Par Jura Kursieša filmu "Modris", 2014
Labais puika, pozitīvs tēls,
Es nevaru būt, jo es nezinu, kur ir mans tēvs
(S'T'A)
Paradoksāli, taču par "Modri" izteikties nav nemaz tik viegli. It īpaši, ja gribas pateikt kaut ko svaigu, kas nebūtu jau izskanējis uz karstām pēdām pēc pirmizrādes drukātajās recenzijās Latvijas preses izdevumos. Lai gan otrs šī gada pilnmetrāžas debitants – Andris Gauja – pēc savas filmas "Izlaiduma gads" atsauksmju izlasīšanas jau paspējis nosirmot, ir drošs pamats cerēt, ka Juris Kursietis no šādiem likteņa triecieniem ir pasargāts. Neslēpšu, ka mani mazliet samulsināja dažas no jūsmīgākajām mūsu kritiķu atsauksmēm un augstie vērtējumi, kas rada aizdomas par zināmu beznosacījuma "savējo" atbalstīšanu. Mārketings tik mazā tirgū kā Latvija ir ļoti svarīga lieta, tomēr vislabākā reklāma allaž būs pati filma – to apliecina arī "Modra" popularitāte pie skatītājiem, kas iegūta, iztiekot bez "Izlaiduma gada" spilgtajiem reklāmas trikiem (te pietrūka tikai "McDonald’s" rotaļu figūriņas galveno varoņu veidolā). Un šie panākumi ir godam nopelnīti, jo "Modris", lai arī nekādi nespēju to nosaukt par šedevru, ir augstvērtīga un profesionāli nostrādāta filma, kurai izdodas satvert skatītāja sirdi spīlēs, nevis izraisīt žāvas un vēlmi ķerties pie kāda grādīga dzēriena garlaicības aizdzīšanai.
Absolūtā iesācēja Kristera Pikšas atveidotais Modris ir tieši tāds čalis, par ko pirms daudziem gadiem dziedāja manos pamatskolas gados populārais hiphopa duets S'T'A, – bez tēva, bez intereses par skolu un "lielo nākotni", mātes un apkārtējo nosodīts, kuram visu laiku bāž sejā, ka viņš nokļūs turpat, kur tēvs, – aiz restēm. Pilnīgi determinēts liktenis jau pirmajās desmit minūtēs. Sākumā arī skatītājs domā tieši tāpat – ka nekā laba Modrī nav. Tāds mūžam kluss, sevī ierāvies, nemīļš un nedraudzīgs, spēlē automātos, zog mammai naudu un beigās pašā ziemas spelgonī pat aizstiepj sildītāju uz lombardu, lai tikai vēl pāris reizes sanāktu paraut kloķi. Kas tur ko patikt, tādam tik viens ceļš ejams – pretim rūtainajai "saulei" kameras griestos. Kursieša un Pikšas lielākais nopelns ir Modra cilvēciskā veidola radīšana mūsu acu priekšā, liekot detaļu pie detaļas, niansi pie nianses, pamazām kā miglu izdzenājot pirmos iespaidus. Pēc ilgāka laika latviešu kinematogrāfā parādījusies filma, kurā tik izšķiroša nozīme ir tieši pustoņiem, sīkiem ieskicējumiem un nepateiktajam, noklusētajam. Ļaut, lai raksturi atklājas darbībā, ļaut aktieriem sajust un radīt savus personāžus – "Modrī" tas ir filmas uzbūves mugurkauls. Mēs skatāmies uz to, kā Rēzija Kalniņa un Kristers Pikša sēž istabā viens otram pretī un klusē, kā viņi vairākkārt samainās pratinātāja un pratināmā lomām, lai pēc tam atkal klusētu vai nodurtu galvu aizbēgtu no neērtās situācijas. Tā ir klusēšana, kas mums pavēsta par šiem cilvēkiem un viņu situāciju vairāk nekā visdaiļākie vārdu plūdi, ko viņu mutēs būtu varējis ielikt scenārija autors. Un ne mirkli nepamet sajūta, ka tie ir dzīvi cilvēki, nevis karikatūras, ko bīda scenārista izvilktās aukliņas. Šķiet, tas ir galvenais iemesls, kāpēc es sāku just līdzi Modra klapatām par spīti viņa absolūtajai vienaldzībai pret visu, pat savu draudzeni, kas arī vajadzīga tikai, lai grūtā brīdī "aizsistu" divus latus. Tiklīdz skatītājs sāk dusmoties uz varoni un pārdzīvot par viņa izdarītajām kļūdām, režisora izmestais āķis ir norīts. Kursietis gan skatītājiem "palīdz" atrast simpātijas, ļaujot mums apjaust Modra slēpto talantu zīmēšanā (tātad – jauns cilvēks ar lielu potenciālu) vai ne par ko uzrīdot viņam seksuāli neapmierinātās gadījuma draudzenītes sarunātos kaušļus. Emocionāla spekulācija jūtama arī ainā, kurā Modris nejauši uzskrien meiteņu kora mēģinājumam, – tas gan paver iespēju režisoram pieteikt filmas brīnišķīgo muzikālo tēmu, tomēr šķiet pārāk viegls ceļš, lai radītu skatītājā sajūtu par Modra apslēptajām dvēseles dzīlēm. Filmas atrisinājums balstīts uz mazliet smagnēji konstruētu paradoksu (kas kļūst saprotams, uzzinot mātes gadiem rūpīgi glabāto noslēpumu par tēvu), taču brīdī, kad Modris apzināti izvēlas atdot savu pēdējo "dzīvību" (šādi Modra pieļaujamos pārkāpumus nosacītā soda izciešanas laikā ironiski nodēvē kāds pašvaldības policists), mēs filmas gaitā esam nogājuši šo ceļu līdz ar viņu un itin labi saprotam, ka Modra vietā (t.i., ja mēs BŪTU Modris) rīkotos tāpat, jo nekā cita jau vairs nav atlicis, izņemot melus un totālu vienaldzību.
Līdzās ģimenes nodevībai iezīmēta arī valsts nodevība pret Modri (par to filmas pieteikumā runā pats režisors, gan pievēršoties tieši Latvijas tiesu sistēmai). Modris dzīvo institucionalizētā un formalitātēm pakļautā, zināmā mērā dehumanizētā pasaulē, kurā bezierunu sekošana likuma burtam soli pa solim dzen mūsu varoni slazdā. No stingrās tiesneses, kura vienkārši "neiebrauc" Modra situācijā (nu, skaidrs taču, ka ģimenes konflikts, neba cietums palīdzēs), līdz ierēdnei, kas nelokāmi paziņo policijai par muļķīgo pases nozaudēšanas gadījumu – šajā ainā jūtams pat zināms "Kafkas efekts". Diemžēl labi pieteikto tēmu mīkstina paša Modra skarbums mijiedarbībā ar šīm institūcijām, kas psiholoģiskā līmenī rada sava veida attaisnojumu stingrajai bezkompromisu attieksmei pret viņu.
Pēc noskatīšanās domās pārtinot filmu atpakaļ, varētu secināt, ka sižets ir banāls un vienkāršs kā papīra salvete, pārsteigumu te nav daudz, taču pēc primitīvas analoģijas mums būtu jāpieņem, ka arī, piemēram, Trifo "400 sitieni" un Bresona "Kabatzaglis" ir visai tukšas filmas. Līdzīgi kā minētajos kinematogrāfa šedevros, arī "Modrī" svarīgāks par to, kas notiek, bieži kļūst tas, kā tas notiek. Tas izskaidro, kāpēc Kursietim bija tik svarīgi piesaistīt godalgoto poļu operatoru Bogumilu Godfrejovu, jo vizuālais risinājums kļūst par vienu no izteiksmīgākajiem vēstījuma pasniegšanas paņēmieniem. "Modrī" dominē klaustrofobiski tuvplāni, krātiņa sajūta jau no pirmajiem kadriem. Vien retumis ienāk pa kādam kopplānam, lai tūlīt pat atkal atgrieztos personāžu privātās dzīves šaurībā. Šī nemitīgā saspiestība un dezorientācija rada skatītājā diskomforta sajūtu, gribas izrauties ārā no būra, ielaist gaismu, ielaist svaigu gaisu. Turklāt to var attiecināt ne tikai uz iekšskatiem, bet arī epizodēm, kurās darbība norisinās ārā, šķietamā plašumā. Pat efektīgi risinātais kadrs filmas sākumā, kamerai lēni attālinoties no varoņu sejām, lai lielā plānā iepazīstinātu skatītāju ar darbības vidi – Rīgas mikrorajonu –, uzreiz iesprosto viņus starp aukstajiem, bezpersoniskajiem betona blokmāju milžiem. Brīžiem šī dzīves cietuma metafora šķiet pat pārāk tieši iezīmēta, piemēram, ceļamkrāna ainā. Modris šeit atrodas tik tālu no ikdienas realitātes, it kā patvērumā, ar vērienīgu skatu uz pasauli, taču to ierobežo kabīnes ārkārtīgā šaurība un sīkie lodziņi.
Noslēdzot gribas vien izteikt prieku par to, ka šis patiešām ir kļuvis par lielisku gadu allaž depresīvajā latviešu kino vidē, filmas iznāk cita pēc citas, un starp tām ievērojamu skaitu veido darbi, par kuriem ne tikai nav kauns (ak, šis brīnišķīgais vērtēšanas kritērijs!), bet kuri droši var veidot konkurenci citiem Eiropas kino produktiem. Un vēl lielāks prieks, ka Jura Kursieša "Modris" ir viens no tiem.
0