Festivāli
09.07.2017

Komētas dienasgrāmata. 2. diena

Komentē
0

Pamostos saulē sakarsušā teltī. Pirmais, ko no rīta dzirdu, ir nevis modinātājs, bet gan Nilsa Frāma koncerta ieraksts, un nav iespējams noteikt, vai tas ir turpinājums vakardienas diskotēkai vai mūzika sākusi skanēt no jauna. Daugavgrīvas cietoksnis ir patukšs, nedaudzie cilvēki zviln saulē, steidz tīrīt zobus vai tikt pie kafijas krūzes. Pie dušām starp kokiem nekautrīgi zib kaili ķermeņi. Nav nekādas steigas, un slinkā solī es apstaigāju teritoriju, meklējot īsto vietu, kur piesēst, lai turpinātu dienasgrāmatu. Galva ir nedaudz dulla, un es apstājos pavērot, kā bērni turpat pie apdrupušas mūra sienas no stieples un līmlentes veido dzīvnieciņus un šķirsta bilžu grāmatas. Tur mani pārtver draugi, mēs aizņemamies no bērnu darbnīcas guaša krāsas un dodamies apgleznot telti. Otrās dienas pasākumu programma vēl īsti nav sākusies, tāpēc piedzīvojumi jārada pašiem. 

Pie Akadēmijas skatuves starp Ritas Radušas un Denisa Hanova lekcijām attopamies, sēžot vienā bariņā ar cilvēkiem no cirka trupas, ko vakar redzējām uzstājamies. Viņi padod pa apli "džointu". Cirka mākslinieki ar savu uzvedību, apģērbu un komunikāciju izceļas pat uz "Komētas" apmeklētāju fona. Viņu brīvība ir reizē iedvesmojoša un baisa. Atskāršu, ka mans festivālā pavadītais laiks, mana izlaušanās no pilsētas rutīnas ir viņu ikdiena. Mēs dzīvojam uz pilnīgi atšķirīgiem debess ķermeņiem. Bet pat viņi šorīt ir saguruši. Dodos pusdienot un izklaidīgi klausos, kā uz Trauku bibliotēkas šķīvjiem ar karotēm muzicē komētieši.

Higgs Boson skatuve ir ierīkota pussabrukušā mājā, uz skatuves improvizē trīs mūziķi. Viņiem pievienojas aizvien jauni mākslinieki (pēc divpadsmitā es pārstāju skaitīt), un meditatīvās skaņas pārtop nevaldāmos Āfrikas ritmos. Nosēdēt mierā nav iespējams un cilvēki drīz sabīda solus gar zāles malām, lai būtu vairāk vietas dejām. Sajūta ir gandrīz dzīvnieciska, kādā brīdi dejotājiem rokās uzrodas papardes lapas, un liekas, ka es piedalos pārlaicīgā rituālā. No kauliem tiek izvēdināts pēdējais stīvums, bet arī mūziķi ir noguruši, vietā stājas citi, skanējums mainās, un es dodos atpakaļ uz Akadēmijas skatuvi, lai klausītos Aijo Vaijasas spoken word performanci par identitāti: viņa runā par savām nigēriešu saknēm, jauniešu aktīvismu, tumšādaino kopienu Lielbritānijā. Par lietām, kurās viņa ir izvēlējusies balstīt savu identitāti. 

Tikām jau ir satumsis, un Daugavgrīvas cietoksnis strauji pildās ar cilvēkiem. Daudzi ierodas vakarā, lai dotos atpakaļ uz centru ar pirmajiem autobusiem. Viņus no tiem, kas "Komētā" pavadījuši visu šo un vēl iepriekšējo dienu, atšķir enerģiskāka gaita. Arī es jūtu nogurumu muskuļos un pirms cirka izrādes izdzeru kafiju. Negribas noguruma dēļ aizlaist vējā vakaru. Ir sajūta, ka tas, ko tagad pieredzu, ir kaut kas ļoti īpašs. Uz cirka izrādi ir sapulcējušies gandrīz visi, un nekas neliecina par mākslinieku nogurumu. Pēdējais numurs, ko neviens tikumības sargs nespētu noskatīties, nesajūkot prātā, ir vakara nagla. Sāk viegli smidzināt, bet ir silts un lietus netraucē.

Kad satumst, visās pusēs sāk zibsnīt gaismas instalācijas, spoguļi, lampiņas un atmosfēra kļūst noslēpumaina, pretimnācēju sejas nav saskatāmas, visur deg ugunskuri. Šodien "Komēta" beidzot ir pa īstam ieskrējusies. Tie, kas apmeklējuši festivālu pagājušajā gadā, vienā balsī apliecina, ka šogad ir nesalīdzināmi labāk. Neticami, bet vēl pēc divām dienām, vadoties pēc spuldzītēm, es atrodu neievērotas instalācijas, izstādes un telpas cietokšņa pagrabos.

Pēc izdejošanās tehnomūzikas kambarī nogurums mani tomēr panāk, un es dodos gulēt, atstājot "Komētu" tiem, kas ieradušies tikai pirms pāris stundām. Lietus miegaini pakšķina pa telts virsmu.

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0