. Tieši tādēļ uz vispārējā fona pozitīvā nozīmē tik labi izceļas Āboliņas un Rietumas autorraidījums "Kinotēka". Kāpēc nevarētu būt analītiski, nozares profesionāļu veidoti raidījumi par aktualitātēm arī teātra, mūzikas un literatūras pasaulē? Tas noteikti vairotu TV kultūras raidījumu skatītāju skaitu.

Vēl kāda problēma – raidījumiem nav skaidrs adresāts. Kam, piemēram, mērķēti "Nacionālie dārgumi" un "Personība"? Tiem, kas kaut ko zina par attiecīgo tēmu, vai tiem, kas par to dzird pirmo reizi? Tās taču ir ļoti atšķirīgas auditorijas, ar kurām jārunā dažādās valodās. Neviena no tām nav sliktāka vai labāka par otru. Katra pelnījusi, lai sabiedriskā TV ar to sarunātos. Vai nav maldi mūsdienās iedomāties, ka kāds skatās kultūras raidījumus tikai tādēļ, lai tā apliecinātu savu – kulturāla cilvēka – kompetenci?

Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4