Cita versija par tā saucamajiem vērtību kariem starp liberāļiem un tradicionālistiem.
Pieņemu, ka nav jāpārstāsta piemēri tam, kad sevi kā liberāļus definējoši ļaudis saskata apdraudējumu savām vērtībām tradicionālistos un otrādi. Manuprāt, šis pretnostādījums ir diezgan pārspīlēts, jo atšķirīgas interpretācijas par vērtībām nav nekas jauns, t.i., tās nav parādījušās nedz tieši politiskajā laukā un nedz tieši 20.–21. gadsimtā. Savstarpēji konfliktējošas versijas par, kā saka, vēlamo un pareizo lietu kārtību ir bieža parādība arī vienas reliģiskās konfesijas ietvaros, to skaitā pat par monolītu uzskatītajā pareizticībā (ja ir laiks un interese, var palasīt šeit), glezniecībā, mūzikā utt. Šajos gadījumos konfliktējošās puses visbiežāk gan nesauc sevi par liberāļiem vai konservatīvajiem, tomēr tas nemainas lietas būtību – cilvēku atšķirīgā izpratne par t.s. lielajiem jautājumiem ir pastāvējusi vienmēr, ļoti iespējams, šīs atšķirīgās izpratnes paudēji cits citu uzlūkojuši kā apdraudējumu, šī spriedze ir bijusi, laiku pa laikam vienai no pusēm ir izdevies otru vairāk vai mazāk sirdīgi samīcīt. Tomēr tieši šādā plašākā kontekstā mūsdienu liberāļu un tradicionālistu sakāpināto noskaņu es nespēju uztvert tik nopietni kā, cik noprotams, daži no viņiem.
Nopietnāk es uztveru apdraudējumus, kas saistās ar vairākiem domāšanas veida paradumiem, kas parādās gan starp liberāļiem, gan tradicionālistiem.
Piemēram, konspiroloģija. Tā padara neiespējamu saturīgu strīdu. Es varu strīdēties ar "nacionāļiem" par "latvisko vērtību" saturu, savukārt komunikācijai zūd jēga vispār, ja es uzskatu, ka "nacionāļi" patiesībā pilda tālredzīgu Kremļa plānu situācijas Latvijā nokaitēšanā. Es varu strīdēties ar mūsu liberāļiem par to, vai t.s. identitāšu politika nav ieņēmusi pārāk lielu nozīmi viņu uzskatu pasaulē, savukārt tas viss kļūst bezjēdzīgi, ja esmu pārliecināts, ka "aiz tā visa" stāv tēvocis Soross.
Domāšanas nedisciplinētība vispār. Ar to es saprotu gatavību tērēt laiku, mēģinot par katru cenu pārliecināt pretējo pusi, pārliecināšanas procesam prognozējami kļūstot arvien histēriskākam. Tēze "ir jāciena ikviens viedoklis", atklāti sakot, liekas dīvaina – kāpēc man būtu jāciena kāds manā skatījumā pilnīgs stulbums? Bet – vēl mazāk es saprotu gatavību nevis pieņemt šādu stulbumu kā parādību un ar to tālāk arī nenoņemties, bet gan ar putām uz lūpām iesaistīties pārliecināšanā. Jēgas nekādas, tikai prāts aptumšojas. Es, piemēram, esmu gatavs pakašķēties par sev veltītu apzīmējumu "kultūrmarksists", lai vismaz noskaidrotu, kas ar to domāts, bet es negrasos tērēt savu resursu apzīmējuma "žīdu krancis" (ir arī tādi bijuši...) gadījumā. Manuprāt, šī nedisciplinētība patiešām rada apdraudējumu – gan liberāļiem gan tradicionālistiem.
Neprecizitāte – vienlīdz raksturīga abām strīdnieku pusēm. Nav problēma, ja otra viedoklis tiek uzskatīts par nepareizu. Problēmas sākas, ja ar dāsnu roku tiek lietoti tādi vārdi un vārdu savienojumi kā "ikviens normāls cilvēks", "tauta", "ir labi zināms, ka..." un tādā garā. Neredzu iemeslu, kādēļ strīdos nevarētu lietot normālu detalizācijas pakāpi – sākot no nedaudz izvairīgās un arī jau izplūdušās "daļa sabiedrības" līdz korekti pieticīgākam "ir arī cilvēki, kuri...". Iepriekšminētie vārdu savienojumi ("tauta" utt.) liecina par domāšanu ar totalitārisma iezīmēm, un nav no svara, vai tās parādās tradicionālista vai liberāļa runā un domāšanā.
Neatļautie (manuprāt) paņēmieni. Varētu ilgi uzskaitīt piemērus, kad domātāji, zinātnieki, arhitekti dažādos laikmetos kādu no cunftes brāļiem ir uzskatījuši par pilnīgu ēzeli un vispār jau kaitnieku. Bet – asinīm pieplūdušas acis ir normāli, kamēr savas taisnības pierādīšanai netiek ņemti talkā personīgi sakari varā, politiska rakstura denunciācijas, varas instrumenti vispār. Atļaušos neuzskaitīt piemērus, kad šādus neatļautus paņēmienus ir izmantojuši un izmanto gan vieni, gan otri. Formulējot citādi: es neģībstu sašutumā par dažiem Heidegera tekstiem; mani interesē, vai viņš izmantoja nacistu režīmu savu oponentu apkarošanā.
Rezumējot: kad atkal un atkal jādzird, ka vieni vai otri kaut ko "grauj" vērtību sistēmās, man šķiet, ka apdraudējums ir ne tik daudz paustie apgalvojumi, tēzes, cik strīda, ja tā var teikt, stils.
3