Koka skaitīkļi un Likteņupe

"Ja vēlies paēst, iesaku doties uz "Lido", bet tas ir tālāk. Tepat tuvumā ir Cietvielu fizikas institūta ēdnīca, tur ir lētāk, bet..." man mulsi skaidroja kāda drukas kantora darbiniece, kad gaidīju iekavējušos pasūtījumu. Atrados Ķengaraga sākumā, Dienvidu tilta rajonā, un meklēju ēdnīcu, kur ieturēt pusdienas, netiekot maskačkas narkomānu aplaupīts, kas manā iztēlē dirn visos lokālajos kafūžos, truli vērojot krievu kriminālos seriālus.

"Lido" atkrita, jo tie, kas no turienes atgriežas, atlikušo dienu smako pēc karbonādēm un pārceptas eļļas, tāpēc nešauboties izvēlējos Cietvielu fizikas institūtu. Turklāt ir patīkamāk ieturēt maltīti fizikas profesoru kompānijā, nevis stumdoties starp krievu tūristiem treniņbiksēs, kas apsēduši Krasta ielas "Lido".

Patiesībā tūristi būtu jāved uz institūtu, nevis uz "Lido". Šī ir viena no izmirstošajām vietām, kur padomju laiki nav beigušies un miglainas bērnudienu atmiņas pārpludina apziņu. Datorizācija Cietvielu fizikas institūtu vēl nav skārusi, pirmās norādes uz to ir jau vestibilā, kur uz brūna ziņojumu dēļa veidotie virsraksti ir veikti stilā, kāds ir populārs izkārtnēs virs trūcīgu tirgotāju veikaliņiem Indijā[1].

Pirms kafejnīcas durvju vēršanas var pakavēties pie institūta sasnieguma – vestibilā goda vietā izstādīta veca padomju ražojuma motorollera, kam aizmugurē uzmontēts akvārijs ar komplicētu caurulīšu mehānismu. Ēdnīcas tuvums vedina domāt, ka tas spēj darboties no dienas beigās pāri palikušajām pankūkām. Turpat blakus, verot brūnas Brežņeva jaunību pieredzējušas kafejnīcas durvis, atklājas telpa ar lakota finiera panelējumu un metāla krēsliem, kas apvilkti ar dermatīnu. Tiem pašiem krēsliem, uz kuriem es bērnībā sēdēju poliklīnikas tumšajā gaitenī, gaidot izsaukumu pie ārsta. Zaļa linoleja grīda apmeklētāju klātbūtnē tika vaskota ar cietu lupatu, un viss gaitenis smaržoja pēc sintētiskā grīdas vaska... Pietiek, atpakaļ tagadnē.

Nelielas, bet svarīgas detaļas ātri atklāj kafejnīcas apmeklētāju raksturu. Ēdienkartē blakus nosaukumam ar melni trekniem burtiem norādīts arī svars. Piemēram, mazsālīts lasis sver 30 g, siļķes gabals – 50 g, biezpiens ar krējumu – 70 g, marinēti gurķi – 80 g, bet vārītas bietes – 100 gramus. It kā detaļa, bet, zinot to, ka šeit pusdieno zinātnieki, kam rūp molekulu svars, ir saprotama norāde, ka biezpiena porcija ir par 10 gramiem vieglāka nekā bļodiņa ar marinētiem šampinjoniem.

Izvēlos Kaukāza reģiona klasiku – čahobili, kas padomju laikā kopā ar šašlikiem, kupātiem, cāli tabakā un harčo zupu ir izplatījies visā Padomijā un kļuvis par daudzu ēdienkaršu pamatu. Šos nosaukumus pazīstu no bērnības, tiesa, "cālis tabakā" man joprojām saistās ar mazu, apkaltušu vistas stilbu, kas vientuļi gulēja vitrīnā Liepājas dzelzceļa stacijas bufetē kādā 1990. gadā. Protams, biju pārliecināts, ka tas ir piesūcināts ar cigarešu dūmiem, kaut gan "tabaka" ir "tapaka" – pannas paveids, kurā šo cāli gatavo paaugstinātā spiedienā.

Nesen Maskavā iegādājos grāmatu "Gruzijas mājas virtuve"[2], un tur, protams, čahobili (čahohbili) ir īpaši izcelts. Ēdiena nosaukums, domājams, ir cēlies no "hohobi", kas gruzīnu valodā nozīmē "fazāns" – tas sākotnēji izmantots šī ēdiena gatavošanā.

Grāmatas autors kā pamata sastāvdaļas liek ņemt svaigā lauku gaisā augušu vistu, tādu, kas nav ne pārāk veca, ne pārāk skraidelīga, saldenus, gatavus un gaļīgus tomātus, aromātisku baziliku un nacionālo garšvielu ucho-suneli. Čahohbili ir putna gaļas sautējums, gatavots maltu tomātu mērcē ar kinzu, ķiplokiem, lauru lapām un saldo papriku, bet pēc vēlēšanās var pievienot adžiku, burkānus, koriandru un vēl kaudzi ar dažādiem zaļumiem.

Protams, institūta laika mašīnā es drīzāk sagaidu kaut ko no plikās padomju bērnības, un tiešām – saņemu tomātu pastas mērcē gatavotus liellopa gaļas gabaliņus. Nekādu zaļumu, un viss ir gluži kā toreiz, kad bija tikai divas garšvielas – sāls un pipari. Saņemot porciju, tā šķiet neparasti plika – tikai rīsi un gaļa bez zaļumiem vai salātiem. Pēc izvēles tos var iegādāties atsevišķi, un es nokomplektēju normālas strādnieku pusdienas.

Nokļūšana pagātnē nav vienīgais iemesls, lai apmeklētu šo kafejnīcu. Pa logu paveras satriecoša ainava – tā ir pašā Daugavas krastā, un pusdienotājam atklājas plaša upes panorāma. Iegādājoties pusporciju kartupeļu par padsmit centiem, var vērot likteņupes plūdumu, un kategorijā "cena pret skatu pa logu" kafejnīca ir stabils pretendents uz vadošo vietu pasaulē.

Šo iemeslu dēļ atkārtoti apmeklējot ēstuvi, es pamazām sāku atšķirt vietējos no ielas publikas. Vietējiem kājās ir čības, istabas kurpes vai sandales, bet svešajiem ir ziemas zābaki. Šajā portālā ir plaši apspriesta zeķu un sandaļu saderība, bet ēdnīcā dažkārt gadās novērot blakusformu – pavalkātas vilnas zeķes sandalēs. Galvenais, lai kājas ir siltumā, nodomāju, un šķiet, ka siltzeķsandaļotie man klusi piemiedz ar aci.

Līdz šim "pusdienu ar profesoriem" epopejas ietvaros tieši kafijas pasūtīšana un saziņa ar kasieri piešķir vietai ilgi noturīgu noskaņu. Pie kases ir vismaz septiņas cenas kafijai – šķīstošā kapučīno, šķīstošā "trīs vienā", espresso ar cukuru, bez cukura, ar krējumu u.tjpr. Palūdzot malto kafiju ar pienu, kasiere zibenīgi pārjautā – ar cukuru? Pamājot ar galvu, redzu, ka viņa kaut ko pārmet uz koka skaitāmajiem kauliņiem, un laika lielgabals mani atkal iešauj bērnībā. Vai atceraties, kad jums pēdējo reizi summa sarēķināta uz koka skaitīkļiem? Gandrīz apraudos aiz saviļņojuma un nopriecājos, ka šeit rēķinu varēs zibenīgi uzsist pat tad, kad amerikāņi nākamajā karā ar mikroviļņu superieročiem būs uzcepinājuši visas mūsu elektriskās ietaises.

Novietojot tukšos traukus uz lielas, apdauzītas alumīnija virsmas virtuvē, es vēlos tikai vienu – kaut šajā vietā neienāktu Rietumi ar eirostilu. Nopietni, es nekādā gadījumā nedomāju, ka jāizlauž vecās durvis, jāizmet vecie krēsli un jānoslēpj pēdējie izbalējušie Rīgas Porcelāna fabrikas šķīvji, lai tā vietā ieviestu plastikāta durvis, lētus poļu krēslus un "franču stikla" izstrādājumus.

Studiju gados klīstot pa nomaļām ASV mežonīgo rietumu mazpilsētām, ir nācies ēst brokastu omletes krogos, kur mēbeles kalpo vēl no zelta drudža laikiem un pēdējais remonts bijis tad, kad plastmasa vēl nebija izgudrota. Tas piešķir šīm vietām par naudu nenopērkamu stilu, un, ja institūta ēdnīcai pienāks nolādētais eiroremonta laiks, būs jāraksta lūgumi Pieminekļu aizsardzības inspekcijai par tās pārvietošanu uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Ar visu pankūku motorolleri, senioriem vilnas zeķēs un labsirdīgo kasieri pie koka skaitīkļiem.