Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" koncertos bez diriģenta klātbūtnes, atskaņojuma vadītāja lomu uzņemoties solistam, uzstājies jau iepriekš. Tāpat arī nebija šaubu, ka koncerta pieteikums "Mocarta vijoļkoncerts un Haidna simfonija" realitātē Vīnes klasiķu darbus līdzsvaros ar 20. gadsimta opusiem. Un šajā gadījumā mūziķu uzmanība patiešām pievērsās Čārlza Aivsa, Alfrēda Šnitkes un Ārnes Nūrheima daiļradei. Tomēr 2016. gada 22. janvāra koncerts Lielajā ģildē ar somu vijolnieku Peku Kūsisto izvērtās vēl oriģinālāks un ekscentriskāks, nekā gaidīts, atsaucot atmiņā "Sinfonietta Rīga" uzstāšanos ar trombonistu Kristianu Lindbergu un klarnetistu Emīlu Jūnasonu – spilgtām un aizrautīgām, ar harismu un humora izjūtu apveltītām individualitātēm, kurām tagad pievienojies vēl viens Latvijā iepriekš neiepazīts mākslinieks. Un droši vien nav nejaušība, ka arī viņš nāk no Skandināvijas. Somu tautas melodijām inkrustētais priekšnesums vēstīja, ka Peka Kūsisto vitālu un dejojamu raksturu atradis ne tikai trijās solominiatūrās, bet arī Mocarta vijoļkoncertā, vienlaikus atklājot kopīgo šķietami tik atšķirīgās partitūrās kā Šnitkes, Haidna un Nūrheima veikumā. Ja vien šo interpretāciju vērtībām pievienotos arī atskaņojuma precizitāte un slīpējums, būtu pavisam labi, taču Pekas Kūsisto un "Sinfonietta Rīga" sadarbība finālā vienalga atstāja vēlmi pēc tālāka turpinājuma.
Koncerta ievadā tika atskaņots viens no Čārlza Aivsa slavenākajiem opusiem – "Jautājums bez atbildes", mūziķiem izvēloties darba pirmo versiju kamersastāvam. Kā zināms, izcilajam amerikāņu modernistam atzinība pienāca tikai mūža nogalē, pēc 70 gadu vecuma, un 1906. gadā sarakstītais "Jautājums bez atbildes" pirmatskaņojumu sagaidīja 40 gadus vēlāk. Savukārt Latvijā Aivsa mūzika joprojām nav īsti iedzīvojusies, un, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kādēļ 22. janvāra koncertā iekļauto komponista darbu "Sinfonietta Rīga" un atskaņojuma vadītājs iedzīvināja visatturīgāk un piesardzīgāk. Interpretu vēlme akcentēt mūzikā ietverto poēziju un filozofisko zemtekstu bija gluži saprotama, tomēr labi iecerētā koncepcija izplūda pārāk lēnos tempos un klusā dinamikā, kur panākt skanējuma tīrību izrādījās pārlieku grūti. Trompetista uzdotais jautājums stīgu un koka pūšaminstrumentu ansamblim izskanēja septiņas reizes – vistuvākā notīs rakstītajam bija piektā un septītā, visas pārējās – nu tā, ne sevišķi. Arī Volfganga Amadeja Mocarta 5. vijoļkoncerta lasījumā ik pa laikam nācās šaubīties par solista, stīgu grupas un pūtēju intonatīvo saskaņu, taču šai interpretācijai monotoniju un gurdenumu nekādi nevarēja pārmest. Pirmām kārtām šis priekšnesums uzrunāja ar trāpīgu atklāsmi, ka Mocarta instrumentālo mūziku ar viņa operām saista tēlu dzīvīgums, dramatiskā intensitāte un emocionālā noapaļotība, un Pekas Kūsisto saspēlē ar "Sinfonietta Rīga" māksliniekiem vijoļkoncerta skaņuraksts tika atspoguļots neparasti spriegi, līksmi un kontrastaini, neizpaliekot sākumā jau pieminētajai humora izjūtai. Otrkārt, šī interpretācija atstāja iespaidu, ka Pekas Kūsisto radošās dotības ir īpaši atbilstošas tieši Mocarta mūzikai – vijolnieka spēlei piemita tembra vieglums, caurspīdīgums un niansētība, skaņdarba emocionālajai izteiksmei solists piešķīra gan lirisku valdzinājumu, gan aizraujošu spozmi, un šiem priekšnesuma rakursiem pievienojās arī plastiska virtuozitāte. Pekas Kūsisto piedāvātais skatījums uz Mocarta vijoļkoncertu "Sinfonietta Rīga" mūziķus acīmredzami iedvesmoja, un atskaņojumā panāktā raksturu viengabalainība to tikai apliecināja.
Koncerta otrā daļa kliedēja bažas par to, ka somu vijolnieks varbūt izrādītos pārliecinošs tikai komēdijas žanrā. Gluži otrādi – Alfrēda Šnitkes skaņdarba "Moz-Art à la Haydn" lasījums ar visu teatralizēto horeogrāfiju, spēlēm ar gaismu un tumsu un kompozicionālās idejas tuvību Haidna "Atvadu simfonijas" finālam vēstīja, ka Peka Kūsisto ļoti labi saprot, par ko Šnitkes partitūrā ir runa: ka šis ir viens no tiem 20. gadsimta meistara polistilistiskajiem opusiem, kas vēsta par mākslinieka eksistenciālo vientulību jebkurā vidē un vēsturiskajā laikmetā. Šī interpretācija savukārt saistīja ar precīzu balansu starp distancētu vērojumu un impulsīvu izteiksmi, vijolnieka vadītā stīgu orķestra sniegums bija intonatīvi tīrs un saliedēts (uzskatāms pierādījums tam, ka "Sinfonietta Rīga" Alfrēda Šnitkes daiļradi iepazinusi krietni labāk par Čārlza Aivsa skaņumākslu), un atskaņojuma gaitā interese par mūzikas ritējumu nepazuda ne uz brīdi. Līdzīgi ar Jozefa Haidna Četrdesmit piektās jeb "Atvadu" simfonijas interpretāciju, kuru raksturoja stila vienotība, izkopta mākslinieciskā dramaturģija un muzikālā satura spraigums, cikla četras daļas sakausējot vienlīdz loģiskā un piesātinātā vēstījumā, kur spilgti izgaismojās kontrasti starp nopietno un bezrūpīgo, trauksmaino un askētisko. Tiesa, neraugoties uz šīm kvalitātēm, atšķirībā no Šnitkes opusa atskaņojuma šo Haidna simfoniju Pekas Kūsisto un "Sinfonietta Rīga" versijā diemžēl nevarēja saukt par prasmīgi izspēlētu – ja kamerorķestra stīgu grupa vēl muzicēja pienācīgā līmenī, regulāri ieskanoties arī kolorītākām koka pūšaminstrumentu frāzēm, tad metāla pūšaminstrumentu sniegums stipri atpalika, dažbrīd radot priekšstatu par visa orķestra spēli kā nobružātu un netīru. Katrā ziņā par Haidna "Atvadu simfoniju" nekad iepriekš nebiju domājis, ka, skaņdarba pēdējā daļā mūziķiem pakāpeniski atstājot skatuvi, mežragu aiziešanu uzņemšu ar tādu prieku un atvieglojumu.
Haidna simfonijas skumji apskaidrotajai izskaņai bez pārtraukuma sekoja koncerta pēdējās četras minūtes ar vijolei un elektronikai rakstītās Ārnes Nūrheima "Partitas Polam" piekto daļu "Individualizēta slāņu altimetrija". Kā tieši izskatījās konkrētā komponistu iedvesmojusī Paula Klē glezna, klausītājiem šoreiz palika nezināms, toties Pekas Kūsisto sniegumā kļuva skaidrs, ka Nūrheimam bijuši aktuāli tie paši eksistenciālie jautājumi un emocionālās nianses, kas Alfrēdam Šnitkem un Jozefam Haidnam. Līdz ar to šajā priekšnesumā triju komponistu radošo atklāsmju metafiziskās aprises guva kopīgu saskarsmes punktu, solista veidotajam koncerta repertuāra salikumam pārliecinot ar konceptuālu dziļumu un lieku reizi atgādinot, ka mūzika – respektīvi, tas, kas slēpjas aiz notīm, – ir kaut kas vārdos pavisam neizsakāms. Atliek vienīgi piebilst, ka Pekas Kūsisto spožās solista prasmes un spēja iejusties stilā un raksturā atšķirīgos skaņdarbos raisīja vēlēšanos viņu nākotnē dzirdēt ne tikai Mocarta Otrajā vai Ceturtajā vijoļkoncertā. Tieši tikpat valdzinoša varētu būt arī somu vijolnieka interpretācija kādam no romantisma šedevriem vai arī Ārnes Nūrheima vijoļkoncertam, vai arī kādai no četrām Alfrēda Šnitkes partitūrām vijolei un orķestrim. Gan jau Peka Kūsisto, tāpat kā Kristians Lindbergs un Emīls Jūnasons, uz Latviju vēl atbrauks.
0