Lai cik mūsdienās saplūdušas, izplūdušas vai samudžinātas ir svētku svinēšanas tradīcijas, Lieldienas noteiktai sabiedrības daļai asociējas ar motīviem un vērtībām, ko tajās ieliek kristīgā tradīcija un Baznīca. "Satori" iztaujā ekspertus (cik nu šādos jautājumos tādi var būt...) par 21. gadsimta Latvijas iedzīvotāja attieksmi pret šo formu un saturu. Sagatavojis Māris Zanders.
Arnis Kaktiņš, pētījumu centra SKDS direktors
Ko saka socioloģiskās aptaujas?
Aina ir iekšēji pretrunīga. No vienas puses, uzticēšanās līmenis Baznīcai Latvijā tradicionāli ir diezgan augsts. Piemēram, pērnā gada decembrī veiktā aptauja liecina, ka Baznīcai Latvijā pilnībā uzticas ceturtā daļa respondentu un vēl 41–42 % "drīzāk uzticas". Divas trešdaļas. Un tikai 24 % neuzticas.
Tajā pašā laikā uzticēšanās nenozīmē, ka cilvēki automātiski uzskata Baznīcu par ietekmīgu vai šo ietekmi vēlas. Piemēram, ja palūkojamies uz vairāku gadu garumā uzdoto jautājumu "Ja Baznīcai būtu lielāka ietekme, vai lietas sabiedrībā noritētu labāk?", tad šā gada februārī šim apgalvojumam pilnībā piekrita 13 % aptaujāto un "drīzāk piekrita" vēl 24 %. Šis īpatsvars gadu laikā ir tikai samazinājies – piemēram, 2002. gada februārī tas bija attiecīgi 17 % un 34 %. Toties "pilnīgi nepiekrītu" sadaļa apskatāmajā periodā ir palielinājusies no 10 % līdz 21 %.
Tas varētu izskaidrot īpatno situāciju, ka kristīgo konfesiju vadītāji – tātad it kā autoritātes – regulāri pozitīvi izteikušies par dažu kungu politiskajiem projektiem Latvijā, bet tā sēdēšana kongresu pirmajās rindās kaut kā nav rezultējusies vēlētāju atbalstā attiecīgajiem politiķiem.
Es tev varu minēt vēl spilgtāku piemēru – lai arī no pavisam citas sfēras. Ja mēs socioloģiskajā aptaujā jautājam, ko cilvēki domā par Raimondu Paulu kā komponistu un kultūras cilvēku vispār, pozitīvs novērtējums būtu ļoti dominējošs. Savukārt, ja viņus rosinātu novērtēt Raimonda Paulu kā politiķi (savulaik) vai politisko procesu komentētāju, domāju, ka aina būtu ļoti atšķirīga.
Vai arī pašidentifikācijā un ticības reālajā praktizēšanā var novērot nobīdes?
Mūsu aptaujās atbildes variantu "Ticu Dievam, uzskatu sevi par kristieti" izvēlas pietiekami liels respondentu īpatsvars. Tas pat uzrāda tendenci palielināties – no 42 % 2009. gada martā līdz 44 % pērnā gada martā. Gandrīz puse. Tagad paveramies uz šajā periodā atbildēm par kristietības praktizēšanu. Bībeli vispār nelasa (pat ne "retāk nekā reizi gadā") attiecīgi 47 % un 60 %!
Kaspars Simanovičs, LELB Rīgas Lutera evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs
Ja jautā par Baznīcas lomu, tad, manuprāt, ir jāizdara nošķīrums starp Baznīcu kā organizāciju un Baznīcu kā kultūrvēsturisku fenomenu. Ja runā par Baznīcu kā organizāciju, tad, manuprāt, tās loma Latvijā ir visnotaļ margināla. Tā aktualizējas priekšvēlēšanu laikā vai valsts svētkos. Un to, iespējams, ļoti skaidri parāda arī draudžu locekļu skaits. Proti, neskatoties uz to, ka aptaujas uzrāda lieliskus rezultātus (kā cilvēki paši sevi identificē – ar kristietību, pat ar konkrētām konfesijām), draudzes locekļu skaits pēc Atmodas gadiem arvien ir svārstījies ap 30, 40, 50 tūkstošiem. Turklāt jāņem vērā, ka tie ir oficiāli reģistrētie draudzes locekļi, no kuriem reāli nāk, piemēram, uz dievkalpojumiem, es teiktu, kāda desmitā daļa.
Vienlaicīgi, ja mēs aplūkojam kultūrvēsturisko aspektu, Baznīcai ir potenciāls šo savu iespaidu, savu klātbūtni palielināt, izmantot. Dažādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Jautājums, kas ir šie iemesli? Kas ir cēlonis šai neatbilstībai? Man šķiet, ka... Redzi, kristietība Eiropas kultūru ir ietekmējusi gadu simtiem, tūkstošiem ilgi, tā ir tik tuvu, ka cilvēki to pat nepiefiksē. Tas ir kā gaiss, ko mēs elpojam, – mēs taču par to nedomājam, tas liekas pašsaprotami. Līdzīgi daudzi cilvēki nepiefiksē, ka viņi pieder judeokristietiskajai tradīcijai ar visām tās vērtībām, izpratni par dzīvi utt. To es ļoti skaidri redzu iesvētes mācībā, kur cilvēki, kad es viņiem stāstu par kristietības pamatprincipiem, dažkārt brīnās – "tas ir tieši tā, kā es domāju!". Citiem vārdiem sakot, daudzi cilvēki neapzināti izdara nošķīrumu, kuru minēju, – starp organizāciju un vērtību fenomenu.
Vai tu neesi pārāk optimistisks par šo instinktīvo vērtību apzināšanos? Nu, izejam uz ielas un apjautājamies garāmgājējiem...
Nē, tās ir joprojām. Tu vari būt slikts cilvēks, bet tevī joprojām ir šī izjūta, standarti. Tu nevari būt uzaudzis Rietumu kultūrā un neatpazīt šīs kultūras vērtības.
Definēt, kas ir šīs kristīgās, Rietumu kultūras, vērtības, manuprāt, ir ļoti grūts uzdevums. Kad tās ierakstīja Satversmes preambulā – pieņemsim, ka tas, ja salīdzina ar vēl mīklaināko "latvisko" vērtību piesaukšanu, pat bija noderīgi...
Es, starp citu, neesmu drošs, ka vajadzēja...
Jo?
Jo atkal būtu noderīgi veikt nošķīrumu starp kristietības vērtībām, kas ir šis Rietumu kultūrvēsturiskais fons, un starp to, kas ir kristīgo vērtību interpretācija mūsdienu politiskās, pat teoloģiskās situācijas kontekstā. Tas nav viens un tas pats. Tiklīdz kādi cilvēki sāk lietot vārdu salikumu "kristīgās vērtības" publiskā vidē, visticamāk, runa ir par, atļaušos teikt, konservatīvām vērtībām, par zināmu interpretāciju, kas saistīta ar noteiktu laika posmu pagātnē.
Līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem...
Apmēram.
Kad es formulēju jautājumu par Baznīcas ietekmi, tas varbūt bija apriori tendenciozs – jo kurš teica, ka Baznīcai par katru cenu jācenšas palielināt draudžu locekļu skaits un sava ietekme? Ja par to, iespējams, jāmaksā nepieņemama cena.
Jā, tas ir Baznīcas pašizpratnes, pašdefinīcijas jautājums. Un es sacītu tā – manuprāt, zināms ideāls būtu Baznīca kā psihoterapeita kabinets. Proti, tu ienāc ar zināmām problēmām, zināmām deformācijām, un tu piedzīvo izaugsmi. Ilgstošā laika periodā. Un vienā brīdī tu jūti: ir okej, es varu dzīvot puslīdz harmoniski, līdzsvaroti. Un viss. Pasaki "paldies" un izej no kabineta. Un nevienam nav pretenziju uz to, ka tevi vajadzētu paturēt, ieslēgt tajā kabinetā. Bet kārdinājums ir milzīgs. Pieļauju, arī psihoterapeitiem (smejas)...
Tomēr ar nošķīruma sadaļu "kultūrvēsturiskais fenomens" arī ir sarežģīti, jo dažkārt šī pašidentifikācija tiek izmantota etniskās identitātes konstruēšanai. Es esmu latvietis, tātad skaidrs, ka ne jau musulmanis...
Pagaidām (smejas). Labi, sapratu tevi. Latvieši ir luterāņi, krievi – pareizticīgie utt. Tās ir 20. gadsimta trīsdesmito gadu klišejas.
Bet tās ir dzīvas.
Jā, bet nevajadzētu to vērtēt tik saasināti. Katrs cilvēks veido savu identitāti no tiem blokiem, kas ir viņa rīcībā. Ja viņa rīcībā ir tādi "instrumenti" kā luterisms un, teiksim, vecāsmātes tautas dziesmas, viņš lieto šos "instrumentus", tāda ir vēsturiskā realitāte. Cita lieta, ka bloku skaits un saturs var mainīties.
Un tikmēr to bloku skaits palielinās – viens un tas pats cilvēks Lieldienās tipina uz dievkalpojumu un lielveikalā izdod naudu par kaut kādu Ķīnā ražotu "Lieldienu zaķi"...
Un par ko tu brīnies? Tas nozīmē, ka Baznīcai vairs nav monopola cilvēka identitātes noteikšanā. Pasaule ir vaļā, arī Latvijā.
Skaidra lieta, tikai, šādi lipinot kopā dažādus blokus, konstrukcija var sanākt, maigi izsakoties, savdabīga.
Cilvēka psihe ir apbrīnojami elastīga (smejas). Nopietni runājot, skaidrs – ja tavu identitāti veido pārāk daudzi savstarpēji pretrunīgi bloki, tas liecina, ka ir zināma problēma. Proti, tu pat nepamani, cik fragmentēts esi, tu nedomā līdzi, kas ir tava dzīve. Tu pārslēdzies – mājās tu esi viens, izejot uz ielas – cits, bet tas trakums varētu būt tāds, ka rezultātā tu īsti neesi nekāds. Nav pamata. Un tad, lūk, idejas par to, ka mums ir nepieciešama stingra roka, vienota ideoloģija, skaidras vērtības, robežas utt., kļūst ļoti simpātiskas. Jo vilina ar stabilitātes iespaidu. Un tad ir cilvēki, kuri to izmanto savām interesēm, saviem mērķiem.
Roberts Ķīlis, sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors
Lieldienas ir hrestomātiski svētki dažādās KULT(a)ūras tradīcijās, tai skaitā kristiešu. Hrestomātiski tādēļ, ka var tikt izmantoti kā paraugs, etalons visiem citiem svētkiem – pēc to formas un struktūras. Te ir gan burtiskā nozīmē pārejas rituāls (rites of passage), gan trīsdaļīgā struktūra, gan cilvēciskā sasaukšanās ar pārdabisko un tad nošķiršanās utt. Lieldienas ļoti grūti nosaukt par kristiešu svētkiem. Aizņemoties līdzību no biologa Dokinsa, Lieldienas ir ļoti spēcīgs mēms, kas ir radies un evolucionējis, plaši izplatījies, pirms kristieši mēģināja Austrumromas un vēlāk Bizantijas laikos iesakņot valsts reliģiju pagāniskajās vietējās tradīcijās (tādēļ arī Lieldienu tradīcijas vairāk izkoptas). Izskatās arī, ka kristietiskā tradīcija ir diezgan spēcīgi zaudējusi un nav spējusi pārņemt un transformēt šo mēmu – galu galā, olas krāso un ripina visur kur, ne tikai Latvijā, bet Jaunajā Derībā tās praktiski neparādās. Arī virkne citu ēšanas rituālu un izdarību – tām nav īsti sakara vai pat tās ir skaidri noraidītas kristiešu autoritatīvajos tekstos. Līdz ar to var teikt, ka Lieldienas ir plaši svinēts pārejas un auglības rituāls gan pirms kristietības, gan tās laikā un turpināsies paralēli, kaut kādā ziņā pat neatkarīgi. Saprotams, ka šāda izplūdusi situācija ļauj cilvēkam sevi saukt par kristieti – ja nu tāda konjunktūra – un svinēt Lieldienas absolūti nekristīgā un nereliģiozā garā.
Ja padomā, kas notiktu, ja pēkšņi kristietiskās Lieldienas pazustu – cik liels caurums paliktu... Es teiktu, ka tādā svinēšanas un idejiskā ziņā nekas īpašs nenotiktu. Pamatidejas par dievišķo būtņu ciešanām, nāvi un atdzimšanu paliktu, tāpat auglības un pavasara rituāli būtu. Pat mūsdienu urbānās leģendas par to, ka gravitācijas spēki nonāk īpašā līdzsvarā un olu var nolikt stateniski, un tā stāvēs kādu laiku, – tās arī var būt neatkarīgi no kristīgajām tradīcijām. Skumjāk būtu antropologiem, simbolisma pētniekiem, vēsturniekiem – jo tieši Lieldienu kristīgā tradīcija ir visbagātākais materiāls, ko pētīt, lai redzētu dažādu šo svinību elementu kultūras saknes, mitoloģijas pielāgošanu, ticības izplatības politiku, lai veiktu simbolisma analīzi. Padomā, ko vien vērta olas tēla kultūras evolūcijas izpēte vai, piemēram, diskutētā saikne starp Lieldienām (Easter) ar Ištarti. Vai biheivioristu norādītā līdzība starp dzīvnieku badināšanu pirms cirka izrādes, lai zvēriņš jestrāk seko komandām, un gavēni, kam noslēdzoties mielastā ļoti izsalkusī persona patiešām ar ķermeni izjūt "pāreju, atdzimšanu, utt.".
3