Par festivāla Baltic Sea Docs filmām "Zviedru mīlas teorija" un "Dugma: Poga"
Filmas "Zviedru mīlas teorija" noslēgumā apbrīnojami skaidru un asu prātu demonstrējošais deviņdesmit gadus vecais poļu sociologs Zigmunts Baumans saka: "Tā nav taisnība, ka laime nozīmē dzīvi bez raizēm. Laimīga dzīve nozīmē tikt galā ar raizēm, uzveikt raizes, atrisināt grūtības (..). Un tu iegūsti laimes brīdi, kad redzi, ka ir izdevies pakļaut likteņa izaicinājumus. Pieaugot komfortam, šis grūtību pārvarēšanas prieks ir pazudis." Pirms brīža mēs esam vērojuši, kā Etiopijā praktizējošs zviedru ārsts izvelk šķēpu, kas medību negadījumā pārdūris jauna vīrieša ķermeni, un mans blakusskatītājs atzīmē, ka puisis noteikti bija ļoti laimīgs pēc šķēpa izvilkšanas, bet vai tas tiešām, pēc režisora domām, nozīmē – lai sajustu patiesu laimi, akurāt vajadzētu sev izdurt cauri asu priekšmetu, paliekot vien milimetru attālumā no nāves?
"Zviedru mīlas teorija" caurcaurēm ir filma apgalvojums. Turklāt pašam apgalvojumam nevar gluži pārmest neatbilstību realitātei, proti, režisora Ērika Gandīni vēstījums ir apmēram šāds: "Personiskās neatkarības un individuālās brīvības vērtēšana augstāk par visu neizbēgami noved pie vientulības un izolēšanās no apkārtējās sabiedrības." Zviedrija, kur sociālā sistēma būvēta, lai nodrošinātu iespēju indivīdam būt pilnībā neatkarīgam no līdzcilvēkiem un garantētu iespēju paļauties uz valsts atbalstu krīzes situācijās, filmā tiek rādīta kā distopiska, antisociāla un auksti vienaldzīga vide. Cilvēku un notikumu mozaīkā, kuru vienīgā saistība ir tāda, ka tie visi kaut kādā veidā pierāda iepriekš minēto apgalvojumu, vairāk kalpojot par argumentiem, nevis sižeta pavērsieniem, gadās gan savā godīgumā aizkustinoši mirkļi, gan pietiekami manipulatīvi kadri, lai skatītājā modinātu protestu pret brutālu vispārināšanu. Filmā pavīd imigrantu pulciņš, kuriem valodas apgūšanas nodarbībā aizrāda, ka nekādā gadījumā nevajag aizrauties ar padziļinātām atbildēm uz jautājumu: "Kā klājas?", spermas banka, kas nodrošina klientu apkalpošanu mājās, neiejaucoties nevienām pašām svešām rokām, kompānija, kura rūpējas par "nokopšanu" aiz nelaiķiem bez piederīgajiem, pārlaimīgu hipijveidīgu jauniešu pulciņš, kas apmeties mežā un gūst prieku no dzīves saskaņā ar dabu, ķermeniskā kontakta, savstarpējās uzticības un tamlīdzīgi. Pēdējo laimes ietekmē uzkrītoši paplašinātās zīlītes apvienojumā ar nešaubīgu pārākuma apziņu pār mietpilsoņiem, kuri atbrīvoti no patiesām emocijām, liek cerēt uz zināmu ironiju no autora puses, tomēr aizkadra balss, kas mūs pavada visas filmas garumā, šķiet, neko tādu nepauž. Toties galējam kontrastam filma eleganti aizsviež mūs uz Etiopiju, atsaucoties uz Inglhārta un Velcela "kultūru vērtību karti", kur Zviedrija un Etiopija katra atrodas savā spektra galā. Respektīvi, Zviedrija ir rekordiste laicīgi racionālajās vērtībās un pašizpausmē, bet Etiopija – izdzīvošanas un tradicionālajās vērtībās. Nav gan īpaši jāiedziļinās pētījumos, lai saprastu, ka dzīves apstākļi abās valstīs varētu būt diametrāli pretēji. Tur mītošais jau pieminētais zviedru ārsts Ēriks Ēriksens demonstrē apsveicamu radošumu, ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem ārstējot savus pacientus, piemēram, ar velosipēda spieķiem nostiprinot kaulu lūzumus vai ar matu sprādzēm risinot urīna nesaturēšanu pēc prostatas operācijas, – šī ir viena no filmas aizkustinošākajām un aizraujošākajām daļām. Taču, protams, paralēli viņš runā par cilvēku kopības sajūtu Etiopijā, par to, cik ļoti viņam vairs mājās nav par ko runāt ar kolēģiem, un diemžēl arī par to, ka parasta nabadzība (Etiopijā) nav it nekas tik briesmīgs kā gara nabadzība (Zviedrijā).
"Zviedru mīlas teorija" piedāvā iespēju paskatīties uz Zviedriju caur "Ingmara Bergmana Zviedrijas uztveri", kā hiperindividuālismu, kas atsvešina no sabiedrības, nodēvējis viens no tematikas ziņā līdzīgas grāmatas "Vai zviedrs ir cilvēks" (Is the Swede a Human Being) autoriem vēsturnieks Larss Trēgords. Šajā grāmatā arī parādās jēdziens zviedru mīlas teorija (the swedish theory of love) – skaidrojums tam, kā zviedriskās dzīvesziņas (piedodiet, nenoturējos) pamatā ir indivīda ilgas pēc autonomijas un vēlme nebūt atkarīgam ne no viena un nevienam nebūt parādā – īpaši jau intīmajās attiecībās. Zviedru mīlestības teorija apgalvo, ka visas atkarību manifestācijas un formas kaitē patiesai mīlestībai, kamēr filmas veidotāji apelē pie savstarpējās atkarības (interdependance) nozīmes, lai veidotos cilvēciskas un vērtīgas attiecības vai, citiem vārdiem, – lai jebkādas attiecības vispār kādam būtu vajadzīgas.
Droši vien visprecīzākais apzīmējums Gandīni darbam būtu "dokumentālā eseja", un forma patiešām ir uzrunājoša un asprātīga, pārejas – gludas un dabiskas, un pati filmas sāpe par modernā cilvēka vientulību, komforta raisītu vienmuļību un bezjēdzības apjautu: aktuāla un ar cipariem pierādāma (47% zviedru dzīvo vieni un tamlīdzīgi). Mulsina "brīnišķīgās jaunās pasaules" efekts, filma pat it kā nekritizē, tikai selektīvi atlasa to vizuālo informāciju, kas atbalsta stāstu, it sevišķi spilgti tas jūtams kadros ar tukšajām ielām, kurām, šķiet, būtu jāilustrē tas, ka visi zviedri cēlā vientulībā konstanti ieslēgušies mājās. Un, protams, Etiopija. Droši vien skumjās dienās es atļautu sevi pārliecināt, ka mana nosacītā labklājība un reālu problēmu trūkums rada eksistenciālas ciešanas, taču nevaru sevi iedomāties tik ļoti individuālās brīvības noslogotu, lai sajustu patiesu nožēlu, ka neesmu dzimusi Etiopijā.
Ja režisors, vedot mani garām visām šīm tik tiešām gaumīgi un dzīvi uzfilmētajām masturbējošu vīriešu sejām, nelaiķu dzīvokļiem, cilvēkiem, kas dzīvo mežā vai meklē tur pazudušus cilvēkus, jokainiem dzīvesstāstiem un košiem portretiem, būtu man devis brīvību pašai saredzēt un pašai izvērtēt, nenosakot diagnozes it visam ekrānā redzamajam, iespējams, "Zviedru mīlas teorija" izvērstos par vēl daudz spēcīgāku piedzīvojumu. Jo šī nešaubīgi ir interesanta perspektīva, caur kuru aplūkot valsti, kas tik daudzu liberāli domājošu cilvēku priekšstatos atbilst idejai par, teiksim, diezgan pareizu sociālpolitiku īstenojošu sabiedrību. Taču tie, uz kuriem šī filma atstājusi iespaidu, raksta: "šī filma ir īpaša ar to, ka parāda to Zviedrijas pusi, ko visi tik ļoti cenšas no jums noslēpt". Šis konkrēti ir IMDB lietotāja viedoklis, bet manīju vairākus kinoapskatniekus atzīmējam kaut ko līdzīgu – kas nozīmē: nekritiski skatoties, var rasties priekšstats, ka režisors vēlas paziņot – "viss, kas mums līdz šim teikts, ir meli". Un te jau vairs paliek tikai viens solis līdz sazvērestību teorijām, ticībai, ka plašsaziņas līdzekļi apzināti noklusē faktus un slēpj Zviedrijas patieso seju.
Manuprāt, tā ir viena no dokumentālā kino būtiskākajām misijām – parādīt kāda priekšstata (visbiežāk – plašsaziņas līdzekļu kultivēta) neatbilstību realitātei, paraugoties uz to no cita aspekta. Būtu naivi ticēt autorkino absolūtai objektivitātei, tomēr vispārliecinošākā metode ir ļaut runāt (vai, vēl labāk, – rīkoties) saviem varoņiem un pašam palikt novērotāja statusā. Vai vismaz radīt skatītājam ilūziju par šādām režisora un varoņu attiecībām. Arī šis, iespējams, ir subjektīvs viedoklis. Pieļauju, ka ir cilvēki, kas labprātāk uzklausa režisora viedokli, nevis visu filmas skatīšanās laiku ļauj sev ticēt, ka nekāda režisora aizkadrā nav, ir vienkārši stāsts. Šādā ziņā ir interesanti salīdzināt Itālijā dzimušā un augušā, Zviedrijā dzīvojošā asu, sociālpolitiski kritisku filmu veidotāja Ērika Gandīni darbu ar norvēģu izcelsmes islamticību pieņēmušā izbijušā kara žurnālista Pola Refsdāla filmu "Dugma: Poga". Saturiski īpaši daudz paralēles stāstos starp Zviedrijas sociālās sistēmas kritiku un teroristiskās organizācijas Al-Nusra kaujinieku pašnāvnieku portretiem nav saskatāmas, taču abas filmas piedāvā neierastu skatījumu uz plašsaziņas līdzekļu ilgstoši veidotiem priekšstatiem.
Refsdāls intervijās neslēpj, ka viņa mērķis vienmēr ir bijis piešķirt normālības un cilvēcības vaibstus "ienaidniekam". Šī pieeja apbūrusi gan Rietumus, gan, teiksim, arī savulaik grupējumu Al-Qaeda, kas žurnālistu ievietojis akceptējamo Rietumu plašsaziņas līdzekļu pārstāvju sarakstā, šādā veidā garantējot ekskluzīvu pieeju tam, kas vēlāk kļuvis par viņa dokumentālo filmu materiālu. Skatoties filmu, es labu laiku pavadīju ar vienu vienīgu domu – kā šo iespējams nofilmēt? Vēlāk noskaidroju, ka vienkārši tas patiešām nav un ietver sevī, teiksim, arī pagātnes pieredzi, kad filmas "Taliban aiz maskām" (Taliban Behind the Masks) tapšanas laikā Refsdālu uz kādu brīsniņu nolaupījis Taliban grupējums.
Viena milzīga filmas vērtība ir ekskluzīvā iespēja ielūkoties teroristu pašnāvnieku sejās, dzīvē un stāstos, bet otra – Refsdāla apbrīnojamais talants aiztaupīt jebkādu jūtamu subjektivitātes pieskārienu. Lasot intervijas ar režisoru, šo subjektivitāti var atklāt – arī atzīšanos, ka viņš nav noturējies mēģināt atrunāt savus varoņus no apšaubāmās idejas uzspridzināties Allāha vārdā. "Dugma: Poga" skatītāju noliek ļoti neērtā vietā, rādot sirsnīgus, labsirdīgus, pat mazliet bērnišķīgus vīriešus, pret kuriem grūti izjust klaju nepatiku, tomēr izjust nepatiku pret teroristiem pašnāvniekiem būtu vismaz pieklājīgi. Un, protams, Refsdāls apzināti meklējis tieši šādus visnotaļ simpātiskus tipāžus, jo, domājams, gluži tāpat kā jebkurā citā cilvēku kopumā, arī starp Al Nusra kaujiniekiem var atrast diezgan lielus kretīnus. Lai arī dzirdēts, ka ne jau tīrs fanātisms vada šādus cilvēkus, tik un tā izvēlētie tēli pārsteidz ar savu piezemētību un mīlestību pret dzīvi (vai, piemēram, kaislību pret amerikāniskajām ātrajām uzkodām), un to, ka paši šķietami neredz pretrunas sevis izvēlētajā dzīvesveidā (un nāvesveidā). Motivācijas doties nāvē svārstās no sirreāli absurdām līdz pārmērīgi naivām. Šeit redzams jauns puisis, kas tiešām sapņo par septiņdesmit divām jaunavām, un konvertējies brits, kas uzsver, cik salīdzinoši slikti laikapstākļi bija jāpiedzīvo Lielbritānijā. Vienu no galvenajiem varoņiem, šķiet, uz šo lēmumu mudinājis tēva spiediens. Refsdālam izdevies nofilmēt ne tikai viņu pārliecību, bet arī šaubas. Lai gan šai tēmai ir pievērsušās arī dažas citas dokumentālās filmas, piemēram, VICE kanāla veidotais pētījums par bērniem, kas tiek sagatavoti dalībai Al-Nusra, Refsdāls ieguvis gluži cita līmeņa uzticības kredītu no saviem varoņiem. Savādā kārtā rodas sajūta, ka viņš tos nenodod, lai arī nekādā ziņā nepadara par varoņiem, kas viņi gribētu būt. Tas ir, varoņi klasiskā izpratnē, nevis kinovaroņi.
"Dugma: Poga" atstāj biedējošu pēcsajūtu, jo neļauj noticēt, ka Al-Nusra kaujinieki būtiski atšķiras no citiem cilvēkiem, izņemot apņemšanos nospiest kādu sarkanu pogu. Pietrūkst ziņu mierinošā dalījuma, ka ir cilvēki, kurus nogalina, un tad ir tādi, kurus likvidē. Tieši šis klusais, nesaraustītais vērojums no malas, kas nav līdz galam ne rietumniecisks, ne antirietumniecisks, pārvērš padziļinātu reportāžu par kino. Tādu kino, kas neattaisno, neinterpretē, bet vienkārši piespiež būt ļoti tuvu klāt kaut kam, ko mēs esam pieraduši uztvert kā tālu un nesaprotamu.
Refsdāls vēro klusējot, kamēr Gandīni izvēlas komentēt, tomēr viņi abi katrs savā veidā apstrīd stereotipus un pieņēmumus. "Zviedru mīlas teorija" nav filma par to, ka Zviedrija varbūt nav nemaz tik laba vieta, kur dzīvot. Tāpat kā "Dugma: Poga" nav filma par to, ka teroristi pašnāvnieki nemaz nav tik slikti cilvēki. Tās ir filmas par to, ka viss vienmēr ir krietni vien sarežģītāk, nekā izskatās no malas. Bet to jau precīzi pateikuši Baltic Sea Docs filmu skates veidotāji, nosaucot savu filmu programmu par "Ārpus laba un ļauna".
Atsauces:
Hillier, D. Meeting the Future Suicide Bombers of the al-Nusra Front. VICE, 02.08.2016.
1