Attēlā - Franča Trasuna dzimtās mājas (foto no vietas.lv)
 
Recenzija
18.03.2014

Klūgu mūks

Komentē
1

Par Ingas Ābeles romānu "Klūgu mūks", apgāds "Dienas grāmata", 2014

Aizverot Ingas Ābeles jaunā romāna "Klūgu mūks" pēdējo lappusi, es sajutos kā no dziļas un tumšas vēstures dzelmes iznirusi – tieši tik banāliem vārdiem man gribas sākt recenziju, jo nekas precīzāk neraksturo izjūtas pēc vairāk nekā 400 lappušu garā romāna izlasīšanas. Inga Ābele savā darbā ir aptvērusi latviešu jaunāko laiku autoriem neraksturīgi plašu vēstures periodu, ģeogrāfiju un tematiku.

Romāna abiem galvenajiem vīriešu kārtas varoņiem ir vēsturiski prototipi: Francim Sebaldam tas ir Francis Trasuns (1864-1926), ievērojams latgaliešu un latviešu kultūras un garīgais darbinieks, valstsvīrs, bet Mazajam Jezupam – ievērojamais lidotājs Jezups Baško (1889-1946). Ja Franča Sebalda dzīvesstāsta sabiedriski redzamajā daļā autore stingri sekojusi prototipa biogrāfijai, Mazā Jezupa dzīvei piešķirts cits nobeigums. Mazā Jezupa stāsts romānā ir vienlīdz svarīgs idejiski un noteikti tikpat spilgts literāri kā Sebalda stāsts, taču recenzijas ierobežotā apjoma dēļ es to izvērsti neaplūkošu.

Caur šo un citu vēsturisku un izdomātu varoņu likteņiem mēs romānā izsekojam Latgales kļūšanai no Vitebskas guberņas sastāvdaļas par daļu no jaundibinātās Latvijas valsts, latviešu un latgaļu dzīvei Pēterburgā, Maskavā un pat Arhangeļskā pagājušā gadsimta sākumā, boļševiku zvērībām 1919. gada Latgalē, Latvijas valsts veidošanās un pirmajiem parlamentārās republikas gadiem, kā arī paša Franča Sebalda dzīvei no piedzimšanas līdz traģiskajai nāvei – sava lepnuma, spītības un drosmes dēļ izslēgts no baznīcas, viņš mirst, apmelotāju vajāts un novārdzināts. Vēsturisko personu Franci Trasunu Inga Ābele apveltījusi ar Franča Sebalda emocionālo pieredzi, privāto dzīvi un spilgtām bērnības un pēdējo dienu ainām.

Tūlīt pēc Ābeles romāna izlasīšanas man gadījās lasīt žurnālā "Rīgas Laiks" publicēto Džeimsa Vuda eseju "Kapēc?", un es sapratu, ka šis Vuda "kāpēc?" ir arī Ābeles romāna centrālais jautājums – cilvēka dzīves un nāves, un šajā romānā vēl arī mīlestības jēga ir tas, uz ko cenšas atbildēt varoņi un autore pati sev.

Vuda eseja runā par literāra darba, īpaši romāna, iekšējo spriedzi starp sekulāro saturu un reliģisko formu, ar reliģisko formu saprotot romāna doto iespēju iekļaut cilvēka (literāra varoņa) dzīvi "iekavās" starp sākumu un beigām, dzimšanu un nāvi, skatīt cilvēka dzīvi no malas kā pabeigtu visā veselumā, pagātnē, tagadnē un nākotnē. ("Cik dīvaini, ka dzīves stāstam trūkst kontūru – jeb, precīzāk izsakoties, iezīmējas tikai tagadne – līdz brīdim, kad tas beidzas; tad piepeši kļūst redzama visa trajektorija."[1])

Man pēdējo laiku latviešu literatūrā grūti atcerēties spēcīgāku un pārliecinošāku darbu ar šādu sekulāro un reliģisko spriedzi, tik spilgtu varoņu dzīves "trajektoriju" – spēcīgu sadzīviskajās detaļās un varoņu jūtu dzīvē un vienlaikus tik stingrā un galīgā formā, no dzimšanas līdz nāvei iekaltu.

Ābeles darba tēlu sistēma ir plaši izvērsta un dod iespēju izsekot un pārdomāt daudzu varoņu dzīves starp šīm "iekavām", kā arī būt viņu dzimšanas un nāves tiešiem lieciniekiem. Dzīves galīgo norišu, piedzimšanas un nomiršanas aprakstos Ābele ir tik pārliecinoša un biedējoši precīza, ka rodas jautājums, kur vispār autore smeļas šādu pieredzi un (apsvērums tiešā romāna ietekmē) – vai tā nenāk no Dieva. Tieši garīgās un reliģiskās dimensijas klātbūtne romānā neļauj tam kļūt bezcerīgi drūmam.

Ābeles valoda ir grezna, bieza, barokāla, kas labi piedien aprakstītajam laikam un katoļu kultūrai. Vārdu ir daudz, bet epiteti un metaforas ir pastozi grodi un rada precīzas iztēles ainas kā klasiķu gleznas. Izteiksme brīžam izklausās vecmodīga ("Kad Francis runā, viņā ieaug svešāda, degoša serde, kas pretrunā ar miesas vārgo stiebru"), taču šis vecmodīgums šķiet stilistisks paņēmiens aprakstāmā laikmeta gara atspoguļošanai.

Milzīgs darbs ieguldīts arī laikmeta vides izpētē – vai tā būtu 19. gadsimta Latgales sēta, tās iekārtojums, vai cara Nikolaja II kronēšana Maskavā – apraksti ir tik pārliecinoši, it kā autore visur būtu bijusi klātesoša. Valodu krāšņo vietvārdi un ļoti organiski ievīti latgalismi, kas manām kurzemnieka ausīm skan kā mūzika: inflantieši, dzeraune, sola, apleicines, eļnes mūdži, rajs, šolks, čorti un besi, sudobrs, pūļi, mienesnīks, obrazi, guļbas, ozdoras, olūts, sinces, drounicas, koldons, kourklineicas, pūstums, spoveds, ļutari un daudzi citi.

Romāna uzbūvē izmantota apļa kompozīcija. Tas sākas un beidzas Rīgā, Katoļu ielas kūrijas dzīvoklī, 1926. gada aprīlī, Lieldienās, īsi pirms Franča nāves. Pirmā nodaļa atstāj Franci pusapziņas murgos, tuvu savas dzīves noslēgumam:

Francis "nodzēš ap sevi skaņas, smaržas, garšas, pieskārienus. Viņš vairs nezina, kā ir, kad var pieskarties.

Bet tad viņam kāds pieskaras, un tas ir tēvs, Francis mēģina tēvu nodzēst, bet tas izrādās neiespējami – tēvs nav tikai vārds, tēvs nāk kā juteklisks pārdzīvojums. Tā ir viņu abu tikšanās nenosakāmā nekadnekurienē.

– Kas tu esi, – prasa Tanclovs.

– Tavs dēls, – atbild Francis.

– Dēlus man vairs nevajag, man jau ir pieci. Es gribu runāt ar Dievu. Vai tu neesi Dievs?

Francis skumji pakrata galvu."

Zīmīgi, ka dažas nodaļas tālāk šādu pašu pieredzējumu piedzīvo Franča tēvs Tanclovs laikā īsi pirms Franča dzimšanas:

"Tanclovs ar ogli rokā brida laukā iekšā. Viņš ienira miglā tik dziļi, līdz vairs nesamanīja savus locekļus – kā gremdēts tumšā telpā pilnīgā bezlaikā.

Pēkšņi viņam kāds pieskārās. Pieskāriens bija viegls un maigs, skārējs – klātesošs un labs. Tanclovs kā nespēkā nokrita ceļos.

– Kas tu esi? – pēc brīža noprasīja Tanclovs.

"Tavs dēls," kāds atbildēja bez vārdiem, ar domu vien.

– Dēlus man vairs nevajag, man jau ir pieci! Es gribu runāt ar Dievu! Vai tu neesi Dievs?

Migla pēkšņi nokritās par vienu trešdaļu, it kā telpai kāds būtu izrāvis spundi. Virs galvas visā savā godībā parādījās zvaigznes un mēnesnieks."

Šīs abas, kā arī epizode tuvu romāna noslēgumam ar Mazo Jezupu un viņa māti Marcelu cilvēcisko Dieva tēlu reliģiski būvētajā stāstā un paplašina romāna interpretācijas lauku.

Sebalda dzīvesstāstu caurvij divas paralēlas līnijas: reliģiski politiskā, kurā autore cieši turējusies pie prototipa biogrāfiskajiem datiem, un laicīgo jūtu dzīve, kas, diezgan droši, ir autores fantāzijas auglis un kuru, izņemot varoņa bērnību, vienkāršoti varētu nosaukt par tēmu "Francis un sievietes".

Pirmā paralēle man kā neizglītotam lasītājam pavēra pārsteidzošu skatu uz Vitebskas guberņas sastāvā ietilpstošās Inflantijas vēsturi – jāpiemin, ka romāna notikumi sākas ar laiku vēl pirms 1861. gada dzimtbūšanas atcelšanas. Inga Ābele izvada lasītāju cauri visai Sebalda biogrāfijai no bērnības Kolnasolā, Jelgavas reālskolas, Pēterburgas garīgā semināra un darba Krievijas impērijas 1. Valsts domē līdz 1917. gada Latgales kongresiem un darbam brīvvalsts pirmajā Saeimā. Dažiem posmiem gan pārskriets pāri ļoti ātri vai arī tie izlaisti pavisam, varbūt nepietiekamu dokumentālu liecību dēļ – lasītājam negaidīts un mulsinošs, piemēram, ir straujais lēciens no 1919. gada Latgales uz 1924. gada Rīgu.

Inga Ābele nav vairījusies diezgan smalki aprakstīt Sebalda politiskās un sabiedriskās aktivitātes, pat atļaujoties pārpublicēt atsevišķus Franča Trasuna tekstus, kas varbūt nedaudz mazina romāna kā literāra darba ritma viendabīgumu, tomēr, no otras puses, tie ir ārkārtīgi interesanti un svarīgi dokumenti, kuri papildina ieskatu tā laika reliģiskajā un politiskajā dzīvē, kā arī varoņa personībā. Izlasījusi šo grāmatu, pēkšņi sapratu, cik kulturāli atrauta no patreizējās Latvijas teritorijas bijusi Latgale līdz pat Latvijas valsts nodibināšanas laikam. Latgaļu un Baltijas latviešu kultūru tuvināšana ir bijusi viens no galvenajiem varoņa prototipa dzīves mērķiem un idejām.

No Sebalda priekšlasījuma Rīgas Latviešu biedrībā:

 "Kāpēc Vitebskas guberņas latvieši kultūras ziņā palikuši tik tālu pakaļ saviem tautiešiem kurzemniekiem un vidzemniekiem?

Par Latviju līdz šim tika uzskatīts apvidus līdz Aiviekstei un Lubānam. Kaut kur Dinaburgas, Režicas, Ļucinas apriņķos droši vien eksistēja inflantieši, vitebskieši, pūlīši, leiši, vēl citos vārdos saukti cilvēki, bet vai tie bija latvieši?"**[2]

Un, lūk, kā tiek raksturota latgaļu situācija Pēterburgas garīgajā seminārā tūkstoš astoņi simti astoņdesmitajos gados:

"Kādi tik studenti bija sastopami pansijā – Baltijas latvieši, vācieši, pūļi, žīdi, lietuvieši, krievi. Pūļi visur uzsvērti runāja tikai un vienīgi pūļu valodā, tikai latgaliešus vēl līdz šim neviens nebija redzējis.

Pie kādas tautības jūs piederat? Un kas jums tā par valodu? – dažs mēģināja pētīt.

Katolis – un cauri!...

– Kas ir jūsu literatūra? – viņi jautāja Sebaldam. Francis to nespēja atbildēt pat sev."

Privātās dzīves izvērsumā autore liek Francim Sebaldam, "liesmojošam ticībā, nobriedušam uzskatos, izglītotam un pievilcīgam" vīrietim, šķīstības solījumu devušam un to pildošam garīdzniekam, kļūt par triju savā starpā radnieciski saistītu sieviešu likteni.

Grāmatu pārlapojot otrreiz, šī līnija šķita tuva seriāliem raksturīgu neticamu sagadīšanos virknei, taču godīgi jāatzīst, ka pirmajā grāmatas lasīšanas reizē es to pat nepamanīju, jo Ābele tik meistarīgi un pārliecinoši apaudzē savus tēlus ar raksturiem un pārdzīvojumu, ka ir spējīga apmānīt lasītāju, ja vien tas nebūs jau iepriekš kritiski noskaņots. Un galu galā, kā pats Sebalds saka, kārtējo reizi pilnīgi nejauši satiekot galveno savas dzīves sievieti Terēzi: "Kā gan Dievs vienmēr dabū visus galus rokā!"

Katoļu baznīca liedz Franci Trasunu (un romānā Franci Sebaldu) apglabāt katoļu kapos, tādēļ kapavietu viņš rod Rēzeknes Brāļu kapos. Bērēs piedalās desmitiem tūkstoši cilvēku, tostarp arī Valsts prezidents Jānis Čakste, kurš Trasunam velta vēsturiskos vārdus: "Francis Trasuns ielika Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali."

Es domāju, ka ir tapis latviešu literatūrai nozīmīgs, liels darbs, literārs piemineklis Latgales vēsturei un Francim Trasunam, kas reizē ir arī laba un aizraujoša literatūra tiem, kas vēl spēj lasīt garus romānus.

Autore noteikti jāuzteic arī par pēcvārdu, kurā skaidro romāna rašanās vēsturi, pielikumiem ar Franča Trasuna un Jezupa Baško dzīves datiem, norādēm uz izmantotajiem avotiem vai olūtiem un mazu vārdnīciņu, kurā iekļauti no latgaļu vai citām valodām aizņemtie vai retāk sastopamie latviešu valodas vārdi.

 

[1] "Rīgas Laiks", 03.2014, Džeimss Vuds "Kāpēc?"

[2] "Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem", Franča Trasuna (romānā – Sebalda) nozīmīgs priekšlasījums Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcē 1901. gadā Rīgā, kuram romānā veltīta vesela nodaļa.

Tēmas

Andra Neiburga

Andra Neiburga ir trīs grāmatu autore ("Izbāzti putni un putni būros", "Stāsts par Tilli un suņu vīru", "Stum, stum") un uzņēmēja, beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas grafiskā dizaina nodaļu, m...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!