Par Annas Auziņas dzejas krājumu "Annas pūra govs", "Neputns", 2017
Kopš brīža, kad kādā literārā pasākumā ar kolēģiem pārmijām pāris vārdu, starp kuriem bija jāvārds šīs recenzijas rakstīšanai, un pašu šo tekstu ir pagājusi vesela sezona. Viss pavasaris. Sācies jūlijs. Jūtos drausmīgi – Annas grāmata ir tik laba, ka par to rakstīt ir grūti, turklāt visi ("visi") jau paspējuši par to uzrakstīt. Ko lai es vēl piebilstu? Par dažam vietām vienkārši skauž, daudzas citas trāpa tik tieši, kā mēdz vēstīt – divdesmit pirmā gadsimta dzeja vienkārši nevarot trāpīt. Annas dzeja reizē ir un nav šī gadsimta dzeja. Drīzāk tā precīzi kā sekunžu rādītājs pārāk lielā pulkstenī parāda, kur mēs – vai kur Anna – savā paaudzē esam nonākuši, aizgājuši vai iesprūduši. Pielieku te savas piezīmes, grāmatu lēni un ilgi lasot, atkārtoti sastopoties ar vairākiem dzejoļiem un pa brīžam ievācoties dzīvot starp tiem abiem vākiem – starp debeszilo un spilgtizaļo.
1. Šī ir stipra grāmata, ko sarakstījusi sieviete, kas tāpat jau zina, ka to sauks par sievietes sarakstītu grāmatu. (Un viņai pofig, un reizēm viņa ne to vien pasaka, bet ausis nesāp, jo tas nav pašmērķīgi un ieplūst valodā, tāpat kā Annas teksts ieplūst visā pasaules literatūrā, un viņai par to vajadzētu būt laimīgākai. Tas ir, pasaulei. Un literatūrai.)
2. Tikai jāraud bieži.
3. Kā ir, ja pavisam nezini, kāda ir dzejoļos klātesošā mamma un kas ir Matīss? Ko tur izlasa īstens svešinieks?
3. Vai šī dzeja ir tulkojama? (Dzeja ir tulkojama.) Vai šī grāmata ir tulkojama?
4. Vai pie dzejoļa "Debesīs" tu arī būtu asarās, ja iepriekš citos dzejoļos nebūtu uzskaitījumu ("Paps nomira, un mēs kļuvām sirsnīgāki" un citu), un vēl – ja Čakam nebūtu tā stāsta "Debesīs", kas arī, būdams gaišs, noved turpat (asarās). Šo visu lasot, man vēl vienu reizi ienāks prātā Čaks. "Līdzīgs" vai salīdzināms ir ne jau metaforu vai atskaņu spēļu lietojums, bet gan dzīvības nepieciešamība dzejolī. Praktiski ikkatrā dzejolī.
4. a) "slava tev kungs" ir tāds Annas dzejolis, ko es pazītu arī tad, ja lasīti būtu tikai un vienīgi "Atšķirtie dārzi"; b) ar dzejoli "mūsu meitas" ir tāpat kā ar "slava tev kungs", bet tomēr citādi. Konceptuāli, es atvainojos. Un reizē nenovēršami dabiski (pat ja man nav meitas). Kā var tā ņemt un ielikt savā dzejā visu, kas svarīgs: tā, lai otram (trešam un ceturtam, lasītājam) nav sajūtas, ka viņam uzvelts vezums ar flīģeli un skapi? Anna – mierīgi. Pūra govs – ar to var itin viegli izdomāt, ko iesākt, ja debesis un zeme tai ir dota līdzi; c) susļiks/muskuļiem ir elegantākā nepareizā atskaņa, ar kādu esmu saskārusies kopš Čaka ābeles/tāfeles sastapšanas!
5. "Gribu būt caurums mīlestībai" – izrādās, amerikāņdzejiskais tiešums un plakātspilgtums nenomirst, nonākot latviešu valodā. Varbūt to izglābj visa iepriekšteiktajā jūtamā maigā, neburtiskā klātbūtne ("un arī tad, kad gājums vairs nebūs medains un rēns, / kad apklusīs dziesmas un mostoties nedejos augu ēnas" – to raksta tā pati autore, tā pati).
6. "Identitāte" ir īsts pārbaudījums – un ne jau tāpēc, ka Anna iedvesmojusies šim dzejolim-sarakstam no Ļeva Rubinšteina, bet gan tāpēc, ka uzturēt spriedzi un poēziju sarakstā var tikai retais, un arī tikai retais – retumis. Īstums apžilbina, neko darīt, īstumu nenosvītrosi.
7. "Apziņa". Tik daudz traģikas ielikt tekstā, ko noteikti kāds pamanīsies nosaukt par spēli. ("Brauciet uz Afganistānu, skolotāja Evita"). Kā var būt tik neslēpti klātesošs dzīvē un nekaunēties no tā, ka runā – dzeja atkailinot. Vai apziņa atkailina?
8. "čaukst pasaule" – itin kā neobligāti čaukst, bet Annas dzejoļos tā ir pasaule, ko nevajag aizraidīt.
9. Kopš lasu šo grāmatu, esmu paspējusi sagaidīt vasaru, aizbraukt uz Krakovu (grāmata līdzi), aizbraukt uz Venēciju, grāmata līdzi kā čemodāna stūrī iespiestas vīgriezes – atgādina par mājām, mazliet rūgtas, neciešamas, un pie katras čemodāna atvēršanas tu tomēr piespied tās pie sejas, jā).
10. Lasiet paši un iedodiet kādam, kam šķiet, ka viņu nekas vairs nespēj pa īstam satricināt, kādam, kam liekas, ka viņa dzīve ir tāda, kāda nu tā ir, un gar citu dzīvi viņam nav daļas.
11. Uzdāviniet kādu no dzejoļiem cilvēkam, kam šķiet, ka dzejnieki, skatoties uz sevi, neredz pasauli sev apkārt. Un pajautājiet, vai tas – kam šķiet – zina, no kurienes Annas dzejoļos tā Stambula. No kurienes vecā berete, un kā ir iespējams bez AA, depresijas un liekulības savienot dzerstiņu ar Dievu un visu latviešu literatūru ielikt kā priecīgā lūgšanā. Un laikam – maz par to zinu, bet – priecīga lūgšana arī ir dzejolis.
12. Anna, paldies!
0