Blogs
30.10.2017

Kopīgie ķermeņi

Komentē
0

Naktī pamodies, es lūkojos uz tevi miegā, istabā ir pārāk karsts, tu esi nostūmusi sāņus segu, un es redzu ne vien tavu seju, uzacu līniju, plakstus, nedaudz pavērtās lūpas, bet arī krūtis. Mazliet blāvi vēsas gaismas iespīd tikai pa logu, taču ar to ir diezgan, lai varētu saskatīt gan smalki izliektas līnijas un eleganti aprēķinātu gravitācijas spēku, gan to, kā itin viss allaž tiecas nonākt un izbeigties vienā vienīgā un pašā tumšākajā no punktiem. Es labi apzinos, ka nekādā ziņā šajā brīdī neesmu oriģināls – ar šādiem vai citādiem sev tuvumā esošu cilvēku ķermeņu vērojumiem, vērtējumiem un vairāk vai mazāk pieklusinātiem apjūsmojumiem ir pilna visa mākslas vēsture. Man vienkārši reizēm nenāk miegs, taču es zinu: ja vien pastiepšu roku un tev pieskaršos, es iztraucēšu tavu miegu un tevi pamodināšu. Atvaino par banalitāti, bet es tevi mīlu, es mīlu ideālo tevi.

Miegs, visticamāk, kādu laiku nav nācis arī Demjenam Hērstam (1965), jo viņš ar savu izstādi "Nogrimušā kuģa "Neticamais" dārgumi", šāgada Venēcijas mākslas biennālē ir pamanījies okupēt pat divas nozīmīgas ekspozīcijas vietas abos Lielā kanāla krastos – gan "Palazzo Grassi", gan "Punta della Dogana" izstāžu zālē. Par pašu turīgāko no visiem uzskatītais britu mākslinieks, kā izskatās, savu turīgumu ir centies attaisnot melnām mutēm, visas pieejamās telpas piestrādādams ar dažādiem lielāka vai mazāka mēroga ķermeņu atveidiem. Ja atmet šādus tādus dzīvniekus (Hērstam tik mīļās haizivis, astoņkājus, lāčus, jūras čuskas, gliemežnīcas un citas dzīvības formas), pārsvarā tie ir cilvēku ķermeņi vai to daļas – tā saucamie krūšutēli vai dažādu rumpju fragmenti, kādu oriģinālus vai kopijas esam raduši redzēt vai katrā sevi cienošā "aizrobežu" mākslas muzejā, par kādreizējām antīkajām metropolēm nemaz nerunājot. Reiz kaut kur lasīju, ka bez noslieksmes uz (štruntīgu) poētismu, Hērstu vadot kolekcionāra tieksme un pārliecība, ka neviens mākslinieks par ģēniju nav piedzimis un visi vienkārši ir "parasti cilvēki". Iespējams, iepriekšējā teikumā es viņa sacīto vai manas atmiņas par viņa teikto esmu nedaudz vulgarizējis, taču vulgaritātes, banalitātes un muļķības koncentrāts, kas skatītājus apšļāc jau no "Nogrimušā kuģa" ekspozīcijas sākumā izlasāmā idejas apraksta, varbūt uz brīdi aizmigloja manu spriestspēju. Leģenda par kādu brīvlaistu vergu un par it kā Indijas okeāna dzelmē uzieto kuģi, kurš pirms vairāk nekā 2000 gadiem vedis visu šo rūpnieciski izgatavoto priekšmetu kolekciju, ir šūta ar tikpat baltiem diegiem kā ideja vienlaikus it kā ar nopietnībā sarauktu pieri "spēlēties muzejos", rotaļāties ar antīku leģendu sižetiem, jūsmot pašam par sevi (nākamajā telpā aiz Hērsta torsa ar nosaukumu "Kolekcionārs" ir ierīkots altāris, kas veltīts grupas "Antwoord" dalībniecei Yolandi u.tml.) un iztēloties, kas notiktu, ja jūras dzelmē nogrimtu un ar koraļiem apaugtu Volta Disneja multeņu varoņi. To visu vēl pavada neslēpti centieni pamatīgos ieguldījumus arī atpelnīt, tāpēc daudzi no izstrādājumiem, izmantojot nu jau pavisam ērti pieejamās 3D modelēšanas tehnoloģijas, tiek piedāvāti gan atšķirīgos materiālos (sākot no sudraba vai apzeltīta sudraba un beidzot ar kaut ko, kas atgādina bērnu atrakciju parka ģipša mulāžas), gan dažādos mērogos – no kolosiem, kuru dimensijas mērāmas vairākos metros, līdz uz galda vai kādas citas piemērotas mēbeles virsmas novietojamām "miniatūrām" parasta plakanekrāna televizora gabarītos. Ja neņem vērā dažadu kritiķu iebildumus, jo tie sāka burkšķēt pat vēl pirms Hērsta pasākuma atklāšanas, publikai, kā šķiet, ir interesanti, patīk un ir daudz dažādu iespēju nofotografēties. Lai nu tā būtu.

Taču es, uz to visu raugoties, sāku pievērst uzmanību Hērsta darbos redzamajiem cilvēku ķermeņiem un pieķēru sevi visai nesekmīgos mēģinājumos iztēloties, kā gan ir darbojies viņa mākslinieka skatiens. Nav grūti pamanīt, ka pat tajās skulptūrās, kurās risinātas senlaiku teiksmās aizgūtas tēmas, miesas veidols ir anahronisks – no jūras dzelmes izzvejota un it kā tūkstošiem gadus sena bronzas sievietes tēla krūtīs ir jaušami silokona implanti, ķermeņa labās un kreisās puses simetrija ir aizslaucīta vēstures reālistiskajā mēslainē, bet varoņu sejas sasprindzinājuma vai emocionāla satricinājuma brīdī pazaudē jebko no dievišķā skaistuma atblāzmas, atstājot vietu vien izvalbtiem redzokļiem, ieplestām mutēm un saspringtiem zemādas muskuļiem. Es, protams, nezinu, kur, kā un kāpēc šo darbu tapšanas laikā ir maldījies mākslinieka skatiens, taču rezultāts ir kaut kas, ko gribētos nodēvēt par pornogrāfisku neieinteresētību, vāji aiz kaut kādiem objektivitātes šķidrautiem aizplīvurotu vienaldzību jeb pavisam smalkā vārdā – par objektivizāciju šī vārda vistiešākajā un prastākajā nozīmē. Tāds sačakarēts vai, precīzāk sakot, no sačakarēta stāvokļa ārā izkļūt nespējīgs skatiens: rau, viens diezgan glīts cilvēka ķermenis, ko varbūt man pat kaut kādā aptumšotā prāta stāvoklī gribētos apgramstīt, un rau – šī ķermeņa atveids cietā matērijā. Starpniekus, ar tiem saprotot estētisku, emocionālu vai vēl kādu ideālu uzjundītu iejaukšanos, lūdzu nepiedāvāt. Norēķināties var gan ar kredīkarti, gan skaidrā naudā.

Ļoti tiešs stāsts par sačakarētiem skatieniem un ķermeņiem ir arī bienāles "Arsenāla" sadaļā iekļautais ķīniešu māksliniecies Džuanas Ksiao (Guan Xiao, 1983) trīs ekrānu videodarbs "Dāvids", kas veltīts labi zināmajai, drusku vairāk nekā piecus metrus augstajai Mikelandželo skulptūrai, un tam, kā ļaudis raduši to uztvert vai vienkārši izmantot savām vajadzībām. No "Youtube" un citviet internetos sagrābstītiem video māksliniece izveidojusi ironisku kolāžu, kurā ļoti burtiski parādītas transformācijas, kādas konkrēts objekts piedzīvo brīdī, kad skatīšanās uz to jau ir nomākusi jebkādu redzēšanu, ar to saprotot saskatītā interpretēšanu, novērtēšanu un kaut jelkādu emocionālu reakciju uz redzamo.

Ķermeņiem un mūsu attiecībām ar tiem šogad veltīts arī viens no bienāles Itālijas paviljona darbiem – Roberto Kuogi (Roberto Cuoghi, 1973) instalācija "Sekošana Kristum" ("Imitazione di Cristo"). Protams, tā ir atsauce uz labi zināmo un arī latviešu valodā tulkoto Ķempenes Toma (1379–1471) darbu, taču mākslinieks sekošanu jau ir iztulkojis īsti frankenšteiniskā pēcbenjamina laikmeta garā, jo Pestītāja figūras no sīkām neaprakstītiem "organiskiem materiāliem" tiek ceptas tādā kā nelielā un industriāli iespaidīgā ražošanas cehā, pēc tam tās kādu laiku pavada pagaidu slūžu kamerā, kur pamazām sāk pūt, pelēt un citādi sairt, bet visbeidzot nonāk karsēšnas krāsnī, kas tās atbrīvo no "miesīgajām" daļām, atstājot vien to, kas spēs saglabāt nemainīgu formu ilgāku laika periodu vai pat mūžību.

Lai gan mākslinieka nodoms droši vien ir pavisam cits, visas šīs manipulācijas diezgan spilgti raksturo arī tās pārvērtības, ko mūsu pašu ķermeņi piedzīvo katru mīļu brīdi, kad kāds vai kāda uz tiem ne vien skatās, bet arī tos redz. Tieši neilgi pirms braukšanas uz Venēciju mājās gadījās aizrunāties par to, cik gan piesaistīti kādam konkrētam laikam un vecumam, piemēram, mēs mēdzam domāt vai naktīs sapņot par saviem bērniem. Neatkarīgi no tā, vai bērnam nu jau ir 18 vai 23 gadi, mēs, kā nu kurš, protams, bet bieži vien turpinām par viņiem domāt un ne vien sapņos, bet pat nomodā viņus uzlūkot tā, it kā viņiem būtu… šeit katrs var ierakstīt konkrēto gadu skaitu. Reālais ķermenis ar to piesūcinājušajām dzīvības sulām, visādiem irstošiem, sāpēm pakļautiem un brūkošiem audiem mums nav īsti saistošs, pat ja tas ir saskatāms, jo tas, ko mēs tiecamies redzēt, ir kaut kas pavisam cits, kaut kas tīrs un pietivināts ideālam.

Šai atšķirībai starp cilvēka ķermenī pagājušo, irstošo un nemainīgo, varbūt pat mūžīgo, manuprāt, ir veltīta vēl viena šāgada Venēcijas bienāles laikā notiekoša izstāde, kurai vieta gana ērmīgā kārtā rasta tiešā Demjena Hērsta "Palazzo Grassi" liellummānijas kaimiņos – Svētā Samuela baznīcā. Tā ir Dienvidāfrikā dzimušā, bet tagad Kanādā mītošā tēlnieka Evana Penija (Evan Penny, 1953) izstāde "Taujā miesai". VIņš jau kopš 20. gadsimta 70.–80. gadu mijas ir pazīstams kā hiperreālists, un varētu šķist, ka, atšķirībā no Mikelandželo, kas savam Dāvidam patiesi bija centies aiztaupīt visu lieko, Penijs ir tiecies nepalaist garām nevienu celulīta kroku vai nevietā izspraukušos matu. Mazliet vairāk uzmanības pievēršot gan izstādes iekārtojumam dievnamā, gan šajā reize izraudzītajiem darbiem, kļūst skaidrs, ka skrupulozais reālisms nebūt nav Penija pašmērķis, bet atkal jau līdzeklis, cenšoties saskatīt to, kas nekadā veidā vairs nav sasniedzams. Viens no viņa veidotajiem reālistiskajiem portretiem ir viņa paša noģīmis jau pagājušajā jaunībā, otrs – iztēlotās vecumdienās, bet viņš pats vēl arvien karājas kaut kur starp šiem abiem laikiem pa vidu. Akurāt kā Pestītāja tēls, kuru viņš sev raksturīgā manierē ir pamanījies izveidot gan ārkārtīgi realistisku, gan tikpat neiespējami izstieptu vismaz piecu metru garumā.

Visādus tēlus izgudroju, iztēlē zīmēju, apgramstu un veidoju arī es. Un, pavei, lūk, mana topošā romāna varone, kuru no dzīves noskatītos prototipos esmu ieraudzījis un pat iemīļojis tik ļoti, ka neviena pūciņa uz rokas, neviena rētiņa uz delma, kā man šķiet, vairs nevar pakustēt bez manas ziņas. Bet vienā brīdī man jāizšķiras – nogalināt viņu vai ļaut dzīvot laimīgi. Un mūžīgi. Tā nu es guļu un domāju. Par viņu, par ideālo viņu.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0